Viedās sievas saka – labāk, lai tevi mīl stiprāk, nekā tu pati! Tā esot labāk. Iespējams, šis vēstījums ir kā mantra mantkārīgajām un nedrošajām.
Neviens tevi nepametīs un nepiekrāps! Kādu citu - ar briljantiem apbērs un par dievieti turēs! Savukārt bērnunamā uzaugusi sieviete mīlēs pati, atdodamās otram līdz pēdējai miesas kripatiņai. Kā šī stāsta varone, ja vien viņu neievilktu alkohola muklājā.
Es zārkā gulēdam’, spļauj griestos svilpodam’
Noplukusi un pohaina Aija stāvēja pagasta centrā pie veikala durvīm un garāmgājējiem lūdza pa eiro centam. Citam vajadzēja mīļi palūgt, bet kādam citam - bravūrīgi kā pašpuikam uzsaukt, bet ar kādu vajadzēja mēli patrīt par tām trakajām jaunības dienām. Kaunam un pašcieņai šeit nebija nekādas nozīmes, jo svarīgs bija rezultāts - ķešā pietiekami daudz naudas, lai pietiktu stiprinātā alus pudelei «Garais», ko guldzot ieliet izkaltušajā rīklē un sajust atkal uzbangojam asinis. Viņai jau ir pāri 50 gadiem un līdz pensijai vēl ir tālu, bet alkohola, drogu un dzīves sadragātais ķermenis tik tikko vairs knapi spēj kustēt. Vēl pirms 30 gadiem vietējie ciema puiši uz viņu zibināja acis un stāvēja rindā, lai tikai varētu pasnaikstīties gar Aijas auguma apaļumiem vai tikt viņas mīlas valgos, kuros savulaik sapinās ne viens vien gan precēts, gan brīvas kārtas puisietis. Tagad pieklājīgākie no visiem zināmajiem bijušajiem pielūdzējiem uz Aiju raudzījās ar nicinājumu un žēlumu, bet dzērāji kā uz iespējamu «slaucamu govi» un pudeles māsu, cerot, ka viņai būs palaimējies tā pavairāk izdiņģēt vai nopelnīt naudiņu nekā pašiem. To visu taču varēs nodzert kopā ar Aiju, jo viņai nekā nav žēl! Nu un tad, ka dzīve sanākusi kā lupatlasei! Toties tā būs nodzīvota tik traki raiba, ka, zārkā guļot, varēs spļaut griestos svilpodam'! «Klau, veco labo laiku vārdā, nu, kad mēs ar tavu mammu bijām labākās draudzenes un tevi mazu auklēju, iedod vienu «eiriķi»,» pārāk stipri apķerdama, saka Aija. Oh, no viņas nes kā no spirta brūža, un miesa jau kādu laiku nav redzējusi ūdeni un ziepes, bet kā gan var nepažēlot un neiedot?! Par dzīvi parunāt Aijai vienmēr paticis. Stāsts ir tik aizraujošs, ka var klausīties ar pavērtu muti, lai gan dzirdēts jau neskaitāmas reizes. Viņas skaistā seja no pīpēšanas jau kļuvusi grumbu izvagota, un piesmakusī balss skaļi griež ausīs kā ierūsējušas tērauda ķēdes. Laika zobs nesaudzē, ja paši esam nevērīgi vaļīgi pret savu dzīvi. Brīžam savecējusī dzīves baudītāja notrauš pa asarai, kad stāsta par viņai atņemto bērnu, bet brīžam iesmejas, atceroties, kā hipnozes iespaidā vīrieši viņas dēļ taisīja visādas ēverģēlības. Tagad spējas, ja kas vēl no tām maz ir palicis, tiek izmantotas, diņģējot kārtējai pudelei. Bet to uzspēlēto bravūrību viņa joprojām gan nav zaudējusi! Mute kā laidara vārti.
Sniegbaltīte no «Rammstein» hita «Sonne»
Aija nezina, kas ir viņas vecāki. Tikko dzimušu un ievīstītu grezni baltā mežģīņu palagā, viņu kādā rītā atrada grozā uz vietējās pagasta mājas sliekšņa. «Ah, kā es izsapņojos, ka varētu būt kāda čigānu barona vai kaukāziešu izcelsmes džigita meita! Toreiz cerības stīga, kā jau visiem bērnnamniekiem, sirdī bija viena - tikai mazliet jāpagaida, un vecāki mani noteikti paņems,» sažmiedzot ciešā skatā brūnās acis ar apsārtušajiem acu āboliem, nosaka Aija. Melnīgsnējo mazulīti bez papīriem un piederības toreiz nogādāja bērnunamā, kur viņa izauga par enerģisku un ļoti skaistu meiču ar baltiem zobiem, melniem matiem un neremdināmi trakām alkām pēc piedzīvojumiem visas turpmākās dzīves laikā. Nu īsta Sniegbaltīte no brāļu Grimmu pasakas. Nē, drīzāk tas pats pasaku tēls no vācu rokgrupas «Rammstein» hita «Sonne». «Bērnunams bija mana pirmā dzīves skola. Tur es iemācījos zagt, kauties un cīnīties par sevi līdz asinīm. Sekss ar vai pret tavu gribu padomju laiku bērnunamos bija ierasta lieta. Nevainību zaudēju nevis ar kādu tiklu āriešu paskata bāreni, bet gan pēc fizkultūras nodarbībām siena šķūnī ar trim puikām. Domā, ka es to tad gribēju un man patika? Ja spurosies, dabūsi divreiz pa zobiem, un mute ciet. Vēlākos gados jau es pratu gūt baudu un iegrozīt puišu iekāri pa savam prātam. Tā bija mana vara! Tā mēs tur mīcījāmies pa gultām un kaktiem, mainoties partneriem kā zeķēm. Iekšējie kārtības noteikumi un kontrole no bērnunama vadības un personāla puses tāds blefs vien bija, tā teikt, kaķim zem astes. Domāju, ka pa šo laiku bērnunamos situācija nav baigi mainījusies un seksošanās tur notiek tāpat kā agrāk. Ha, manos laikos tās pašas bērnunama darbinieces naktīs drāzās ar saviem uzraugāmajiem puišiem, un tad sekoja tādas mīlas peripetijas, ar grieztām vēnām, bēgšanām un milicijas izsludinātu starptautisku meklēšanu, kā riktīgā kino bojevikā. Bija arī meitenes, kurām patika vienai otru samīļot un apčubināt. Vai tad kāds tajos laikos kaut ko zināja par lesbietēm? Ne vella, bet dušas telpās laizīšanās un gramstīšanās ap krūtīm un tur zemāk dažkārt pavadīja ļoti karstas elsas. Arī man tas patika,» atzīst Aija. Viņa neslēpj, ka tāpat kā visi bērni līdz pat 18 gadiem izsapņojusi par to dienu, kad ieradīsies cilvēki, kuri viņu adoptēs un aizvedīs uz mājām. Sapnis ir tikai sapnis, izsapņots un aizmirsts. Sasniedzot pilngadības slieksni, Aija palika viena pati aiz bērnunama durvīm ar koferi rokās. Valsts tolaik turēja rūpi par bērnunama audzēkņiem tiktāl, ka palīdzēja sarūpēt mitekli. Nekur tālāk par kaimiņu rajonu (padomju laikos Latvijas administratīvā teritorija bija sadalīta rajonos) Aija netika. Vecā un pelējuma sēnes apsēstā mājā viņai ierādīja vienistabas dzīvoklīti ar noplukušu virtuvīti. Viņa sāka strādāt kolhozā par traktoristi un iejūdzās darbos kā apsēsta. Kolhoza vīri uz jaunpienācēju Aiju meta acis kā uz lielu kārumu. Nu, šitāda figūra kā porcelāna lellei, melnie mati zem lakatiņa ar izsprukušām sprogām, pat noeļļotais kombinezons un draiskās acis, kurās šaudījās iekāres velniņi, sagrozīja galvu vispriekšzīmīgākajiem laulības institūta pārstāvjiem. Tolaik ne vienai vien sievai naktīs nācās rūgtumu spilvenā izraudāt. «Vai tad man bija grūti. Pašai jau arī patika tā lieta. Hop, pusdienas laikā ar kombainieri Jurku mežiņā, tad ar Mārtiņu graudu klētī. Arī darbnīcās var atrast kādu klusu kaktiņu priekš čiki - briki. Bija jau reizes, kad kolhoza priekšsēdētājs par miesaskārību mani bāra tā, ka visi kantora logi drebēja. Svēti nosolījos, ka ģimenes ārā nejaukšu. Tā arī vīriem teicu, gribi mani - dabūsi! Ja sievu atstāsi, tad zila acs no manis 100% garantēta! Vai es kāda ģimeņu jaucēja? Pašai tās nebija, tad neiešu citiem dzīvi gandēt! Kompartija arī man neko nevarēja padarīt, jo aiz rokas mani gultā neviens nebija pieķēris un vīri palika pielaulāti pie savu sievu sāniem. Protams, bija naktis, kad tie mužiki pie durvīm dauzījās kā traki. Parasti pillā, kad viņiem uznāca tā gribēšana un sieva mājā nedeva. Vot! Bet es nelaidu iekšā. Iedzert varējām kompānijā, bet maukoties savās mājās - neparko,» lepni ar savu pārliecību nosaka Aija. Tā viņa nodzīvoja, līdz ieskatījās savā Oskarā.
Oskar, neķer lašus, ķer mani!
Aija pa īstam iemīlējās par gadu jaunākajā studentiņā Oskarā. Turklāt Oskars bija BRĪVS! No toreizējās Jelgavas Lauksaimniecības universitātes praksē norīkotais puisis ātri iekrita Aijas mīlas skavās. Ne puisi interesēja vietējo sievu klačas, ne zinošo vīru greizie smaidiņi un divdomīgās piezīmes. Studentiņš teicās, ka viņam nerūp Aijas pagātne un visam, kas ir bijis pirms viņa, nav nozīmes. Tā nu abiem mīlniekiem bija sācies īsts riesta laiks. «Mēs mīlējāmies, kur vien varējām! Es iemācīju Oskaru dzert. Reizēm piektdienas vakarā sākām plostot un pirmdienā es knapi spēju savākties, lai būtu darbnīcā uz strīpas un sēstos savam traktoram pie stūres. Tomēr mīlas un alkohola skurbumā mēs darījām trakas lietas. Mūsu laikos nebija pornofilmu, bet riņķī klejoja fotogrāfijas un erotiski apraksti rūtiņu burtnīcās. Nu, tad mēs darījām tāpat, kā bija nobildēts tajās fotogrāfijās. Es jau gan bērnunamu laikos bija apguvusi visādus seksa paņēmienus, tā ka man atlika tikai Oskarā pamodināt apetīti uz drāšanos visādās pozās,» nosmej Aija. Abi mīlas balodīši mitinājās Aijas dzīvoklī pusgadu, kad pieteicās mazulis. Sparīgā traktoriste nolēma, ka bērnu dzemdēs. Toreiz, padomju iekārtai neierasti, Aija ar Oskaru pat nesarakstījās dzimtsarakstu nodaļā. Diemžēl Aija ar grūtībām atturējās no spirtotā dzēriena, un arī Oskars jau bija pieradis dzert vai ik dienu. Puika piedzima ar acīm redzamu garīgo atpalicību. Vēl pēc gada ārstu komisija apliecināja, ka bērniņš nekad nebūs pie pilnas saprašanas, un ieteica mazo iekārtot kādā no sociālās aprūpes iestādēm garīgi atpalikušiem bērniem. Aija atteicās to darīt un zvērēja pie visiem svētajiem, ka rūpēsies par savu mazuli līdz mūža galam. Tikai viņai nebija vairs otras puses, kas spētu atbalstīt un palīdzēt iznest šo dzīves smagumu. Viņas Oskars bēdas aktīvi slīcināja šņabja pudelē. Bija briesmīgi noraudzīties, kā jaunais un perspektīvais agronoms gada laikā pārvērtās degradējošā ģindenī. Arī Aijai vairs nebija spēka vienai pavilkt drūmo nastu, un viņa sāka diendienā dzert. Pie viņiem mājās arvien biežāk sāka viesoties stiprā dzimuma pārstāvji, kuriem arīdzan smeķēja grādīgā dzira. «Nu, ko tur slēpt, kamēr Oskars, nolūzis uz galda pie tukšas pudeles, krāca savā alkoholiķa miegā, mani blakus istabā ņēma priekšā tie paši pudelesbrāļi, ar kuriem ņēmos pa krūmiem, vēl pirms Oskars bija ienācis manā dzīvē. Man sagādāja baudu tas, ka seksošanās notika bariņā, pieklusināti elsojot un vaidot iekārē, lai tik nepieķer kā bērnunama laikos. Izvirtība alkohola duļķī sita augstu vilni. Es tā varēju aizmirsties no visa savas dzīves kašmara. Oskaram no dzeršanas vairs nestāvēja. Pillā jautri šad tad mēdzu vēl jestri uzsaukt: «Oskar, neķer lašus, ķer mani!», bet tas vairs nebija ne vīrišķis, ne tēvs. Nulle. Vot, tā gan,» nosaka Aija. Mazais puika uzdzīves laikā tika sēdināts uz skapja augšas vai iestumts vannasistabā. Tā sakot, pat ja īss prātiņš, bērnam lielo darīšanas nav jāredz. Aijas dzīvoklis kļuva par zaņķi, kur ikviens pudelesbrālis ar grādīgo dziru tika sagaidīts un piesēdināts pie galda ar lētām uzkodām. Tomēr apkārtējo iedzīvotāju neapmierinātība ar notiekošo, skandāli un sūdzības uzsita augstu vilni. Dzērāju miteklī reiz ieradās vietējā izpildkomiteja. Aija saņēma brīdinājumu par degradējoša dzīvesveida vešanu. Tas nozīmēja pirmo signālu, ka bērns atrodas destruktīvā vidē un māte nespēj par viņu parūpēties. Un nākamā reize pienāca ļoti ātri. Vēsā oktobra dienā mazais puišelis viens pats klīda pa pagastu pavisam plikiņš, kā no mātes miesas nācis. Viss ciems burtiski vārījās no redzētā skata, un drīz pie Aijas mājas durvīm piebrauca milicijas bobiks ar pilnvarotajiem. Tika savākti liecinieku paraksti, Aija dzīvoklī gulēja piedzērusies ar kādu no kārtējiem drauģeļiem un nespēja izdvest ne vārda. Toreiz līdzi bija atbraukusi arī blakusciema galvenā daktere Klaudija, kura, ieraugot nolaisto sievietes dzīvokli un bērnam nepiemērotos apstākļus, visasāk iestājās, ka Aija nav mātes vārda cienīga un bērniņš nekavējoties no zaņķa jāizņem. Tā arī notika. Aija pēc tam nolādēja ciema dakteri un tiesā lūdzās neatņemt viņai mazo puiku, bet viss bija velti! Tā laika padomju sistēma paredzēja striktu rīcību - bērnus nekavējoties izņēma no ģimenes, ja vecāki dzēra un nerūpējās par savām atvasēm. Tālāk sekoja tiesa un vecāku tiesību atņemšana, bet bērnus sadalīja pa bērnunamiem. Dažkārt vienas ģimenes locekļiem palaimējās, ja mazos neizsvaidīja pa dažādiem bērnunamiem un valstīm. Brālis un māsa varēja izaugt Ukrainā vai Lietuvā un nemūžam viens otru tā arī nesastapt. Savukārt šajos laikos līdzcilvēki visbiežāk neliekas ne zinis par kautiņiem un bērnu raudām kaimiņu mitekļos, līdz sociālos tīklus pāršalc ziņa par kārtējo gadījumu, kad «pritonā» pašvaldības policija atrod mazus un dienām neēdušus bērnus. Mēs neesam vienaldzīgi, kad jāziedo nauda, nosūtot īsziņu vai iemetot naudiņu veikalā, īpašā labestības kastītē, bet piezvanīt policijai par skandāliem vai - pretēji - ilgstošu klusumu ģimenē ar daudziem bērniem kaut kā nesaņemamies... Tā sakot: ne mana cūka, ne mana druva!
Niknākās ienaidnieces - draudzenes uz mūžu
Pēc bērna atņemšanas Aijai zuda dzīves jēga. Dzīvoklī diennaktīm griezās skaļa mūzika, un pudeles virtuves stūrī krājās gūzmām. Tomēr kautiņi dzīvoklī nenotika. Aija pat stiprā reibumā spēja apturēt visagresīvākos kaušļus. Viņai atlika paskatīties uz dauzoņu, pacelt lēnām roku un nomurmināt: «Mierīgi, mierīgi», kad agresors pārtapa par maigu jēriņu. Jau no mazotnes viņai piemita hipnozes spējas. Visi to zināja, bet no Aijas nebaidījās, jo viņa tās ļaunprātīgi neizmantoja. Ar rokām viņa prata noņemt muguras un galvas sāpes. Tas bija tik elementāri kā nošķaudīties. Visi ciema ļaudis atceras to stāstu, ka reiz Aijas dzīvoklī kārtējo reizi gāja vaļā ballīte, viens no stipri iereibušajiem sāka izsmiet un piedauzīgiem vārtiem apvainot Aiju. Kad viņš pēc sievietes aizrādījumiem tā arī nerimās, sieviete tik ilgi vērās bravūrīgajā dauzoņā, līdz viņš sāka kliegt par tankiem un vācu lidmašīnām, kas uzbrūk un tūdaļ viņus bombardēs. Paķēris pa rokai gaļasmašīnu, viņš to izmeta ārā pa logu kā granātu, liekot loga rūtīm ziemas spelgoņā saplīst smalkās drumstalās. Kara saucienu pavadīti, tālāk kā «granātas» sekoja krūzes un šķīvji, bet Aija tik skaļi smējās. Pārējiem mutes stāvēja vaļā no brīnumiem. Protams, ka vīrietim vēlāk piedēvēja alkohola delīriju, jo kādi gan katram velniņi nerādās, šitā dzerot, bet no Aijas sāka izvairīties. Pēc bērna atņemšanas viņa bija palikusi dīvaina. Tad arī sekoja nelaimes gadījums ar Oskaru. Braucot smagajā kravas mašīnā, viņš izbāza galvu pa logu un lūkojās, kas noticis. Smagajam auto, kas milzīgā ātrumā traucās pa šoseju, bija uzsprāgusi riepa. Auto apgāzās grāvī un Oskaram pārlauza sprandu. Viņš nomira ceļu satiksmes negadījuma vietā. Atkal kā mazs kucēns, bez sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, Aija palika viena. «Dzert, tikai dzert. Tas bija vienīgais, ko es gribēju. Tad nokļuvu savā pasaulīte, varēju dalīties atmiņās par mazo un Oskaru. Varēju raudāt, un mani kompānijā žēloja. Es dzēru katru dienu, mēnešiem. Sākumā vēl varēju saņemties aiziet uz darbu, bet tad arī tam vairs nebija laika un spēka, jo vienīgais, ko gribēju - iešaut mēriņu un tad vēl vienu mēriņu. Galvenais, lai pudele nebeidzas un kāds cits no bara neielej sev vairāk nekā man. Pazaudēju darbu, nebija naudas, un drauģeļi atteicās liet no savas tiesas. Man atņēma dzīvokli un gribēja vest uz dzīvi pagasta «nabagmājā», tā mēs to saucām. Bet man bija vienalga, lai nes ārā kaut ar kājām pa priekšu, ja tik varēju šņabīti ierīt. Tā es tur gulēju - netīra, smirdoša un kārtējo reizi pilna kā mārks. Gaidīju savu nāvi, kad atvērās durvis un ienāca balts eņģelis. Viņa man palīdzēja piecelties, nē, izvelties un aizkļūt līdz mašīnai. Un es tapu glābta. Zināt, kas tā bija?! Mana niknākā ienaidniece - dakterīte Klaudija!» nosaka Aija. Rūpīgā sieviete atkopa dzērāju miesā un garā. Viņa paturēja Aiju sev līdzās, kad tā mocījās alkohola paģirās vai paklusām kādā kaktā atkal piedzērās un tad dusmās meta Klaudijai sejā pārmetumus par atņemto bērnu un iznīcināto dzīvi. Tomēr Aija ikreiz atgriezās, viņai vairs nebija citur kur iet. Abas sievietes sāka dzīvot kopā vienā mājā. Aija atkopās, iekārtojās darbā un atguva savu bravūrīgo dzīvesprieku, un abas sievietes ļoti satuvinājās. Viņas kļuva par mīļākajām un partnerēm dzīvē. Nekas nenotika atklāti vai uzspēlēti. Klaudija ar Aiju dzīvoja kopā, baudīja sev atvēlēto laiku un dzīvi. Iespējams, ka dakterei pie sirds klauvēja sirdsapziņa un viņa tādējādi gribēja atlīdzināt par nodarīto postu draudzenei, tomēr viņa palika uzticīga izglābtajai dzērājdvēselei līdz sava mūža pēdējai dienai. Aija ik pa laikam «norāvās» un iekrita plostā, bet vienmēr atgriezās pie savas dakteres. Par viņu attiecībām ļaudis atklāti nesmīkņāja un ar pirkstu nebakstīja. Tāds biju viņu stāsts, kas abas diezgan traģiskos apstākļos saveda kopā. Kad Klaudija mocījās ar vēzi pēdējā stadijā, Aijas hipnoze un dziednieces roka spēja vairs tikai mierināt, ne noņemt sāpes. Viņa nomira, turot draudzenes roku. Savukārt bēdās grimstošā Aija nevarēja pārdzīvot kārtējo mīļotā cilvēka aiziešanu un atkal palaida savu dzīvi pa vējam, pilnībā iegrimdama alkohola purvā.