Par Vienotības nākotni un gatavību strādāt Māra Kučinska veidotajā valdībā saruna ar Vienotības Saeimas frakcijas deputātu Alekseju Loskutovu.
– Pagājušajā nedēļā jūs partijas biedru sarakstē izplatījāt vēstuli Par Ministru prezidenta pozīcijas zaudēšanu, kurā asā formā kritizējāt partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas darbību pēdējo mēnešu laikā. Kāpēc partijas kongresā, kurš notika decembra sākumā, ne jūs, ne kāds no jūsu domubiedriem par tām lietām, par kurām rakstāt vēstulē, nebildāt ne vārda?
– Tāpēc, ka kongresam bija ļoti šaurs mērķis – pārvēlēt revīzijas un ētikas komisiju. Pirms kongresa jau bija skaidrs, ka nekādas īpašas diskusijas, nekādu principiālu jaunumu tur nebūs.
– Kongresam ir formālais uzdevums, bet, jebkurā gadījumā, biedru grupa varēja kaut rakstiski izplatīt paziņojumu, kurā paust savu neapmierinātību un bažas par partijas vadības rīcību.
– Tas nebija aktuāli, jo valdība tobrīd strādāja un negribējās taisīt lieku skandālu.
– Kā tad nebija aktuāli, ja sestdien bija kongress un pirmdien Straujuma jau atkāpās?
– Kā mēs varējām to zināt?
– Par to kongresā kuluāros jau runāja.
– Protams, jautājums par valdību virmoja gaisā jau kādu laiku, bet nebija nekādu saasinājumu, lai uz kongresu nāktu gaisā ar kaut ko dikti skaļu.
– Jūs klusējāt, vilkāt laiku, līdz sanāca tā, kā sanāca. Izlaidāt varu no rokām.
– Ko nozīmē – vilkām laiku? Mēs visu laiku cerējām un ceram, ka partija var darboties kā partija. Kā domubiedru apvienība, kura spēj koleģiāli pieņemt lēmumus.
– Kādi ir jūsu principiālie ideoloģiskie pārmetumi partijas vadībai?
– Par valdību mums nav nekādu iebildumu, bet, kas attiecas uz partijas vadību, tad mums ir kopīga vienošanās nediskutēt un citam citu ne publiski, ne savā starpā neapspriest, kamēr nav apstiprināta valdība, tāpēc nevarēšu komentēt.
– Ne tikai personāliju līmenī, bet arī ideoloģiski?
– Ceturtdien bija nolemts, ka visu situācijas analīzi, kas saistīta ar neizdevušamies nominācijām un beigu beigās Kučinska nomināciju, apspriedīsim tad, kad valdība tiks apstiprināta. Tā ir partijas kopīga pozīcija.
– Vai pēc valdības apstiprināšanas mēģināsiet sasaukt ārkārtas kongresu, lai apspriestu radušos situāciju, vai gaidīsiet līdz decembrim, kad jānotiek kārtējam partijas kongresam?
– Par ārkārtas kongresu pagaidām nevaru pateikt. Nevienam tāds lēmums nav nobriedis līdz galam. Publiskā telpā tas ir pieminēts, bet neviens uz to pagaidām neiet. Frakcija un valde visdrīzāk rīkos kaut kādu kopsēdi, lai izrunātu – kā mēs esam nonākuši līdz tādai dzīvei. Tas būs pēc valdības apstiprināšanas.
– Vai jums ir pārliecība, ka Vienotība būs valdībā?
– (Ilgi klusē un domā.) Es domāju, ka jā. Jautājums, kā izskatīsies šis ceļš? Kā mēs klupsim un kritīsim pa ceļam uz to valdību, bet es domāju, ka jā.
– Tātad būsiet valdībā. Ar visām 23 balsīm no Vienotības?
– Tas būtu labākais variants, protams. Uzskatu, ka šī valdība, kas jau ir iezīmēta, ir nepieciešama, tāpēc ka, ja tā netiks izveidota, mēs varam nonākt pie konstitucionālās krīzes, no kuras izeja var būt Saeimas atlaišana.
– Ja jau pat Kučinskis, kurš Saeimā ir labi ieredzēts un nav uz konfliktiem tendēts, nevarēs izveidot valdību, tad kurš tad?
– Jā, es piekrītu.
– Pirmdien tiekoties ar Kučinski, Vienotība izteica ļoti augstas prasības. Vai šāda taktika, jūsuprāt, ir konstruktīva?
– Pie jebkuras vienošanās puses var izvirzīt jebkādas prasības. Galvenais, lai puses būtu spējīgas atrast kompromisu. Tāpēc es neesmu tendēts celt paniku, ka viss pagalam. Pagaidām abas puses atskaņo savas pozīcijas, un tagad ir darbs pie kompromisa panākšanas.
– Pēc šīs tikšanās partijas vadītāja izskatījās apbrīnojami apmierināta. Vai tas bija tā uzspēlēti?
– Par Āboltiņas kundzes pašsavaldīšanās spējām var izteikt tikai labākos komplimentus.
– Vai viņai jābūt jaunajā valdībā? Kā ministrei?
– Neesmu domājis. Jautājums, vai viņa pati to vēlētos?
– Atgriežoties pie jūsu vēstules, vai jums ir izteikti pārmetumi, ka esat izlicis publiskai apspriešanai partijas iekšējo virtuvi, jo, lai gan tā paredzēta tikai partijas biedriem, jums vajadzēja paredzēt, ka tā varētu nonākt publiskā telpā?
– Pārmetums tika izteikts no tā viedokļa, ka bija panākta vienošanās nediskutēt par notiekošo, bet zināms pamudinājums šai vēstulei bija tas, ka Rīgas nodaļas kopsapulcē, kurā piedalījās arī partijas priekšsēdētāja, «sešnieka» [Vienotības deputāti – Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Ints Dālderis, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs un Veiko Spolītis] kauli tika mazgāti uz nebēdu. Ja jau daļai partijas biedru veidojas diezgan vienpusīgs priekšstats par to, kas mēs esam un ko mēs darām, es uzskatīju par nepieciešamu paskaidrot mūsu pozīciju partijas biedriem.
– Jūs pats piedalījāties šajā sapulcē?
– Diemžēl es nepiedalījos. Tā bija kļūda.
– Jūs esat Rīgas nodaļas biedrs?
– Formāli nē. Kopš tiem laikiem, kad balotējos no Latgales, esmu Viļānu nodaļā, lai gan citreiz piedalos arī Rīgas nodaļas pasākumos.
– Tātad «sešinieka» kaulu mazgāšana notika jau pēc vienošanās par diskusiju nerīkošanu?
– Jā. Es padomāju, ka attieksme pret mums tiek ievirzīta un, ja mēs gaidīsim trīs, četras nedēļas, kamēr valdība tiks apstiprināta, šī negatīvā attieksme pret mums nostiprināsies, un pēc tam cilvēkiem skaidrot mūsu rīcības motīvus būs tikpat kā neiespējami.
– Jebkurā grupā ļoti svarīgi, lai būtu līderis. Ko jūs virzītu par partijas priekšsēdētāju no savas grupas?
– Oi, līdz tam ir ļoti tālu. Kas attiecas uz nākotni, tad es par to negribētu runāt, bet par pagātni gribu atgādināt, ka aizpagājušajā partijas kongresā, kad mēs vēlējām vadību, Andrejs Judins bija kandidāts uz partijas priekšsēdētāja amatu. Mēs redzam, ja ir nepieciešams, tad mēs varam virzīt kādu šim amatam.
– Vai jūsu sešniekā ir spriests par jaunas partijas veidošanu?
– Tik daudz, cik var pastāvēt Vienotība un cik Vienotība spējīga vienoties par kopīgiem mērķiem, nē.
– Vai jūtat Vienotībā šo idejisko kopību? Vai jūtaties, ka ar šiem cilvēkiem gribat kopā, teiksim, jauno gadu sagaidīt?
– Vienotība izauga, apvienojoties trim samērā atšķirīgām partijām. Diezgan ilgu laiku mēs varējām vienoties un kopīgi iet uz priekšu. Šo spēju kopdarbam mēs gribam saglabāt, jo Vienotības specifiskā loma ir būt politiskā spektra pašā centrā. Tāpēc mēs uzskatām, ka Vienotība ir nepieciešamais politiskais spēks uz mūsu politiskās skatuves.
– Līdz šim Vienotība bija ne tikai centriskais, bet vadošais un pat dominējošais spēks. Tagad izskatās, ka Vienotība savu dominējošo statusu ir zaudējusi.
– Uzskatu, ka Vienotībai ir visi priekšnosacījumi, lai savu vietu atgūtu. Mēs ļoti gribētu, lai partijas biedri spētu novērtēt ne tikai tos darbus, kas paveikti, bet arī saskatītu, kā partija varētu iet uz priekšu, lai savu vietu nepazaudētu.
– Partija ir zaudējusi ne tikai vietu, bet arī tēlu. Kad jūs sakāt – mēs tie labie, tie progresīvie, tad pirmais, kas sabiedrībai nāk prātā – iespējams, pārlieku demonizētā Āboltiņa, Zaķis ar visām balsu pirkšanām, un partijas tēls veidojas no šiem skandāliem. Kā šo tēlu restartēt?
– To restartēt ir ārkārtīgi grūti. Man žēl, ka frakcija nespēja vienoties par Zaķa izslēgšanu no frakcijas, jo tas būtu nopietns signāls gan mūsu vēlētājiem, gan sabiedrībai kopumā, ka spējam iet uz priekšu, atzīstot kaut kādas nebūšanas. Bet tas nenotika.
– Zaķis ir tas redzamākais negatīvais personāžs, bet arī partijas vadītājas tandēms ar partijas ģenerālsekretāru Arti Kamparu veido noteiktu Vienotības kā «shēmotāju» partijas tēlu. To pašu, ko savulaik pārmeta Tautas partijai.
– Vienotībai, vienojoties par kopīgiem darbiem, vēl nav zaudēta restarta iespēja. Ir ļoti svarīgi, lai būtu kopējs priekšstats, ka esam vienoti, ka spējam apspriest un tikai tad pieņemt lēmumus. Tas ir pietiekami sarežģīts uzdevums.
– Vai partijai nebūtu nepieciešama lielāka paaudžu maiņa, būtiski mainot vadības sastāvu?
– Šo jautājumu lēnā garā sāk apspriest. Ceru, ka priekšstats par šādu pārmaiņu nepieciešamību nostiprināsies. Lozungu veidā pateikt – tagad mēs mainām paaudzes, tā tas nenotiek. Jābūt pārliecībai par šādu pārmaiņu nepieciešamību.
– Vai varēs iztikt bez ārkārtas kongresa un pietiks ar kaut kādu sapulci, lai stabilizētu situāciju partijā?
– Kongresa sasaukšana pēc definīcijas ir ārkārtīgi sarežģīts pasākums, bet būs interesanti redzēt, kā izskatīsies diskusija par to, kā Vienotība nonāca līdz šodienas situācijai. Ja visa šī diskusija rezultēsies ar runām par «Doņeckas separātistiem» un nodevējiem, tad tas nebūs konstruktīvākais risinājums.
– Pasaules praksē pat pēc mazākām neveiksmēm notiek partijas vadības atkāpšanās. Vai pēc valdības apstiprināšanas Āboltiņai vajadzētu atkāpties?
– Atkal jautājums – kā viņa redz šo situāciju un savu vietu tajā.
– Ja viņai neviens nesaka, ka jāiet prom, tad viņa varbūt domā, ka var mierīgi rullēt tālāk.
– Domāju, ka tā nav. Šādu viedokli viņa ir dzirdējusi, un vienā intervijā Āboltiņas kundze arī atzina, ka partijas vadībā ir jānāk jaunām sejām, pār kurām negulst pagātnes rēgi.