Dagnijas Lejiņas 6 soļi, ka izveidot savu biznesu

 
©Kristīne Blūma

Viņas vizītkartē rakstīts: reputācijas vadības uzņēmuma Lejiņa & Šleiers vecākā partnere. Vēl viņas vārds asociējas ar tādiem projektiem kā Digital Freedom Festival un Oratore. Meita, māsa, sieva, uzņēmēja, biznesa partnere – visi šie apzīmējumi ir par viņu. Sevi viņa nebaidās nosaukt par feministi. Rozā kedās ieautās kājas šūpodama, sarunas laikā nolako spilgti sarkanus nagus, pieskaņotus tikpat sarkanām lūpām. Lieliem, skanošiem auskariem ausīs viņa salauž visus stereotipus par biznesa sievietēm. Jo tāda ir Dagnija Lejiņa.

1

No gleznotājas par PR speciālisti

Nezinu, vai tie ir gēni, vecāku loma vai apstākļu sakritība, bet, kad skolā visiem prasīja: par ko jūs gribat kļūt, man bija skaidra atbilde - par gleznotāju. Mācījos Bauskas Mākslas skolā, un vecāki manu radošumu atbalstīja. Biju pārliecināta, ka būšu gleznotāja, un mērķtiecīgi uz to gāju. Taču, kad pēc pamatskolas bija jāizdara izvēle, bija neatkarības atgūšana un lieli pārmaiņu laiki, un es sapratu - gribu ietekmēt lietas, gribu aktīvā veidā būt blakus visādām revolūcijām. Šķita, ka mākslinieks ir pārāk vientulīgs savā profesijā.
Esmu ļoti pateicīga vecākiem, kas mani pēc pamatskolas ievirzīja Spīdolas ģimnāzijā Jelgavā. Lai šajā top skolā iestātos, vajadzēja izturēt konkursu, un attiecībā uz atzīmēm nebija kompromisu. Izglītība iedod super pamatu, ticu, ka vide ļoti veido cilvēku. Ticu ģimenei kā milzīgam fundamentam, kas iedod stabilitātes, laimes un drošības sajūtu, arī izpratni par attiecībām un iekšējo brīvību. Un tad, protams, tas, kas ar tevi notiek tālāk. Ticu, ka ir ļoti svarīgi satikt īstos cilvēkus īstajā laikā un īstajā vietā.

Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt savā pir-majā darbavietā - vietējā Bauskas avīzē. Ar vecāku dotajiem pieciem latiem taču nepietiek, vai ne? Apbrīnoju sevi, ka varēju ierasties Bauskas avīzes Atspulgs redakcijā un paziņot: „Es gribu rakstīt!” Ēverģēlības, tusiņi, sarunas - tā bija ļoti radoša vide un vērtīga pieredze. Un labs sākums. Ticu tā laika pozitīvajam naivumam, ko vēlāk pieauguša cilvēka dzīvē jāmēģina atrast un rekonstruēt. Jo dzīve iedod skarbumu. Mana loģiskā izvēle bija žurnālistika, bet pirms stāšanās universitātē izlasīju grāmatu, ka prezidentam Bušam bija vesela komanda ar gudriem, stratēģiskiem cilvēkiem, kas teica, ko runāt, kā izskatīties. Tas šķita vēl spēcīgāk nekā žurnālistika, tikai no otras puses. Tāpēc sāku studēt Stradiņa universitātē sabiedriskās attiecības. Nekad šo izvēli neesmu nožēlojusi un esmu pateicīga, ka zināju, ko gribu darīt, tas ļoti palīdzēja netērēt laiku un enerģiju. Šaubas par savu profesionālo nodarbošanos man nav bijušas nekad. Mūsdienās bez reputācijas menedžmenta nevar iztikt neviens.

2

Ārlietu ministra preses sekretāre

Man bija 23 gadi, kad kļuvu par toreizējā ārlietu ministra Riharda Pīka (pēc tam arī Arta Pabrika) preses sekretāri. Biju jaunākā no Eiropas Savienības dalībvalstu ārlietu ministru preses sekretāriem. Vecajās Eiropas Savienības valstīs sabiedrisko attiecību padomnieki bija tādi pieredzējuši kungi, Skandināvijā dominēja sievietes, savukārt jaunajās Eiropas valstīs - tādi zaķi kā es. Tas bija brīnišķīgs laiks, trīs intensīvi gadi un jaunības maksimālisms, kad sevi nežēlo. Šo gadu laikā sapratu, ka vajag iet tālāk, jo diplomātiskajā dienestā man nebija intereses palikt.


3

Maģistrantūra Londonā

Ieguvu britu valdības Chevening stipendiju, un Londonas Ekonomikas augstskolā studēju politiku un komunikāciju. Brīnišķīgs gads maģistrantūrā. 27 gados man likās, ka tā būs atelpa no darbiem, bet tā nebija - jo viens gads nozīmē ļoti, ļoti intensīvas studijas. Sākumā juka, kad ir diena, kad - nakts, jo bija dažādas ballītes un iepazīšanās, bet pēc mēneša, kad sapratu Sokrata teikto: “Es zinu tikai to, ka es neko nezinu”, tas mainījās. Emocionāli tas bija ļoti grūti, jo apkārt bija tik daudz gudru cilvēku! Kādu dienu bibliotēkā vienkārši sēdēju un raudāju, jo apzinājos, ka nekad visas tās grāmatas neizlasīšu. Ir teiciens “Priecājies, ja neesi gudrākais telpā”, bet sākumā to ir grūti sagremot. Tur izpratu citu teicienu: “Ja kritērijs ir personiskā laime, tad labāk būt pirmajam ciemā nekā pēdējam lielpilsētā.” Jo tur to ļoti skaidri izjutu - vienmēr būs kāds, kurš dzīvo labākā vietā, ar labāku darbu un algu. Milzīgā mašinērija, kad zini, ka jebkurā darbavietā aiz tevis stāvēs vēl 200 strādāt gatavu cilvēku. Mani draugi strādāja lielās auditorkompānijās, kur bija iespēja nakšņot, jo darbs bija tik intensīvs. Vai strādāja lielos uzņēmumos, bet dzīvoja ceturtajā līnijā un dalīja dzīvokli ar vēl pieciem sešiem cilvēkiem.
Tā nebija dzīve, kādu es vēlējos.

4

Septiņi gadi bankā

Pēc studijām Londonā strādāju Nordea bankā. Uz darba pārrunām aizgāju joka pēc. Pēdējā sarunu kārta bija ar bankas prezidentu, kurš jautāja, vai mani kaut kas šajā darbā biedē. Kad atbildēju: “Tikai tas, ka neko no bankām nesaprotu,” viņš noteica: “To tu te iemācīsies.”

Tā bija superīga vieta un profesionālajā ziņā - brīnišķīgā laikā. Jo tobrīd bija finanšu krīze un bankas reputācijai bija milzīga vērtība. Domāju, mēs, kas tur tobrīd strādājām, bijām sapņu komanda.

Bet es ticu septiņu gadu ciklam. Visvairāk baidos dzīvot kā sasmakušā dīķī, man ļoti svarīga dzīve, kurā ir daudz piedzīvojumu, nezināmā, adrena-
līna, kur nav rutīnas. Lai gan tai ir arī pozitīvās puses, profesionāli tas mani smacē. Man ir ļoti svarīgi attīstīties - vai fiziski, vai garīgi, vai intelektuāli augt. Pēc septiņiem gadiem sapratu, ka esmu sasniegusi griestus - biju kļuvusi par Baltijas un Polijas komunikāciju nodaļas vadītāju, uzrakstījusi savu 500. relīzi. Sapratu, ka laiks iet. Un tā bija ļoti, ļoti laba izvēle.

5

Iemācīties peldēt. Savā biznesā

Reizēm cilvēkiem šķiet: ko nu es tur ar to biznesu, mans laiks jau pagājis. Bet statistika rāda, ka bieži vien vecums, kad cilvēki uzsākuši veiksmīgu biznesu, ir ap 45-50 gadiem. Dažkārt sev jautāju, vai nesāku par vēlu. Jaunībā ir lielākas darba spējas, vairāk enerģijas, naivuma, esi elastīgāks dažādās situācijās. Vari plosīties un nedomāt par līdzsvaru, bet - ir jānostrādā tās 10 000 stundas, lai dabūtu to superpieredzi. Savukārt es sāku 35 gados, tagad ir gandrīz 40. Kas nāk ar pieredzi? Man ļoti patīk teiciens, ka dzīvē jāmeklē īsi ceļi un ne vienmēr vajag skriet ar galvu sienā. Profesionālā pieredze to iedod - vari lietas izdarīt ātrāk. Gribētu iedvesmot taisīt biznesu arī 40, 45 un 50 gados. Tāda profesionalitātes un stabilitātes sajūta, kāda ir tagad, man nav bijusi nekad agrāk.

Jo privātais bizness iedod pilnīgi citu apzināšanos par sevi un to, ko vari izdarīt. Tā skola, kas man ir bijusi piecu gadu laikā privātajā biznesā, -
to nevar iemācīt nevienā MBA, tā visa ir tikai teorētiska prātuļošana. Ir forši zināt ekseļus, bet dzīvē, savā biznesā, tas ir pilnīgi savādāk. Tas ir kā lasīt grāmatas par to, kā iemācīties peldēt. Savā biznesā ir jāpeld ik dienu, un ir lietas, ko nevar izskaitļot, ir jālec, jāeksperimentē, ikdiena nav tikai par uzvaru svinēšanu, bet arī par zaudējumu pārdzīvošanu. Jāpierod pie tā, ka nauda neienāk katru mēnesi noteiktā datumā. Tas varbūt skan drausmīgi, bet pirmais, par ko domāju, - kā es saņemšu savu algu, vai man vispār būs pensija. Turklāt - samaksāt sev ir viens, bet tagad vēl nāk klāt atbildība par darbiniekiem.

6

Neapstāšanās. Paralēlais bizness

Mans jaunākais bizness ir Oratore. Par to domāju trīs četrus gadus. Īstajā laikā satiku Lauru (Laura Vanaga-Mickeviča - aut.), un - lēcām tajā kopā.
Pie mums pārsvarā nāk sievietes, kas strādā maskulīnā vidē. Uzņēmējas, lielu uzņēmu vadītājas. Latvijā joprojām daudz kas notiek tādās pelēkajās zonās, skaļi nerunā par sievietes lomas mazināšanu, diskrimināciju. Publiskā runa ir milzīgs instruments. Jo - ja tu nerunā, tevi neviens neievēros. Un pārprastā pazemība, kas mums arī kā nācijai raksturīga, - sēdēšu kā circenītis aizkrāsnē, lai par mani runā mani darbi! Nu, nerunās tie tavi darbi. Tavi konkurenti aizies tev priekšā, un runās tas, kurš ir skaļāks. Ir ļoti daudzas situācijas, kurās redzu, kā skaļākais, bet ar sliktākām idejām un domām paņem ēteru un iegūst sev labākus punktus. Oratore ir instruments iedrošināšanai. Labi, ka man līdzās ir Laura, jo viņa ir profesionāls koučs un māk cilvēku atvērt. Publiskā uzstāšanās cilvēkam varbūt ir dzīvības un nāves jautājums. Tam pat ir nosaukums - glosofobija. 60 procenti cilvēku atzīst, ka viņiem no publiskas uzstāšanās ir lielākas bailes nekā no nomiršanas. Pirmajā gadā vien apmācījām 200 dalībnieku, un par to ir ļoti liels gandarījums.

Lejiņas PADOMS:


Uzskatu, ka biznesu vieglāk sākt divatā. Pirmkārt, vienā cilvēkā nevar būt viss: vienam labāk padodas finanses un pārdošana, otram - teksti, bildes. Tā ir kompetenču sadalīšana.

Otrkārt, tie ir divi cilvēki, kam sākumā var nemaksāt algu, jo jūs strādājat nākotnei, investējat savu laiku.

Treškārt, tas ir ikdienas atbalsts, pašdisciplīna. Nevari neiet uz darbu, jo partneris gaida.

Ceturtkārt, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi - ir otrs, ar ko dalīt pārdzīvojumus. Kopā ar savu partneri Juri (Lejiņa & Šleiers) esam pārdzīvojuši dažādas eksistenciālas situācijas. Piemēram, kad milzīgs sponsors, kurš ir solījis 40 procentus no kopējā budžeta, atsaka sadarbību mēnesi pirms pasākuma. Vai gadījumi, kad klienti nav samaksājuši. Paši esam bijuši muļķi, strādājot bez līguma, kad šķiet - lai tikai klientam labi, krīzes komunikācija utt. Biznesā ar to jārēķinās, tāpēc labi, ka līdzās ir otrs.


Žurnāls "Kā būt laimīgai?" pieejams preses tirdzniecības vietās.