Latvijas diplomātija pret lielvaru vienaldzību
Eiroparlamenta deputāte, bijusī Latvijas republikas ārlietu ministre Sandra Kalniete sarakstījusi un ar Eiropas Tautas partijas grupas Eiropas Parlamentā atbalstu izdevusi Latvijas ārlietu dienestam veltītu grāmatu – Cinītis.
Kā Kalniete raksta grāmatas priekšvārdā - «esmu pārliecinājusies, ka mazs cinītis, ja vien ir apņēmība, neatlaidība un iemaņas, no kuras puses pašauties vezumam apakšā, to var gāzt. Gadiem ritot, bieži nācies satikt cilvēkus, kam ir bijusi cinīša loma - vezums ir gāzies, un lietas ir notikušas.» (8. lpp.)
Tāpat kā hokejā labs vārtsargs ir puse no komandas, tā arī grāmatai labs virsraksts ir puse no panākuma. Lai arī Kalnietes grāmata uzrakstīta raiti plūstošā valodā un ir interesantiem faktiem pārbagāta, nosaukums, manuprāt, nav īpaši izdevies. Par savu ideālu, kuram gribētu līdzināties, autore uzskata cinīti, kas gāž vezumu. Tieši «cinīši» esot tautas labākie cilvēki, viņa raksta tālāk. Nevis tie, kas kaut ko rada, veido un ceļ, bet gan tie, kas gāž. Šādi gāzēji, nevis radītāji, ir viņas ideāli. Strīdīga pozīcija.
VIENA NO GRĀMATAS LIELĀKAJĀM VĒRTĪBĀM ir Latvijas vietas attēlojums globālajā politiskajā arēnā. Šī bilde ir skaudra un veidota ļoti krāšņiem, precīziem otas triepieniem ar bagātīgu faktūru. Kalnietes grāmatu caurstrāvo nenoslēpjams aizvainojums par to, cik gan neieinteresēta, vienaldzīga ir lielvalstu attieksme pret mazākām valstīm, cik liela ir savstarpējā nesapratne. Šī fotogrāfija skaidri parāda, ka 1991. gadā mēs bijām savā domāšanā daudz tuvāki Krievijai nekā Eiropai, un tas izpaudās arī apģērbā - Latvijas oficiālā pārstāve tērpusies pēc Krievijas jaunbagātnieču modes / Publicitātes foto
Latvija globālajā arēnā
Viena no grāmatas lielākajām vērtībām ir Latvijas vietas attēlojums globālajā politiskajā arēnā. Šī bilde ir skaudra un veidota ļoti krāšņiem, precīziem otas triepieniem ar bagātīgu faktūru. Kalnietes grāmatu caurstrāvo nenoslēpjams aizvainojums par to, cik gan neieinteresēta, vienaldzīga ir lielvalstu attieksme pret mazākām valstīm, cik liela ir savstarpējā nesapratne.
Latvijā dažkārt dzirdamas teorijas, ka Latvijas neatkarību mums kāds ir uzdāvinājis - Gorbačovs, Reigans, Jeļcins, Rietumu lielvaras, pirmām kārtām - ASV, kas ar PSRS panākušas vienošanos par Latvijas (Baltijas) neatkarību jau astoņdesmitajos gados Reikjavīkā, uz kuģa Maltā vai vēl kaut kur citur.
Protams, nevajag par zemu novērtēt tā laika vispārējo politisko situāciju pasaulē, kura mums ļāva paust savu brīvības gribu, taču, no otras puses, neviena lielvara, tajā skaitā ASV, līdz pat augusta pučam 1991. gadā nebija mūsu neatkarības centieniem noskaņota labvēlīgi. Attieksmi pret Baltijas valstu virzību uz neatkarību visprecīzāk var raksturot ar Francijas prezidenta Fransuā Miterāna vārdiem, kurus viņš teica, uzzinot par Lietuvas 1990. gada 11. martā pieņemto Neatkarības aktu: «Tie lietuvieši visu izgāzīs. Viņi gandrīz nekad nav bijuši neatkarīgi. Un, kad bija, tad tā bija diktatūra. Nožēlojami ļaudis. Es sapratīšu, ja Gorbačovs būs spiests izmantot spēku.» Šos Miterāna vārdus Kalniete citē pēc Miterāna padomnieka Žaka Atalī memuāriem. (28. lpp., 219. lpp.)
Kalniete atklāti atzīst, ka «1990. gada pavasarī, kad Lietuvas, Latvijas un Igaunijas parlamenti pieņēma dokumentus, kas atjaunoja mūsu valstu neatkarību, daudzi, vismaz es noteikti, bija tik naivi, ka ticēja tām politiskajām deklarācijām, kurās Rietumi aicināja vājināt PSRS kontroli pār Austrumeiropu un izbeigt auksto karu… Mēs bijām pārliecināti, ka tās 54 valstis, kas nekad nebija atzinušas Baltijas valstu aneksiju, apsveiks mūsu uzdrīkstēšanos… Liela bija mūsu vilšanās, kad lielākā daļa mūsu Rietumu draugu kļuva izvairīgi un vilcinājās, jo viņi ar bažām skatījās uz sarežģījumiem, kas Baltijas valstu dēļ radās attiecībās ar PSRS.» (219. lpp.)
Publicitātes foto
Aprakstot tā laika politisko fonu, Kalniete spiesta atzīt, ka «1991. gada vasarā, neskatoties uz visiem Baltijas valstu politiķu un diplomātu pūliņiem soli pa solim īstenot «lienošās atzīšanas politiku», mērķis panākt starptautiski mūsu neatkarības faktisko atzīšanu vēl bija ļoti tālu. Bija jānotiek kaut kam ārkārtējam… Un tad šis brīnums notika - 1991. gada augusta pučs kļuva par Deus ex machina, kas deva nāvējošo triecienu PSRS.» (222. lpp.)
Kalniete skaidri iezīmē tā laika politisko realitāti, kurā neviena no lielvalstīm nebija gatava tāpat vien dāvāt Latvijai neatkarību. To pamatvilcienos izcīnīja pati tauta, izmantojot vēsturiskā momenta labvēlību, par spīti pasaules vispārējai skepsei.
Kalnietes kažoks
Pateicoties Kalnietes rakstītajai dienasgrāmatai, kuru viņa grāmatā plaši izmanto, daudzas sen aizgājušu laiku epizodes izdevies atainot ar niansētu dzīvīgumu. Rakstot par Latvijas diplomātiskā protokola pirmsākumiem, Kalniete atzīst, ka pieļāvusi daudzas kļūdas. «Cik es biju nezinoša elementārās Rietumeiropas uzvedības normās! Tikai daži piemēri. Padomju iestādēs bija vispārpieņemts atbildēt uz telefona zvaniem apmeklētāju klātbūtnē. Arī es nevilcinoties darīju tāpat. Es pat reizēm jutu tādu kā lepnumu, ka man tik bieži zvana. Pieprasīta un svarīga persona. Man acis atvēra Jānis Ritenis, kurš, kādu laiku gaidījis, līdz beigsies kārtējā saruna, man asi paskaidroja, ka civilizētā pasaulē telefona sarunas nerisina tikšanās laikā. Es tumši nosarku, taču sapratu uzreiz, cik nepareizi rīkojos. Man pat nebija ienācis prātā, ka tā ir necieņa pret cilvēku, kas atnācis pie manis.» (25. lpp.) S. Kalniete izdara pareizus secinājumus: «Jāmainās bija ne tikai man. Jāmainās bija sabiedrībai kopumā, lielās un mazās lietās, visos līmeņos un izpausmēs.»
Tas, cik ļoti mēs bijām atpalikuši un zināmā mērā tādi esam vēl šodien, uzskatāmi redzams jau grāmatas pirmajās lapaspusēs. Tur ievietota krāsaina fotogrāfija, kurā Zviedrijas ārlietu ministra vietnieks Pjērs Šorī un Sandra Kalniete noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa 1991. gada 24. janvārī (13. lpp.). Šajā bildē visā krāšņumā parādās - kas kurš ir. Kamēr Zviedrijas pārstāvis ir tumšā mētelītī ar mētelim pa virsu ap kaklu apmestu šalli, Kalniete tērpusies dzeltenbrūnā ūdeļādas kažokā ar tādu pašu garspalvas kažokcepuri galvā. Šī fotogrāfija skaidri parāda, ka 1991. gadā mēs bijām savā domāšanā daudz tuvāki Krievijai nekā Eiropai, un tas izpaudās arī apģērbā, kad Latvijas oficiālā pārstāve tērpusies pēc Krievijas jaunbagātnieču modes.
Francijas sīkumainība
Viena no grāmatas Cinītis interesantākajām un detaļām bagātākajām nodaļām ir par Latvijas īpašumā esošās vēstniecības ēkas Parīzē atgūšanu, par šo ārkārtīgi ilgo, grūto un no franču puses neglīto cīņu.
No sūtniecības ēkām, kas 1940. gadā piederēja Latvijai, 1991. gadā bija saglabājušies nami Vašingtonā, Ženēvā, Parīzē, Helsinkos un Tallinā. Sarežģītākā situācija izveidojās Helsinkos, Ženēvā un Parīzē, kur Latvijai piederošās ēkas bija nodotas PSRS lietošanā. Helsinkos un Ženēvā šo jautājumu, lai arī ar grūtībām, izdevās visām pusēm pieņemamā veidā atrisināt, bet ar Franciju sanāca stīvēšanās daudzu gadu garumā.
1940. gada 24. augustā Latvijas pilnvarotais lietvedis Kārlis Bērends sūtniecības atslēgas bija nodevis Parīzes prefektam, kas bija svarīgs juridisks arguments, jo nākamajā dienā šis prefekts tās atdeva padomju pārstāvim. Tā kā Latvijas pārstāvis nama atslēgas bija atdevis Francijas pārstāvim, Latvija šo namu gribēja dabūt atpakaļ no Francijas. Francijas pozīcija sākotnēja bija - mums par to nav nekādas atbildības, kārtojiet šo lietu ar Krieviju. Stīvēšanās ap Latvijas sūtniecības namu ilga no 1993. gada līdz pat 2002. gadam, kad tika panākts Latvijas pusei samērā neizdevīgs kompromiss un Francija bija gatava izmaksāt kompensāciju nepilnu četru miljonu eiro apmērā.
«Vēlreiz pārlasīju sava personīgā arhīva dokumentus. Tagad vairāk nekā toreiz mani aizskar Francijas varas pārstāvju un ierēdņu vienaldzība, gadiem atrunājoties un vilcinot mums tik svarīgā lēmuma pieņemšanu. Latvija vēl arvien ir viena no trūcīgākajām valstīm ES, taču šodienas situācija nav salīdzināma ar tām ekonomiskajām grūtībām, kuras Latvijas valsts un cilvēki piedzīvoja pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas… Tāpēc nav saprotams un attaisnojams, ka bagātā Francija, viena no ES lielvalstīm, desmit gadus izvairījās no atbildības par savu lēmumu nodot mūsu īpašumu PSRS un vēlāk - Krievijai. Tikpat nepieņemama man šķiet Francijas sīkstā kaulēšanās par katru santīmu, risinot divpusējās sarunas ar Latviju par izmaksājamās kompensācijas lielumu. Mēs tikām nostādīti sūras izvēles priekšā - vai nu piekrist viņu piedāvājumam, vai arī jautājums uz ilgiem gadiem nogrims administrācijas gaiteņos,» raksta Kalniete. (116. lpp.)
Dažkārt dzirdamas runas, ka izšķirošo grūdienu vēstniecības ēkas problēmas atrisināšanai deva mūsu prezidente Vaira VīķeFreiberga, kurai bija ļoti labas attiecības ar toreizējo Francijas prezidentu Žaku Širaku. Lai arī Kalniete cenšas zīmēt pēc tonalitātes šai versijai līdzīgu ainu, grāmatā minētie fakti liecina, ka kompromiss panākts ar Francijas noteikumiem, proti, vienošanās panākta ar visām trim Baltijas valstīm vienlaikus un arī kompensācijas apmēri bija visām valstīm gandrīz vienādi, neatkarīgi no šo valstu patieso zaudējumu summas.
Kreiso lobijs
Viena no spilgtākajām nodaļām ir ar zīmīgu nosaukumu - Kaut pasaule beidzot mūs saprastu… Šī nodaļa sākas ar Kalnietes runu Leipcigas grāmatu tirgū 2004. gadā, kurā viņa abus totalitāros režīmus - nacismu un komunismu - nodēvēja par vienlīdz noziedzīgiem. Šī runa izraisīja milzīgu sašutumu vētru Rietumeiropas mediju un politiskās elites vidū. Kalniete tika apvainota klajā antisemītismā. Lai arī sašutums lielā mērā bija mākslīgi uzkurināts no ietekmīgu ebreju organizāciju puses (Vācijas ebreju centrālās padomes vicepriekšsēdētāja Solomona Korna biroja), vēl nulto gadu vidū nacisma un komunisma noziegumu vienādošana Rietumeiropā tika uzskatīta par kaut ko pilnīgi nepieņemamu.
Kalniete detalizēti apraksta, kā ar pacietīgu vēstures skaidrošanu centusies pārliecināt oponentus par to, ka komunistiskā un nacistiskā režīma noziegumu pielīdzināšanā nav nekā antisemītiska, taču šie skaidrojumi maz kuru interesējuši. Rietumeiropā nacisms tika uztverts kā absolūtais ļaunums, bet komunisms - viens no tiem, kas šo absolūto ļaunumu uzveicis. Līdz ar to nekāda vienādošana nav iespējama pēc definīcijas. Tomēr Kalnietes un citu austrumeiropiešu neatlaidīga komunistisko noziegumu un cietušo cilvēku skaita pieminēšana darīja savu, un šobrīd Staļina un Hitlera noziegumu pieminēšana līdzās vairs nav tabu, lai arī vēl joprojām daudzi rauc pieres.
Kalniete vs Ūdre
Kalniete savā grāmatā nevarēja neskart vienu no iekšpolitiski kutelīgākajām epizodēm, kurā aktīvi piedalījusies un par kuru ir pretrunīga informācija. Runa ir par eirokomisāra izvirzīšanu 2004. gadā, kad uz šo vietu pretendēja Ingrīda Ūdre, bet viņas kandidatūra beigu beigās tika izgāzta un par eirokomisāru tika Andris Piebalgs. Pati Ūdre uzskatīja, ka tieši Kalniete organizējusi viņas izgāšanu, kas grāmatā aprakstīta šādi: «Saņēmu īsziņu no Ūdres - «Dievs visu redz. Dzīvo laimīga.»» (284. lpp.) Kalnietes interpretācijā tā bijusi gan valdošo partiju (Tautas partijas un ZZS pārstāvja Induļa Emša) pārkombinēšanās, gan apstākļu sakritība (ultrakonservatīvā Butiljones dēļ kabinetu nevarēja apstiprināt kopumā), gan pašas Ūdres vaina neatbilstības dēļ (Barrozu pieprasīja viņas nomaiņu pēc pirmā kabineta neapstiprināšanas).
Šajā eirokomisāra izvirzīšanas epopejas aprakstā ir kāds teikums, kurš kļūst interesants saistībā ar šodienas notikumiem, tā dēvētajām Rīdzenes sarunām. Pareizāk sakot, pats šis teikums ir pavisam nenozīmīgs un skan: ««Vecrīgas lokā» domā, ka vēstniekam viegli atgriezties politikā», bet svarīgs ir zemsvītras komentārs vārdu salikumam «Vecrīgas lokā» - «Vecrīgas kafejnīcās un birojos tikās un pulcējās visdažādākie politikā esoši, bijuši un tai pietuvināti ļaudis, kuri jutās nozīmīgi, apsprieda jaunākās politiskās ziņas, kala plānus un cits citam deva vairāk vai mazāk nopietnus un vērtīgus padomus» (283. lpp.).
Šis komentārs nepārprotami liecina, ka dažādas politiķu aizkulišu sarunas kafejnīcās, birojos un viesnīcās ir gluži ikdienišķas un šīs sarunas nenotiek diplomātiski izturētā retorikā, tāpēc vērtēt šodien vecas Šlesera sarunas un to uzdot par «ētisko attīrīšanos» nav nekas cits kā liekulīga priekšvēlēšanu cīņa.
Grāmata kopumā jāvērtē ļoti atzinīgi kā interesanta vēstures liecība, kurā atrodamas daudzas detaļas par notikumiem (daudzi grāmatā aprakstīti notikumi šajā apskatā nav pat pieminēti, piemēram, Latvijas ceļš uz ES un NATO), kuri citādi paliktu vēsturei neatklāti vai atklāti ļoti plakani.