Gadu mijā, tieši pusnaktī, mēs vēlam cits citam laimes. Pieskandinātas šampanieša glāzes dzirkstošā skaņa jau ieskanas jaunajā gadā. Iepriekšējā gadā mēs atstājam visu slikto un jaunā gada pirmajās sekundēs esam sirdsšķīsti, labi cits pret citu, patiesi priecīgi un no sirds vēlam laimi. Ja vienlaikus to dara visa pasaule, Visums nevar palikt vienaldzīgs. Mēs ticam, ka tiekam sadzirdēti, un gribam, lai jaunajā gadā piepildās visas mūsu vēlēšanās. Arī buršanās un maģijas pasaule šajā brīnuma un gaidīšanas naktī ir atvērta jaunas laimes meklējumiem.
Slepenas buramgrāmatas, mīlas dziras brūvējums un brālēns Oskars
Ilga jau gadiem ilgi pēc pusnakts lēja laimes, zīlēja nākotni, dedzināja vēlmju papīru un sazin uz ko vēl būtu gatava, jo par katru cenu gribēja savā dzīvē sagaidīt laimi. Kaut kā tā nedevās viņas rokās jau 38 gadus. Līdz iepriekšējā gadā neilgi pēc pusnakts «laime» nejauši piebremzēja ar trolejbusu. Kā tā var būt? «Vienmēr esmu bijusi sapņotāja. Mamma mājās rājās par nemazgātām trauku kaudzēm un nekārtīgo istabu. Draudēja, ka mani dzīvē šitādu neviens neapprecēs. Skolā es nedzirdēju skolotāju stāstīto un uzdoto, jo dzīvoju citā pasaulē, kur mīt fejas, laumas, vilkači un burvji. Man bija tikai 13 gadu. Es skatījos filmas par fantastiku, stāvēju rindā bibliotēkā uz visām Harija Potera grāmatām, kuras naktīs burtoju zem segas ar baterijas palīdzību, un katrā cilvēkā saskatīju iedomātu un pašas izfantazētu tēlu. Mana māsa bija maza ļauna elfu meitene, kas mani pastāvīgi sūdzēja vecākiem, un par to es dabūju pa mizu. Mana mamma bija ļauna pamāte, kas mani droši vien bija nozagusi no īstajiem vecākiem - augstdzimušiem lordiem. Skolasbiedri bija mošķu bars, kas pastāvīgi mani apsmēja par dīvainajam drēbēm, ko es šuvu pati vai atradu humpalās, un skolotāji - dēmoni, kuri mocīja mani ar stulbiem jautājumiem par Otro pasaules karu, difūzijas procesu vai Pitagora teorēmu. Katrā cilvēkā es saskatīju kādu labo vai ļauno tēlu, un ziniet, es gribēju dzīvot manis pašas izdomātajā Nekurzemē, kas darīja mani brīvu no reālās pasaules murgiem. Varbūt tas mani pusaudžu gados paglāba no vēnu griešanas vai mešanās zem vilciena. Es biju citāda. To apzinājos un atļāvos neslēpt. Par to es maksāju sabiedrībai smagus meslus, saņemot pazemojumus, izsmieklus, zemu novērtējumu, bezmīlestību un draudus tikt ieslodzītai psihenē. Tolaik mani saprata tikai divi cilvēki, mammas māsa Marija un mana vienaudze - māsīca Dace. Mēs bijām ļoti tuvas un darījām visādas pusaudžu blēņas, līdz visu kājām gaisā sagrieza 15 gadus vecais brālēns Oskars, bet līdz tam mums vēl būs jānonāk,» stāsta Ilga. Viņas ar māsīcu, būdamas pusaudzes, atrada bēniņos ne tikai vecos žurnālus «Atpūta», bet arī Kārļa Strauberga izdoto buramvārdu grāmatas apkopojumu. Ilgas mammas māsa, tante Marija, bija nikna kā viesuļvētra, ieraugot meiteņu rokās grāmatu ar iedzeltējušām lapām. Divas dienas no rīta līdz vakaram biešu vagā bija abu spindzeļu sods, tomēr kārdinājuma un ziņkāres nobaudītais malks bija spēcīgāks, viņas metās mistiskās pasaules pētījumos. Arī mūsu galvenajā bibliotēkā, reto grāmatu lasītavā, ir atrodama viena otra pērle, ko vērīgākām bibliotekārēm nevajadzētu izsniegt pēc skata nevainīgām meitenēm svārkos un zirgastēs. Ne vienmēr melniem nagiem un lūpām krāsotās padrūmās meitenes melnās drēbēs un smagos šņorzābakos ir tās sliktās. Tas gan! Tad nu par padsmitnieču Ilgas un Daces aizraušanos un dzīves jēgu kļuva dažādu seno zinšu grāmatu studēšana. «Mēs lasījām par gadsimtiem senām raganu tiesu prāvām, kurās notiesāti vienkārši latviešu zemnieki, gan sievas, gan vīri. Kā viņi mocīti par to, ka naktīs skrējuši kā vilkači un raganas, kā citiem veselībā un lauku saimniecībās kaitējuši, bērnus zaguši, mīlā kungus piebūruši. Tur bija dažādas zīmes, ko pēc tam pašas precīzi pārzīmējām. Tur bija arī pa drusciņai buramvārdu, kas atrasti un grāmatā apkopoti, protams, vēsturisko fondu un liecību saglabāšanas dēļ, bet mums tie bija pavedieni tālākiem meklējumiem mistikas pasaulē. Kaimiņos Daces mammai dzīvoja salīkusi vecene ar vīru, kuru galvenais dzinulis bija nauda. Reiz viņa mums tā uzkliedza par noēstajām avenēm, ka Daces mamma vakarā ņēmās sukāt matus mums tik ilgi, kamēr iemigām. Pēc tam sapratām, ka mums nogriezta pa šķipsnai. Izlasījām, ka tie bija jāsadedzina un jāizkaisa, lai mums nepiemestos kāda ļauna kaite. Aha, tātad Marijas tante pati būrās ar’! Vai tad mums bija miers pēc tam! Mēs metāmies pie saviem pierakstiem, atradām par kaitējumu ar olām un pusnaktī būrāmies kā mācējām uz kaimiņienes zemes. Nezinām vēl šobaltdien, vai no mūsu izdarībām vai dzeršanas, bet kaimiņienes vīrs nokrita ar insultu un visu atlikušo mūžu palika uz gultas. Visu vasaru mūsu izdarības vēroja 15 gadus vecais Oskars. Man viņš ļoti patika. Paslepus reiz pīpējot malkas šķūnītī, viņš pajautāja, vai es varētu arī kādu pieburt. Tā, lai viņš ļoti iepatīkas kādai meitenei. Tā esot klases meitene Inese. Teicu, ka padomāšu. Izpētīju mīlas dziras sastāvdaļas, bet sapratu, ka būs vien jāiztiek bez Ineses mata, sikspārņa nagiem un čūskas acs. Kad cēli pasniedzu Oskaram «Sprite» pudeli ar savu mīlas vārījumu, viņš to momentā iedzēra un uzbudināts metās pie manis. Rokas ap vidu un karsta mute klāt! Mans pirmais skūpsts bija ar brālēnu! Roka tika pabāzta zem blūzītes, tā glāstīja manas nenobriedušās krūtis, un brālēna mēle lauzās arvien dziļāk manā mutē. Tas viss beidzās ar to, ka pēc siena savešanas šķūnī un kārtīgas tā samīcīšanas ar pusjēlām kājām uz siena panta mēs visi aizdevāmies uz upi. Draiskojāmies, pērāmies, un tad es izzagos gulēt siena šķūnī. Mani jau trīcošs un nedrošs gaidīja brālēns. Mēs bijām pirmie viens otram. Mēs nezinājām, ka tas ir asinsgrēks. Tomēr mēs mīlējāmies, kā mācējām un kā mūs vadīja pati māte daba,» atceras Ilga. Abus jaunos mīlniekus Marijas tantei nosūdzēja līdz šim uzticamā draudzene un māsīca Dace. Tūdaļ tika pieņemts lēmums Ilgu sūtīt atpakaļ pie vecākiem uz Rīgu, jo, kā telefoniski Ilgas vecākiem skaidroja Marija, meitēns šausmīgi esot noilgojies pēc vecākiem un esot aizdomas, ka kaimiņu cietumnieks Kārlis sācis uz meitēnu pārāk cieši skatīties un mīļi izturēties. Savukārt Oskaram vasarā jau bija ieplānota sporta nometne airētājiem. Tā ka abi jaunie mīlnieki tika izšķirti. Mazgadīgajai Ilgai toreiz palaimējās, ka viņa nepalika stāvoklī. Kad Marijas tante pratināja jauniešus, kā viss sācies, nācās atzīties par pašmācību «kursu» pesteļošanā, dažām izdarībām ar vardēm un kaimiņienes noburšanu, kā arī mīlas dziras brūvēšanu. Abām meitenēm tika atņemti visi atribūti, pierakstu burtnīcas un grāmatas. Aizbraucot Ilgai, tante noteica, ka būs jāpieņem patiesība, pēc laimes viņa dzīsies visu savu mūžu. Tiekoties radu saietos, Ilga un Oskars nekad nepieminēja jaunības dienu karsto asinsgrēku, bet Ilga ikreiz atcerējās brālēnu, kad skūpstoties uzjundīja pazīstama mēles garša vai matu smarža. Abas māsīcas, protams, drīz vien salaba. Jāteic, ka māsīca Dace mantoja no tantes Marijas viņas zināšanas un viedumu un šodien ir Latvijā zināma dziedniece.
Maģijas burvībai ļāvās divas reizes gadā - Jāņos un Vecgada vakarā
Turpmākais Ilgas dzīves ceļš aizvijās raibs kā dzeņa vēders. Viņa izskolojās par juristi, atrada darbu kādā advokāta birojā, valkāja joprojām izaicinoši košas drānas un spilgtas brilles, bet ar pesteļošanu vairs nesaistīja savu dzīvi. Izņemot divas reizes gadā! Jāņos un Jaungada naktī viņa ļāvās maģijas burvībai savā dzīvē. Kāpēc? Viņai nebija izdevies atrast savu otro pusīti. Tiesa gan, vienu reizi Ilga pat uzvilka balto kleitu ar sniegbaltu plīvuru un tika pielaulāta savam kursabiedram no juristiem. Tomēr jaunajam vīram nepatika sapņotāja sieva, kas cīnījās, kā viņš pats teica, par «suņu un kaķu brīvību» un visādiem pasaules dīvaiņiem un fantazētājiem. Viņu iemīļoja mākslinieki, pasaules kārtības mainītāji, bohēmisti un sapņotāji. Tomēr pie sāniem viņa nepalika nevienam stiprā dzimuma pārstāvim. Viņa joprojām ticēja mīlestībai un laimei. Tāpēc kļuva par izcilu mierinātāju dažādu dzimumu un orientāciju slavenību mīlas likstās, viņai uzticēja noslēpumus un sirdēstus. Viņa bija mierinājuma un ilgu talismans - sieviete Ilga. Tā kā laime un mīlestība viņai nedevās rokās, Ilgai atlika pašai dzīties pēc laimes. Jāņos viņa metās maģiskās nakts burvībās. Saulgriežu naktī kopā ar viedām sievām piekopa rituālus, pina vainagus no trejdeviņām zālītēm, lēca pār uguni un cildināja uguni, kaila vārtījās zālē, kas solīja nest auglību, un, sadevusies rokās ar citām spēcīgām sievām, skaitīja mantras un pateicību šai pasaulei. Ziemassvētkos viņa gāja uz baznīcu, lūdza Dieviņu un pēc sātīga mielasta baudīšanas izmēģināja zīlēšanu. Jaungada naktī viņa lēja laimi un satraukumā gaidīja - kāds un ko tas varētu atnest? Cilvēkos mīt tik liela vēlme ar dzelzs karoti ūdenī izliet alvas veidojumus, lai sveču gaismā pret sienu mēģinātu saskatīt, ko sola un kādas būs nākamās 365 dienas. Viņa cepa cepumus «riekstiņus», kuros prata paslēpt laimes vēlējumus, un tos dāvināja draugiem un kolēģiem.
Neuzrakstīts vēlmju saraksts un trolejbuss pie pareizticīgo baznīcas
Ilga katru gadu Vecgada vakarā rakstīja apņemšanās sarakstu nākamajam gadam, bet, kopš internetā parādījās jaunas metodes laimes meklējumos, viņa izmēģināja visas pēc kārtas. Sieviete rakstīja savas vēlmes uz sarkana papīra. Izgrieza no žurnāliem attēlus un līmēja tos uz lielās bloknota lapas, atstājot skaidras norādes par to, kādai jābūt viņas dzīves mīlestībai, vīram, bērniem un mājai. Kā krievu populārās filmas «Eglītes» varone viņa rakstīja uz papīra vēlēšanos un līdz pusnaktij to sadedzināja, lai pelnus iebirdinātu šampanietī un to izdzertu. Tomēr nekā! «Nāca un gāja gadi. Pienāca kārtējais, bet nekas no manām vēlmēm nebija piepildījies. Es joprojām nebiju atradusi savu lielo laimi! Gaidot 2016. gadu, es atkal saposu visu māju svētkiem. Eglīte laistījās rotās, steiks jau bija iemarinēts, un dārgs franču šampanietis spainītī dzisa. Uzposta traki oranžā kleitā un daudziem zeltījumiem matos, es sagatavoju rakstāmpapīru un labu pildspalvu. Pēc pusstundas būs pusnakts, es būšu atkal veikusi savus laimes pievilkšanas rituālus uz papīra, un gads sāksies kā ierasts, bet tad man prātā notika klikšķis, man ir 38 gadi, es to daru katru gadu, katru mīļu gadu, bet viss velti… Un tad es uzvilku savu puskažociņu, spalvu zābakus, paķēru šampanieti un devos ārā, uz krastmalu pie cilvēkiem. Šogad es sagaidīšu savu jauno gadu bez ierastām tradīcijām, apņemšanās un vēlmju saraksta. Jā, šogad es palaidīšu notikumu ritējumu lielā Likteņa rokās un pērtiķēna gada smaidās. Aizcirtu durvis un prom biju! Ielas pilnas cilvēku, rokās šampanieša pudeles un smaidi. Nevienu neizbrīna mans trakais izskats, un es jau visai drīz biju krastmalā. Ātri, ātri, vaļā pudele dzirkstošā dzēriena, saskandinām ar svešiniekiem, tāds pacilājošs prieks un salūts, un sākas jauns gads! Manās acīs iezagās gan prieka, gan skumju asaras, jo es biju viena. Visā pūlī, kad līksmo pasaule un gaisā paceļas tik daudz labestības un prieka enerģijas, kur tu esi, mana laime!? Hallo? Auuu?! Nekā. Devos kājām pa Rīgas ielām, negribot īsti atgriezties mājās. Tauta spraucās sabiedriskajā transportā, kurā es pat nemēģināju iekāpt. Es apstājos uz Brīvības ielas pie pareizticīgo baznīcas (Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīca) un pacēlu galvu uz augšu. Un tad notika brīnums. Tagad stāstot, man atkal kaklā pamostas emociju kamols un parādās laimes asara. Jā, apstājās trolejbuss, atvērās priekšējas durvis, un krievu valodā vadītājs teica: «Raģi boga, zahoģiķe krasivaja barišņa!» (Dieva dēļ, iekāpiet, skaistā kundze!) Tā es iepazinos ar savu Aleksandru. Es nobraucu visu nakti līdz maiņas beigām kopā ar viņu trolejbusā. Runājām, smējāmies un atkal runājām. Jaunā gada dienu mēs sagaidījām kopā. Mēs bijām atšķirīgi un tajā pašā laikā līdzīgi. Jautāju, kas viņam lika apstāties tajā Jaungada naktī pie dīvainas sievietes oranžā kleitā un puskažokā ar dīvainas krāsas matiem. Viņš smejoties vienmēr saka, ka es šķitu kā apzeltīts debesu eņģelis, kas nolaidies pie viņa baznīcas un devis zīmi, ka jābeidz vecpuiša dzīve. Jūs jau zināt, cik pareizticīgajiem ir svarīgas viņu vērtības un ģimenes, un sieviete! Bet, ja nopietni, viņš vienkārši sajutis, ka, pārkāpjot visus noteikumus, šoreiz var izdarīt izņēmumu un paņemt pa ceļam vientuļu sievieti. Lūk, tā, paņēma un paveda, bet jau uz mūžu. Ko es izdarīju citādi? Es atkāpos no ierastās dzīves rituāla. Izkāpu no pašas radītās vēlmju un pakaļdzīšanās laimei aizrestotās kastes. Un ziniet, mēs tagad sagaidām divus Ziemassvētkus, arī janvārī pareizticīgo,» uz atvadām nosaka Ilga.