Režisors Hollanders atzīst, ka melojis filmā par Latviju kā prostitūtu zemi
 

Skandalozais zviedru režisors Pols Hollanders savulaik melojis filmā "Buy Bye Beauty" par Latviju kā prostitūtu zemi.

To režisors atzinis intervijā laikraksta "Diena" žurnālam "SestDiena".

Septembra beigās izskanēja, ka Hollanders sašauts Afganistānā dokumentālās filmas uzņemšanas laikā. Kā raksta "SestDiena", internetā pie šīs ziņas parādījušies režisoram klaji naidīgi komentāri, kas liecina - Latvijā viņš nav aizmirsts arī desmit gadus pēc skandalozās filmas "Buy Bye Beauty" uzņemšanas.

"Buy Bye Beauty" ir filma, par ko Latvijā visi runāja, bet tikai retais ir redzējis. Režisors filmas dalībniekiem bija solījis, ka filma nekad netiks izplatīta Latvijā. Tiesa, tagad filmu var brīvi noskatīties internetā, jo kāds to ir ievietojis portālā "YouTube".

2001.gadā Latvijā sākās skandāls, un jau toreiz "Buy Bye Beauty" atstāja diezgan spēcīgu iespaidu, neraugoties uz visumā neprofesionālo režisora darbu. Lielākais efekts tiek panākts filmas beigās, kad Hollanders stājas dzimumattiecībās ar vairākām sievietēm, ko iepriekš bija intervējis filmas vajadzībām. Sevišķi kolorīts pārītis ir Andrejs un Rita: kamēr Hollanders "apstrādā" Ritu, Andrejs mierīgi noskatās, lai gan pirms tam zvērējis aizstāvēt draudzeni pret jebkādiem pāridarījumiem.

"Filmas vēstījums ir skaidrs: lūk, kā mēs, zviedri, "drāžam" jūs, latviešus, bet jūs mums neko nevarat padarīt! Protams, Hollanderam var pārmest tieksmi pēc sensācijām un tendenciozu attieksmi, tomēr nākas atzīt, ka zināmā mērā viņa filma bija pravietiska, jo aizsteidzās priekšā laikam. "Buy Bye Beauty" tika filmēta 2000.gadā, kad tajā skartie jautājumi (seksa tūristu pieplūdums, zviedru uzņēmumu ietekme uz Latvijas ekonomiku) vēl nebija tik aktuāli. Pēdējos gados par šiem jautājumiem tiek runāts daudz vairāk," raksta "SestDiena".

Šajā laikā uz slikto pusi mainījies arī Zviedrijas tēls Latvijā - pēc neatkarības atjaunošanas šī valsts tika uzskatīta par Latvijai ļoti draudzīgu un latvieši ar labu vārdu pieminēja "zviedru laikus" (XVII gadsimta zviedru okupācijas varu), taču pašlaik par modes lietu kļuvis lamāt "ļaunās zviedru bankas", kas vainojamas visās Latvijas ekonomikas nelaimēs.

Hollanders stāsta, ka apzināti nav gribējis izmantot filmā profesionālas prostitūtas, tomēr filmas noskatīšanās rada iespaidu, ka sievietēm, kas piedalījās filmā, šī nodarbošanās nav gluži sveša.

Režisors filmā apgalvo, ka sievietes esot saticis veikalos, restorānos un uz ielas. Viņš piedāvājis 200 dolāru par interviju un seksa ainu. 12 no 20 uzrunātajām sievietēm esot piekritušas piedāvājumam.

Taču tagad, desmit gadus pēc filmēšanas, Hollanders apstiprina aizdomas, ka tās nebija gluži uz ielas satiktas meitenes. "Jā, es meloju!" mierīgi atzīstas režisors un pastāsta, ka pirms filmēšanas bija izvietojis reklāmas sludinājumu Rīgas klubos un bāros.

Hollanders parāda ar sievietēm noslēgto līgumu, saskaņā ar kuru viņas par piedalīšanos filmā saņēma 140 latu. Filma tika uzņemta 2000.gada vasarā, kad 140 latu bija vidējā mēnešalga Latvijā, minimālā alga tolaik bija tikai 50 latu mēnesī.

Kad ziņas par Hollandera filmu nonāca līdz Latvijai, lielāko sašutumu izraisīja ne tik daudz seksa ainas, cik viens apgalvojums - Rīgā esot 15 000-18 000 prostitūtu, bet patiesībā par priekameitām varot uzskatīt vairāk nekā pusi Latvijas sieviešu. Režisors apgalvoja, ka Rīgā vairāk nekā 50% sieviešu vecumā no 18 līdz 30 gadiem dažkārt saņem naudu apmaiņā pret seksu.

Tagad Hollanders taisnojas, ka atsaucies uz Latvijas informācijas avotiem, turklāt viņš esot domājis prostitūciju tās "plašākajā izpratnē". Piemēram, ja sieviete pārgulējusi ar priekšnieku, lai saņemtu algas pielikumu, pēc Hollandera domām, tā arī ir prostitūcija.

Hollanders joprojām dedzīgi aizstāv savu filmu. Viņš uzsver, ka ar to nebūt nav domājis pazemot latviešus. ""Buy Bye Beauty" nav filma par latviešiem. Tā ir filma par zviedriem."

Ar filmu viņš gribējis atspēkot zviedru kā labdaru tēlu un rosināt diskusijas par zviedru ietekmi Latvijā. Filmā viņš izklāstot savu versiju par zviedriem izdevīgo latviešu ekspluatācijas shēmu: "Mēs ieguldām savus iekrājumus un pensijas zviedru uzņēmumos. Tie savukārt palielina mūsu peļņu, samazinot ražošanas izmaksas tādās valstīs kā Latvija. Tas notiek uz strādājošo rēķina. Tie esam mēs, kas nosaka algas Latvijā, tie esam mēs, kas rada latviešiem nepieciešamību meklēt papildu ienākumus un netieši piedāvājam tirdzniecībai sievietes, zēnus un meitenes."

Hollanders uzskata, ka zviedru uzņēmēji Latvijā tikai izlikušies par labdariem, bet patiesībā bija nelieši. "Zviedru uzņēmumiem Latvija bija kā zelta bedre. Ļoti lēts darbaspēks un tik tuvu Zviedrijai!"

Zviedru režisors uzskata, ka latviešiem pašiem jau sen vajadzēja uzņemt filmu par seksa biznesa aizkulisēm. Kad pirmoreiz ieradies Latvijā, viņš bijis šokēts, cik daudz šeit ir prostitūtu. Vēlāk viņu vēl vairāk šokējusi Latvijas sabiedrības attieksme, kas ar to visu samierinās.

Hollanders uzskata, ka Latvijā filma sasniegusi savu mērķi, jo izraisīja diskusijas par prostitūcijas biznesu.