Gatavojoties piecu kilometru distancei, grūtākais ir atlasīt dziesmas pleilistei – favorītu daudz, bet skriešanas laiks īss, atzīst Dace Freimane.
Dace sevi raksturo kā „standarta variantu”. „Skolas laikā skriet man ļoti nepatika. Nemaz. Arī vēlāk to nedarīju, jo likās – kurš tad skrien?! Līdz sāku strādāt Lattelecom,” savu stāstu sāk uzņēmuma klientu atbalsta daļas vadītāja.
Viņas darbavieta bija nolēmusi izveidot lielu komandu, un savu artavu dot nolēma arī Dace. Protams, kā neskrējēja viņa neuzdrošinājās mērķēt uz distanci, kas garāka par pieciem kilometriem.
Gan komandas sajūta, gan viss Nordea Rīgas maratona pasākums salauza ledu Daces un skriešanas attiecībās, un viņa sāka vakaros skriet, no rītiem tik agri nav varējusi piecelties: „Protams, neko daudz – tos pašus trīs līdz piecus kilometrus, ne vairāk.” Tā tas turpinās jau vairākus gadus – kā uzņēmums veido komandu, Dace skrien piecus kilometrus. „Satrenēties 10 kilometriem kaut kā nesanāk...” viņa atzīst.
Ģimenes svētki
Ziemā Dacei ir citas aizraušanās, taču, kolīdz tuvojas marts, skriešanas treniņi atsākas. Uzjundī atmiņas par pasākumu, ko vēl vairāk pastiprina darbavietā valdošais azarts – savāksim vai nesavāksim lielāku komandu, kuru no kolēģiem un draugiem vēl iesaistīt.
Dace ar savu degsmi aizrāvusi arī ģimenes locekļus: „Pagājušajā gadā skrēja gan māsa, gan māsasvīrs, bērni bija fanos. Viņi ir tik ļoti safanojušies, ka jau gadu runā, kā skries Lattelecom kreklos.”
Kopības sajūtu ar savu komandu Dace izbauda arī skrējiena laikā. „Arī visi mazie bērni, pat ratos, ir Lattelecom krekliņos,” viņa stāsta un sirsnīgi raksturo pasākumu kā ģimenes svētkus.
Katram savs temps
Lai maratonu izbaudītu visā krāšņumā, Dace iesaka ierasties laikus. Vēl pirms tautas distances starta finišē liela daļa pusmaratonistu un maratonistu, kas, pēc viņas vārdiem, arī dod „pozitīvisma devu pieckilometriniekiem”. Šī labā enerģija piecu kilometru starta brīdi, kā viņa izsakās, jau savēlusies lielā bumbā, kas ar starta šāviņu eksplodē. „Un visi laimē aiznesas!” pozitīvā satraukuma pilno mirkli raksturo Dace. Tiesa, tā kā skrējēju ir ļoti daudz, viņa brīdina uzmanīties nejauši tikt samītam vai pašam nodarīt pāri citam.
Dacei nepatīk skriet kopā ar kādu, jo katram tomēr ir savs temps. „Ja iesācējs sāks skriet kopā ar kādu, kuram jau ir labs temps, tas drīzāk var iespaidot negatīvi. Labāk kaut vai tipināt,” uzskata jaunā skrējēja, kas savos pirmajos piecos kilometros pirms dažiem gadiem tā arī darījusi.
Viņas ieteikums skrējienam ir laba mūzika. Pati izvēlas dzīvespriecīgus skaņdarbus, kas uztur pacēlumu arī grūtākos skrējiena brīžos. „Un tā arī ir daļa no sagatavošanās – kamēr saliec playlist. Tur nav tā, ka var sakopot 30 dziesmas kā pusmaratonam. Jāizvēlas top of the top!” uzsver Dace. Viņas favorīte ir Ready for the Floor, ko izpilda Hot Chip. „Tas ir kā tas asfalts, kam esi gatavs. Ļoti dzīvespriecīga!”
Svarīgi labi apavi
Dace uzskata, ka piecu kilometru distancē nav nepieciešama īpaša fiziskā sagatavotība – vērts pirms tam patrenēties tik daudz, lai var mierīgi noskriet trīs kilometrus. „Atlikušos tajā entuziasmā – mierīgi!” viņa iedrošina. „Kā tu tā sāksi iet, ja visi skrien?!”
Šādai distancei nav arī nepieciešama milzu enerģija, tāpēc arī ēšanai Dace nepievērš īpašu uzmanību. Viņa kā brokastu neēdēja pirms skrējiena vien viegli iekož – kādu olu vai maizīti. Distancē dzer tad, kad sagribas.
Pēc Daces domām, var sagādāt labāko skriešanas apģērbu, bet tā nav pamatprasība. „Ko noteikti vajadzētu – rūpēties par labiem apaviem, lai nav jābojā ceļi un kājas,” – tāds ir viņas ieteikums nesportiskajiem no savas pieredzes.
Dāvanā paciņas un ziedošas kastaņas
Taujāta, kurš distances posms paticis vislabāk, Dace atbild, ka favorīti, tāpat kā pati distance, katru gadu atšķiras. Paticis skriet pa Vecrīgu, kur ikdienā tik bieži nemaz nesanāk iegriezties.
Labas emocijas Dacei saistās arī ar citu skrējēju krāšņajiem tērpiem un organizatoru sarūpēto mūziku trases malās, bet īpaši, ar kolēģu un draugu – neskrējēju – atbalstu.
Bez tiem Daci iedvesmo arī daba. Vienu gadu skrējiens finišēja pie Arēnas Rīga, un neilgi pirms tās visa iela bijusi kastaņu ziedos.
Sajūtas pašā finišā Dace raksturo ar „I did it!” [Es to paveicu! – angļu val.]. Pirmajā gadā viņas mērķis bija noskriet. „Es pazaudēju čipu, un rezultāta man nebija,” viņa atklāj, taču to nemaz nepārdzīvo. Nākamajā gadā jautājums bija – kāds ir rezultāts?! „Šogad jau plānoju tā uztrenēties, lai priecātos par savu rezultātu,” uzdevumu iekļauties 35 minūtēs iezīmē Dace.
Iespējams, bērnības atmiņas, bet pēc finiša vienmēr tiek gaidīti dāvanu maisiņi. „Un svēta lieta ir glabāt maratona dalībnieka numurus!” piebilst Dace, kura ar kolēģiem, draugiem un radiem svētku sajūtu pagarina kopīgā pasākumā, daloties emocijās un sveicot labākos. Un pēc tam visu vasaru skrien reģionālos maratonu pasākumos vai dodas orientēties uz mežu.
Jāskrien savam priekam
„Atklāju, ka tad, kad to daru savam priekam, skriešana iepatīkas un arī pieci kilometri liekas superīgi,” rezumē Dace, kurai skriešana palīdz arī atbrīvoties no stresa.
Viņa uzskata, ka piecus kilometrus var pieveikt ļoti daudz cilvēku, kas arī ir tā labākā iezīme. „Ar to var atklāt savu skriešanas prieku! Nedaudz vairāk gribas un pieķeršanās, un var tēmēt uz lielākām distancēm,” iedrošina Dace, kuras kolēģis un vienlaikus labs draugs sāka ar pieciem un pērn jau skrēja 42 kilometrus. „Ja paskatās Rīgu pavasarī, visi cilvēki skrien. Un tas arī ir tas labākais blakusefekts no maratona kā pasākuma!”