"[...] Iespējams, es tiešām biju kaut ko pārkāpis, iegāju “ne tur”, un “ne pa tām” durvīm, lai satiktu savu sasirgušo Sieviņu, kura jau no pirmspusdienas atradās vienā no pavalsts galvenajām medicīnas iestādēm, cīnoties ne tikai ar neizturamām, vairāku dienu ilgam galvassāpēm, bet arī ar mediķu - “kāpēc negājāt pie ģimenes ārsta?” (lasi: “ko atvilkies”). Četras stundas ar vairākiem bērniem, no kuriem viens zīdainis, un neziņu un satraukumu, par to kas notiek ar viņu māti..
Ar vienīgo pārliecību, ka viņai, šobrīd, ir ļoti grūti, un ieraugot stāvam, pie pirmā stāva loga, devos pa ģeometriski īsāko un ātrāko ceļu. Aiz nodaļas “nepareizajām durvīm”, kāds vīrs baltā halātā, ar sava svarīguma apsēstu seju, man uzsauc - “Ej, ko jūs te darāt!?” Nav īsti laika un vēlmes skaidrot, bet, lūdzu, mazliet uzgaidīt, jo, Sieva pirmkārt. Esmu nobijies ne pa jokam, jo datortomogrāfija parādījusi sastrutojumu smadzenēs..
Tomēr, “Svarīgais” seko un kaut ko rūc, skatīdamies uz mums caur svarīgo pieri. Mazliet parunājam. Nomierinu par sīčiem. "Neuztraucies, Mīļā! Viss ir labi." Pirms viņas esot vēl tikai viena sieviete.. Labi. Mēs sagaidīsim Tevi tepat - kaut kur netālu. Abi saprotam, ka viņai labāk būtu palikt slimnīcā, kā arī to, ka viņa tajā nepaliks, jo.. ar zīdaini nevar. Šeit ir tādi noteikumi.. Māte nedrīkst atrasties slimnīcā ar savu bērnu, pat tad, ja bērns vel bez mātes nevar..
Tāpēc, dodos uz “nepareizajām”, pie saviem mazuļiem gaidīt.. Tomēr vārti neveras. Meklēju kādu slēdzi, lai tās atvērtu, un tad ieraugu nesamies “ēzeļāzi/mastodontu”, kurš, nespēj savaldīt savu tauri un bauro jau no padsmit metru attāluma; “Es tev iemācīšu lasīt!”. Saprotot, ka šie decibeli, manas Sievas galvassāpes tikai palielina, aicinu dzīvnieku, kuru sajaucu ar ēzeli, uzvesties klusāk, taču šis Radījums nesas virsū un mēģina mani pagrūst. Pēc tam jau darbojas refleksi. Viss, kā mācīja “ielas akadēmija” un tuvcīņas trenniņi - stāja un sitiens, mana Drauga vārdiem runājot - “pa tuņķi” un… “stops”, kas nobremzē vektoru, pirms juridiskā termina - “miesas bojājumi” iestāšanās. Tomēr Mastodonta kazbārdiņā parādās manāma trīsa, un viņš iemet atpakaļgaitā, savu signālu pāradresējot uz slimo Sievieti - “savāc savu draugu”!
Mana pusīte pārbijusies, asarās skrien ārā pa “nepareizajām”, kuras tieši šobrīd ir atvērušās.. Viņa neiešot pie ārsta. Jānomierina un jāpierunā palikt.. Brīdī, kad pārslēdzos uz Janas mierināšanu, Apsargs varonīgi izstumj mani no nodaļas.
Šodien, kad ir paskrējušas divas dienas, kopš notikušā, joprojām neesmu atradis atbildi uz jautājumu - ko man māca šī mūsdienu medicīnas sistēma, ar kuru saskaroties, gandrīz vienmēr sastopos ar situācijām, kurās cilvēks/pacients tiek uzlūkots kā apgrūtinājums, apdraudējums vai resurss, aizmirstot, ka tieši viņš ir tas kurš apmaksā visus šīs sistēmas darbiniekus un darboņus, un, iespējams, arī daudzus viņu draugus..?" neizpratnē Klimovičs.
Komentāros citi dalās ar savu pieredzi ar slimnīcu personālu - gan ar negatīviem piemēriem, gan norādot, ka problēma nav ar Latvijas medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem mums apkārt.
Klimovičs publiski bieži paudis savu viedokli par dažādām sabiedrības vērtībām un notikumiem. Piemēram, kā latvieši nav izauguši līdz nācijas līmenim, kā arī aicinājis latvietes precēties tikai ar islāma ticīgajiem.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
Aleksandrs78
Šodien, 22:57
