VAKARA ZIŅAS: Starp prostitūtām – skolotāja un eskorta meitene no Šveices

Viņas ir divas skaistas sievietes. Viena skolotāja nelielā lauku skolā, bet otra farmācijas kompānijas darbiniece ārzemēs. Kas viņām kopējs? Abas ir senākās profesijas pārstāves – prostitūtas. Viena no viņām «strādāja» uz ielas un apkalpoja klientus Rīgā, bet otra – eskorta meitene bagātiem kungiem Šveicē.

Skolotāju ģimene, kas gribēja mainīt pasauli

Kopā ar savu vīru Oskaru viņa bija ienācēja mazā tradīcijām un uzskatiem iesīkstējušā lauku ciematiņā, vien nepilnu 100 kilometru attālumā no lepnās galvaspilsētas Rīgas. Izskatījās, ka savu kāzu jubilejas sesto gadskārtu viņai, 28 gadus vecai un perspektīvai skolotājai, vajadzēs svinēt kopā ar skaudīgām lauku vecenēm, kas kopš pirmās ierašanās dienas met acis uz viņas izskatīgo vīru Oskaru. Jaunajai ģimenītei piešķirtais divu istabu dzīvoklītis nebija pirmā svaiguma, toties iepriekšējie saimnieki bija atstājuši dažas mēbeles un - kas nozīmīgi - platu divguļamo gultu, kuras galos tupēja no koka izvirpināti eņģelīši un gandrīz ik nakti kautri noraudzījās uz jaunā pāra mīlas priekiem. Viņi bija apmetušies uz dzīvi ciematiņā, jo vīram lauku skoliņā piedāvāja sporta skolotāja darbu, bet jaunajai sievietei tajā pašā skolā bija jāmāca latviešu valoda. Bez diviem koferiem un paša nepieciešamākā sadzīvei abiem «bagāžā» bija arī divi burvīgi bērneļi - meitene un puika. Pārcelšanās uz laukiem nodrošināja svaigu gaisu, pieeju ekoloģiskiem produktiem un iespēju pirmdzimtajai meitiņai mācīties skolā, bet viņas brālītim apmeklēt bērnudārzu. Tā pagāja pirmais pusgads. Pārmaiņu vēji sāka pierimt, un jaunā ģimene visai laimīgi iedzīvojās, pat sāka iederēties vietējā miestiņā. Abi pa vakariem pārrunāja dienas laikā skolā notikušo, kādi skolā mācās izcilnieki un kuri ir rakari, kuriem skolotājiem būtu laiks doties pensijā, bet kuru mācību metodes atzīstamas par pareizākajām jaunajai paaudzei. Viņi bija ideālisti, kuri gribēja mainīt pasauli, liekot pamatā savas gūtās zināšanas, pamatojoties uz izcilu pedagoģijas spīdekļu izvirzītām teorijām un mācībām. Abi skolotāji ar savu izskatu un dzīves piemēru radīja daudzos skaudību. Viņi līdzinājās ideālam laulības paraugam. Diemžēl teoriju par ideālās pasaules veidošanu, tāpat kā viņu ģimenes dzīvi, salauza neprātīga kaislība.

Pazudušais zābaks un pieķertie mīlnieki

«Nepamanīju, pa kuru laiku Oskars pārvērtās svešiniekā. Viņš kļuva piekasīgs par manis gatavoto ēdienu, manu lietišķo apģērbu (lai gan skolēnu aptaujā es ieguvu «Elegantākās skolotājas» titulu), pat mans matu sakārtojums viņam atgādināja blondas «vistas ligzdu», kā viņš par mani nievājoši izteicās. Pamanīju, ka cilvēku klātbūtnē viņam sagādā baudu mani pazemot, nospiežot manu «es» un it īpaši izsmejot manus uzskatus par pedagoģiju. Savu nepatiku viņš izrādīja, sitot vēl sāpīgāk pa manu sievišķīgo pašapziņu, pilnībā atsakoties pieskarties man. Nebija ne glāstu, ne intīmas tuvības, kas bija mūsu mīlestības avots. Viss bija kaut kā izsīcis. Un tad viņš sāka skatīties uz mani kā uz tārpu vai tukšu vietu. Sirds man sāpēja ļoti jo ļoti. Tas tā turpinājās jau divus mēnešus. Smagāk par visu bija tas, ka viņš ar mani vairs nerunāja. Skolā sasprindzinājums mūsu abu starpā iedzina kašķa ķīli pat skolotāju istabā. Tad es sāku pamanīt, ka vecāko klašu meitenes par mani ķiķināja, kad gāju viņām garām. Ilgi man nebija jāgaida, kad patiesība nāca klajā. Vienam no mazāko klašu skolēniem manas dežūras laikā bija pazudis ziemas zābaks. Abi ar mazo puiku pie rokas nokāpām lejā skolas pagrabā un meklējām to nolāpīto zābaku. No dušas telpām iznāca mans vīrs, kas būtu ļoti normāli sporta skolotājam, taču viņa ieplestās acis un pastieptā roka, lai aizturētu durvis, neapturēja turpmāko notikumu gaitu. No dušas telpas iznāca skolas skaistule, 12. klases skolniece Ella. Tas, kā abi sastinga un raudzījās, ieviesa tūlītēju skaidrību, kas te notiek... Bezgala nikna ar skaļu dvēseles brēcienu pār lūpām aizlidināju zābaku abu mīlnieku virzienā un metos ar mazo puiku augšup pa kāpnēm. Vakars mājās izvērtās draudīgā dusmu un pat vardarbības slūžā. Arī sāpīgās patiesības atklāsmēs. Mans vīriņš jau pāris mēnešus kniebās ar pupaino skolnieci Ellu, un viņiem tas tīri labi patika. Skolotājs drāž savu skolnieci, kas var būt vēl trakāk! Vīrs paziņoja, ka mani pamet. Es metos dusmās viņam virsū, saucot to mazo mauķeli īstajos vārdos, un pirmo reizi mūžā dabūju zilu aci,» atceras Inga. Turpmāko notikumu virkne bija traģiska visai skolotāju ģimenei, Oskars sakrāmēja mantas vienā no abiem koferiem un kopā ar Ellu aizdevās prom no miestiņa, kuru jau bija aplidojušas ziņas par kaislīgā sporta skolotāja un audzēknes mīlas izdarībām. Inga palika ciematā, jo viņai nebija kur likties. Neviens viņu negaidīja, bet citas mājas sev un bērniem viņa nevarēja nodrošināt. Ciematā vismaz viņai bija darbs, jumts virs galvas un kaut niecīga, bet tomēr reāla alga eksistēšanai. Tas arī bija viss. Viņa bija tik jauna un skaista. Dzīve tikko sākusi sakārtoties un tagad draudēja ar blīkšķi izgāzties. Kaut kas bija jādara, lai pabarotu savus bērnus un paceltu galvu, ik rītu dotos cauri pļāpīgu sievu bariem. Arī kolēģi trina mēles par jaunās skolotājas nelaimi un aiz muguras pasmīkņāja par viņas kaislīgā vīra izdarībām. Inga jau vairākas nedēļas nogales vientuļa sēdēja pie virtuves galda un, malkojot vīnu, domāja, kā izkulties no draņķīgās dzīves paliktās kājas sāpīgajam kritienam. Tad atskanēja zvans pie durvīm.

Atdošanās par desas luņķi un pilnu ledusskapi

Atvērusi durvis, viņa ieraudzīja kaimiņu Aivaru. Inga zināja, ka patīk nāburgam, bet nekad nebija iedomājusies, ka varētu sekot kas vairāk. Vīrietim rokās bija celofāna maisiņš, pilns ar pārtiku. Viņa ielaida Aivaru, un abi nosēdās virtuvē pie galda. Viņa smērēja maizītes, bet Aivars vīna pudeli nomainīja pret stiprāku dziru. Ledusskapis tika piekrāmēts pilns ar uzgriežamu desu, sieru, sviestu, pat pienu un maizes kukuļiem - pietiks vismaz divām dienām. «Tajā vakarā abi ar Aivaru sadzērāmies. Es izraudājos uz viņa pleca, un tad asaru slaucīšana no maniem vaigiem pārvērtās glāstos. Rokas arvien mērķtiecīgāk glāstīja manas kājas un krūtis. Halātiņš nokrita, stipras rokas mani pacēla uz virtuves galda, nostumjot malā apkaltušās desmaizes ar gurķīšiem, un viņš mani paņēma ritmiskām kustībām, kas lika raustīties manai elpai baudpilnās gaidās. Tonakt es atguvu savu sievišķību, pārliecību un nākamajā rītā varēju pabarot ar gardām brokastīm bērnus. Tas bija to vērts - redzēt savus mazos atkal smaidošus, jo mammai bija labs garastāvoklis un viņi bez ierobežojuma varēja stūķēt iekšā sanestos gardumus. Nākamsestdien pie durvīm zvanīja Aivara draugs Leons, bet jau ar diviem pārtikas maisiņiem rokās. Kā es toreiz sasmējos! Par sevi un dzīvi. Redz, inteliģenta skolotāja - mauka, kas pārdodas par maizes gabalu, nevis labāk ieliktu atzīmi. Paradokss. Neviens par manu prātu nemaksāja, bet par skaistu ģīmīti un kaislīgu nakti manos valgos gan! Jā, es atdevos par ēdienu un vīriešu roku mierinājumu. Tobrīd man ar to pietika. Abi mīļākie nebija vienīgie. Kāds cits mīļākais lauksaimnieks piebēra pilnu pagrabu ar kartupeļiem. Kāds bija mednieks, kurš mana ledusskapja saldētavu piebāza pilnu ar gaļu. Kāds cits atstāja virtuvē uz ledusskapja naudu. Tā tas turpinājās, līdz es kļuvu par Arno meiteni. Mūsu ciemata izdarīgais uzņēmējs tikko bija atvēris mazu viesnīcu viena no valsts galvenajiem autoceļiem malā un piedāvāja man piektdienās un sestdienās pavadīt laiku kopā ar vīriešiem. Viņš bija viens no mīļākajiem, kas maksāja skaidrā naudā. Es piekritu un nedēļas nogales strādāju par «privātskolotāju», «oficianti», «dusmīgu uzraudzi», kāda nu katram bija fantāzija. Maksāja gan viņam, bet es pa nedēļas nogali varēju nopelnīt 100 latu (tolaik vēl nebija ieviesti eiro) un man tas arī patika,» atzīstas Inga. Dzīve atkal sagriezās, kad hotelis bankrotēja un Ingai bija jādomā, kā papildus piepelnīties. Citas vieglas uzvedības dāmas, ko viņa iepazina, apkalpojot klientus viesnīciņā, ieteica piestrādāt Rīgā. Visu darba nedēļu Inga cītīgi mācīja mazos bērnus ciemata skolā, bet nedēļas nogalēs, sarunājot, kas pieskata bērnus, devās klientu medībās uz galvaspilsētas bruģi. «Es stāvēju uz ielas kopā ar citām prostitūtām, gaidīju piebraucam mašīnas, kurās sēdēja vīrieši un piedāvāja zināmu taksi par seksu ar prezervatīvu vai minetu. Bija starpgadījumi ar policiju, bet mēs, ielas meitenes, zinājām, kā tos atrisināt. Katrai problēmai ir sava cena. Es nenodzēros, nelietoju narkotikas un spēlēju pēc ielu noteikumiem. Tas ir grāmatas cienīgs stāsts par cilvēku vēlmēm, suteneru varu un valsts patvaļu. Tas ir melnākais posms manā dzīvē, kuru es izbeidzu vienā dienā, kad nežēlīgi piekāva vienu no mūsu likteņa biedrenēm. Tajā dienā es pateicu «stop» naudas pelnīšanai ar savu miesu, jo man bija bērni. Viņus es negribēju zaudēt. Ir pagājuši vairāki gadi, un man negribas atcerēties to, ko tagad atklāju. Tas posms ir beidzies. Tagad esmu otrreiz precējusies un dzīvoju normālu ģimenes dzīvi. Vīrs nezina par manu pagātni, un tas nav vajadzīgs. Tomēr no tiem laikiem man vienmēr būs pilns ledusskapis ar pārtiku un es ar aizdomām raugos uz ikvienu jaunu sievieti, kura pamet acis uz manu vīru. Es skaidri zinu, kas darās viņu prātiņos. Esmu pietiekami pieredzējusi un gudra, lai šādu likteņa pavērsienu vairs nekad dzīvē nepieļautu, kā notika ar manu pirmo vīru,» nosaka Inga.

Par eskorta meiteni - pēc darba sludinājuma internetā

Poļina gulēja ginekoloģijas nodaļas dienas stacionārā kopā ar vairākām sievietēm. Viena ēda cepumus, bet otra izmisīgi sūtīja īsziņas. «Viņš tev nepiezvanīs, ko tu vari visu laiku klabināt to telefonu,» īgni krievu valodā noteica tumšace Poļina. Visas palātas pacientes pagrieza galvu pret neiecietīgo sievieti, bet viņa turpināja lasīt žurnālu angļu valodā. «Ak, Dievs, taču neesat tik naivas aitas. Kāpēc jūs vispār esat šeit? Atvainojiet, protams, mani tās, kuras ir uz saglabāšanu, bet tās - kuras atnākušas uz abortu, vai cerat, ka pēdējā brīdī kāds piezvanīs, solīs precēt un jūs pa taisno dosieties uz «zagsu» laulāties?! Kāds naivums. Ja pašas par sevi neparūpēsieties, neviens cits to jūsu vietā neizdarīs. Mostieties!» Šie vārdi izraisīja emociju izvirdumu un naida pilnus skatienus runātājas virzienā. Vēl bija laiks līdz daktera vizītei, un vairākas meitenes klusām izlavījās uzpīpēt. Arī Poļina. Kāda attaisnojoties sāka stāstīt savu dzīves stāstu, un meitenes notrausa pa asarai, un tad acis pievērsās Poļinai. «Nu, labi, varbūt kādai noderēs tas, ko dzirdēsiet. Jau vairākus gadus es dzīvoju un strādāju Šveicē. Man ir ļoti turīgs draugs stipri gados, kurš mani uztur, dod naudu un ar kuru es iepazinos, strādājot par eskorta meiteni. Jā, un nemaz neraugieties uz mani tik nosodoši! Nokļuvu Šveicē pēc darba sludinājuma kādā no mūsu interneta portāliem. Darba intervijā Rīgā man uzreiz pateica, ka darbs nebūs tik nevainīgs, kā rakstīts, - būs jādodas izklaidēties ar vīriešiem, jākļūst par viņu pavadoni un, ja klients vēlēsies, jāliekas ar viņu gultā. Neminstinājos un piekritu, jo man bija vajadzīga nauda. Kā jau tas notika ar daudziem krīzes laikā, mani atlaida štata samazināšanas dēļ no glauna zīmola veikala Rīgā. Tā es ar vēl divām draudzenēm aizkūlos uz Šveici. Ne jau par savu naudu. Viss bija apmaksāts. Mums tika sarūpēts dzīvoklītis, un katrai bija sava istaba. Nebija nekādas rupjas apiešanās vai pasu atņemšanas. Mūsu boss bija kundze gados, kura mūs «norīkoja», kura dosies izklaidēt klientu, atbilstoši viņa vēlmēm un maciņa biezuma. Mani klienti lielākoties bija kungi gados. Ar daudziem bija jāpavada vakars, vienkārši tērzējot, pat bez seksa. Savukārt citi pieprasīja tikšanos uz nakti vai pat visu nedēļas nogali. Tā bija viegla peļņa un krāšņa dzīve. Kurai katrai «duračkai» tā nebija pa spēkam. Dažkārt manos pienākumos bija pavedināt vīriešus uz dārgu alkoholu izmaksu restorānos (konsumācija - pakalpojums, kad meitene bārā, klubā vai kur citur vedina klientu nopirkt kādu dzērienu. Dzēriena cena ir ļoti augsta - glāze stiprās dziras var maksāt pat vairākus simtus eiro. Uzņēmumam ir peļņa, bet meitenes peļņa ir procenti no nopirktā dzēriena. Vai meitenei klientam jāsniedz vēl kādi pakalpojumi, vai tas ir viņas pienākums vai brīva izvēle un kas saņem naudu par citiem pakalpojumiem, parasti ir abu līgumslēdzēju pušu ziņā - tā ir darba devēja un konsumācijas meitenes izvēle), bet šī piestrādāšana nenesa tik labu peļņu kā eskorta meitenes darbs. Turklāt skandāli un izskaidrošanās par atnesto rēķinu no klientu puses mani iedzina stresā. Gribēju dzīvot skaisti un mierīgāk. Protams, «pasūtījuma pavadonēm» arī nav nekāda mierīgā dzīve, jo klienti mēdz būt cimperlīgi un viņu seksuālās fantāzijas dažkārt bija ļoti dīvainas,» ievelkot dūmu, nosaka Poļina.

Senākās profesijas pārstāve «iekrīt» no bijušā mīļotā

Viņa ir atnākusi uz abortu. Jaunajai sievietei, viņasprāt, ļoti paveicies, jo mīlas priesteriene sastapa Zigfrīdu, kurš ir bagāts onkulis ar savu māju, mašīnām un kvēlām jūtām pret Poļinu. «Viss ir sakārtojies ļoti labi. Esmu iekārtota darbā par palīdzi viņa farmācijas kompānijā, kur tiek rausta dzīva nauda! Jau divus gadus vairs neesmu meitene pēc izsaukuma, jo Zigfrīds grib ar mani saistīt visu savu atlikušo mūžu. Viņš pat mainīja testamentu, lai būtu drošs, ka es neaizlaidīšos pie kāda jaunāka un bagātākā kundziņa, tāpēc ir uzlicis man pamatīgas uzraudzības sakas. Brīvībā es tieku tikai mājās, šeit, Latvijā. Protams, viņš zvana un kontrolē ik dienu. Vai tad es varēju iedomāties, ka tik stulbi «ielidošu» no savas pirmās mīlestības dārgajā dzimtenē,» ieķiķina Poļina. Viņa atbrauca uz Latviju pie mammas, lai izbaudītu vasaru un mazliet atpūstos no dzīves. Atkalredzēšanās ar draudzenēm rezultējās ar piedzīvojumiem pa Rīgas klubiem, un vienā no tiem viņa sastapa savu izbijušo mīlu Nikolaju. Abu tikšanās vainagojās ar kaislīgu mīlas nakti, pēc kuras Poļina «iekrita». Vēl bija palicis nepilns mēnesis līdz atgriešanās brīdim pie mīļotā Šveices pilsoņa Zigfrīda sāniem, kad Poļina, mīlas lietās zinošā un rūdītā skaistule, izrādījās stāvoklī. «Man ir ārpusdzemdes grūtniecība. Nevienam no maniem radiem un vēl jo mazāk Zigfrīdam nebūtu jāuzzina, ka esmu iekūlusies tādā ķezā. Viena no lepnākajām Rīgas klīnikām par bargu naudu man veica visas iespējamās pārbaudes, jo man kļuva pavisam slikti, un… neko nekonstatēja. Kā tas vispār iespējams, pie mūsdienu inovatīvajām tehnoloģijām?! Un tad man sākās asiņošana, ātrie atveda uz slimnīcu, un, redz, tagad gaidu rindā uz abortu. Diezin, kura no mums būs rindā uz «kasīšanu» pirmā,» mazliet ciniski nosaka sieviete. Vienu gan viņa zina skaidri, pavisam drīz Poļina atgriezīsies pie sava ārzemju labā «tētiņa», it kā nekas nebūtu šajā dzīvē noticis, un uzsāks mierīgu mietpilsones dzīvi, jo savu labklājību un laimi, kā viņa uzskata, ir pati savā dzīvē nopelnījusi. Diemžēl ne jau ar rokām.