Satversmes tiesa (ST) ir atzinusi, ka Saeimas vēlēšanu likuma norma, kas liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās noteiktās padomju organizācijās, "atbilstoši to interpretējot", atbilst Satversmei, pavēstīja ST pārstāve Ketija Strazda.
Lieta tika ierosināta pēc "Latvijas Krievu savienības" (LKS) līderes Tatjanas Ždanokas sūdzības par Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem padomju komunistu aktīvistiem.
ST secināja, ka apstrīdētā norma ir viens no pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību demokrātiska tiesiska valsts aizsargā tās konstitucionālos orgānus un valsts drošības iestādes no personām, kuras ar savu rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Demokrātiska tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta.
ST arī secināja, ka apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kas pēc 1991.gada 13. janvāra, darbojoties Latvijas Komunistiskajā partijā, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.
Satversmes tiesa tomēr uzsver, ka Saeimas vēlēšanu likumā ir ietverts mehānisms, kas ļauj katru gadījumu izvērtēt individuāli un pārliecināties par to, vai uz personu ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās. Pārbaudot pieteikto kandidātu, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, atzīmēja ST.
ST atzina, ka apstrīdētajā normā iekļautais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. To, vai pamattiesību ierobežojumam vēl joprojām ir leģitīms mērķis, ST vērtēja, ievērojot pašreizējo sabiedrības un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi. ST secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nepieļaut to, ka persona, kura ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tātad apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Šāds mērķis ir izvirzīts atbilstoši pašaizsargājošās demokrātijas principam.
ST norādīja, ka valsts, sargājot savu demokrātisko iekārtu, ir tiesīga pastāvīgi vērtēt tās apdraudējuma pakāpi un lemt par ierobežojuma turpmāku saglabāšanu. Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums vēl joprojām ir nepieciešams, tad par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt regulējumu, kas ļautu attiecīgajai personai kandidēt Saeimas vēlēšanās un pieprasītu vienīgi norādi par tās dalību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām.
Tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma ir vērsta nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret tādu personu, kura ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Vienlaikus apstrīdētā norma neliedz personai, uz kuru attiecas tajā iekļautais ierobežojums, aktīvi darboties politiskajās partijās un sabiedriskajās organizācijās.
Tiesa secināja, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma valstī, kurā, ievērojot gan tās demokrātisko attīstību, gan vispārējo situāciju Eiropā, pastāv nepieciešamība aizsargāt demokrātisko iekārtu, proti, valsts konstitucionālo orgānu integritāti, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas personai, kura ar savu rīcību apdraud valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā.
Satversmes tiesa arī esot ņēmusi vērā to, ka likumdevējam jebkurā brīdī, konstatējot to, ka politiskā situācija valstī mainās un ārpolitiskie apdraudējumi mazinās, ir pienākums pārskatīt apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu un lemt par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
"Latvijas Krievu savienības" (LKS) līdere Tatjana Ždanoka plāno vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) saistībā ar Satversmes tiesas (ST) lēmuma neatcelt aizliegumu kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās noteiktās padomju organizācijās.
Ždanoka paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem norāda, ka ST lēmums viņu nav pārsteidzis un tas esot tikai etaps ceļā uz ECT. "Es esmu pārliecināta, ka lieta tiks uzvarēta, un ECT liks Latvijai atcelt politiskus ierobežojumus, kas balstās uz 30 gadus veciem notikumiem," norāda Ždanoka.
Ždanoka vēl neesot paspējusi sīki iepazīties ar ST lēmumu, ko šovakar ir saņēmusi, tomēr lietas materiālos varējusi iepazīties ar viedokļiem, kas sniegti ST. Viedokļus tiesai ir sniegusi Saeimai, Tieslietu ministrija, Satversmes aizsardzības birojs, Drošības policija, tiesībsargs un citi. Ždanoka norāda, ka no visiem paustajiem viedokļiem tikai bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš esot atbalstījis ierobežojumu atcelšanu.
Kā ziņot, ST ir atzinusi, ka Saeimas vēlēšanu likuma norma, kas liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās noteiktās padomju organizācijās, "atbilstoši to interpretējot", atbilst Satversmei, aģentūrai LETA pavēstīja ST pārstāve Ketija Strazda.
Lieta tika ierosināta pēc Ždanokas sūdzības par Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem padomju komunistu aktīvistiem.
ST secināja, ka apstrīdētā norma ir viens no pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību demokrātiska tiesiska valsts aizsargā tās konstitucionālos orgānus un valsts drošības iestādes no personām, kuras ar savu rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Demokrātiska tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta.
ST arī secināja, ka apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kas pēc 1991.gada 13.janvāra, darbojoties Latvijas Komunistiskajā partijā, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.
