Vai ticēt brīnumiem, Ziemassvētku vecītim un dāvanām, kuras var izlūgties liktenim? 29 gadus vecā Svetlana Bēniņa domā, ka noteikti ir jāsapņo un jāpiepilda sapņi. Ja Ziemassvētku vecītis kavējas, tas nenozīmē, ka viņš neatnāks. Atnāks. Visam ir jānotiek tieši laikā. Tomēr varbūt nav jāgaida brīnumi, kas krīt no zila gaisa. Tādi brīnumi iepriecina tikai slinkos. Brīnumi ir jānopelna, jārada. Svetlana ir laimīgs cilvēks. Viņai izdodas piepildīt savus sapņus. Panākumu atslēga – mērķtiecība, čaklums, sirsnība un draudzības gars. Šodien viņas radiem, draugiem un paziņām nav nekādu šaubu, ka Svetlana patiešām ir īpaša laimes lutekle.
Viņa ir dzimusi gulbeniete. Ja bērnībā viņai kāds teiktu, ka bez mātes un tēva dzimtajām valodām (krievu un latviešu) viņa reiz par savu uzskatīs arī angļu mēli, meitene smietos un tam neticētu. Tomēr tā ir noticis. Septiņus gadus viņa ir Lielbritānijā. No neprašas ir kļuvusi par angļu valodas lietpratēju. Galu galā tā tagad ir viņas pašas ģimenes valoda. Šajā valstī tagad Svetlana jūtas kā mājās. Viņa tur ir piepildījusi sapni par laimīgām partnerattiecībām un mediķes profesiju. Lielbritānijā Svetlana ir kļuvusi par māmiņu savam pirmdzimtajam bērnam. Un tas viss, tikai pateicoties pašas gribasspēkam, pūlēm un skaidrajai, mīļajai sirdij. Vecāki Gulbenē meitu, kad tā devās iekarot pasauli, varēja atbalstīt tikai ar savu mīlestību un lūgšanām. Viss pārējais bija pašas meitenes rokās. Tagad vecāki patiesi var lepoties ar Svetlanu.
Sapņu skolu nepabeidz
Bērnība un jaunība Svetlanai saistās ar trim skolām. Pirmās skolas gaitas viņa sāka Gulbenes vidusskolā. Pēc 7. klases kļuva par ģimnāzisti. «Tolaik ģimnāzija bija populāra. Visiem gribējās tur mācīties. Ne tāpēc, ka tā bija viena no labākajām skolām Gulbenē, bet tāpēc, ka tā bija tieši ģimnāzija. Tas nosaukums vien bija ko vērts! Man un daudziem likās, ka ar šo izglītības iestādi asociējas kas unikāls un prestižs. Es nomācījos ģimnāzijā līdz 9. klasei un tad tiku atsijāta. Tolaik nekādus īpašus sasniegumus mācībās neguvu. Vienīgi man veicās krievu valodas olimpiādēs, jo mana mamma pēc profesijas ir krievu valodas skolotāja. Turklāt man krievu valoda ir otra dzimtā valoda. Bet to ģimnāzijai nevajadzēja. Vajadzēja skolēnus ar labām angļu valodas zināšanām un panākumiem sportā. Tā nu man nācās atvadīties no savas sapņu skolas,» atminas Svetlana. Mācīties viņa turpināja Gulbīša vidusskolā. Un tas esot bijis vislabākais posms viņas skolas gadu dzīvē.
Pabeidz Rietumlondonas universitāti
Mediķes profesija - tas ir ne tikai Svetlanas, bet arī viņas mammas sapnis. Bija laiks, kad piepildījumam varbūt ticēja tikai viņas divas. Un ar to bija gana, lai viss izdotos. «Mana mamma Valentīna ļoti vēlējās, lai kļūstu par ārsti. Patiesībā jau vidusskolas gados biju pieņēmusi šo domu. Kad pirms septiņiem gadiem sāku dzīvot un strādāt Lielbritānijā, angliski zināju dažus galvenos vārdus un frāzes, kas bija iesēdušās prātā skolas laikā. Angliski saprast, brīvi runāt, domāt sāku, kad Lielbritānijā iestājos Pīterboro koledžā. Strādāju naktīs un dienā mācījos. Mācību valoda bija angļu. Divu gadu laikā tiku ar visu galā un turpināju mācīties augstskolas sagatavošanas kursā, pabeidzu to. Iestājos Rietumlondonas universitātē, kas ir pati modernākā Londonā. Kā man tas izdevās? Esmu tikpat uzcītīga kā mani vecāki - Valdis un Valentīna Bēniņi, kuri vienmēr man ir bijuši labais piemērs dzīvē. Protams, bija grūti. Tas bija izaicinājums. Man bija bail. Bija tādas dienas, kad jutos fiziski slikti. Līdz tam savā dzīvē es neko tik grūtu nebiju piedzīvojusi,» atzīstas Svetlana. Viņas vecāki apbrīno meitas uzņēmību. Viņi taču materiāli palīdzēt nevarēja. Viņa visu paveica pati saviem spēkiem no sākuma līdz galam, pierādot, ka ir nobriedusi personība un patstāvīgs, stiprs cilvēks. Lielbritānijai tādi jaunieši patīk. Svetlanas izglītību tur apmaksāja valsts. Lielbritānijā ir tādas priekšrocības jauniešiem līdz 24 gadu vecumam. Arī par studijām augstskolā Svetlanai nebija jāmaksā. Viņa bija sekmīga studente. Viņai pašai bija jāapmaksā vienīgi dzīvošana Londonā. Tas nebija lēti, tomēr meitene tika galā. Pierādīja, ka ir cilvēks bez aizspriedumiem, jo draudzējās, īrēja, mācījās kopā ar jauniešiem, kuriem ir dažāda ādas krāsa, tautība, mentalitāte.
Divus pirmos studiju gadus Londonā viņa pavadīja saspringtā ritmā, katru nedēļas nogali braucot uz Pīterboro, kur Svetlana bija sākusi darba gaitas šajā valstī, strādājot lielveikalā, fabrikā. Tur viņa jau bija kļuvusi par savējo. Studiju laikā turp viņa brauca galvenokārt tāpēc, lai būtu kopā ar savu britu draugu Filu un papildus pastrādātu savā vecajā darbavietā, nopelnītu un varētu apmaksāt savu dzīvošanu Londonā. Vecāku un draugu morālais atbalsts bijis ļoti svarīgs. Viņa pabeidza augstskolu. Tagad sākotnēji ir ieguvusi tiesības strādāt par ķirurga un anesteziologa palīdzi Hinčingbrukas hospitālī netālu no Pīterboro. «Mūsu slimnīcā ir vismaz 20 operāciju zāles, un katrai sava specializācija. Es pārsvarā strādāju plastiskajā ķirurģijā, laparoskopijā. Mans pienākums ir vienmēr būt darbā līdz brīdim, kad pacients pēc operācijas ir atgriezies savā palātā un ir skaidrs, ka viņa dzīvība nav apdraudēta. Tas ir mediķu komandas darbs. Mani kolēģi profesionālā ziņā ir ideāli cilvēki. Es mīlu savu darbu,» saka Svetlana.
Kopā saved darbs
Ar savu Filu Svetlana iepazinusies pirms pieciem gadiem darbā. «Mēs kopā strādājām. Pat nevaru iedomāties, kā es būtu Lielbritānijā tik daudz sasniegusi, ja man nebūtu viņa. Mēs kopā smejamies un raudam. Viņš ir tas, kurš mani mudināja nepadoties, cīnīties par savu sapņu piepildīšanu. Mums ir kopīgas intereses, abiem patīk ceļot. Pagājušajā gadā bijām Grieķijā un Beļģijā. Plānojam jau nākamos ceļojumus,» saka Svetlana. 4. septembrī abi ir kļuvuši par meitiņas Izabellas Lauras vecākiem. «Mūsu bērns ir dzīvespriecīgs un smaidīgs, ar savu mazo raksturiņu un personību. Tagad es tā īsti sāku saprast, ko tas nozīmē - būt atbildīgam par kādu. Daudz labāk esmu sākusi saprast savus vecākus, to, kā viņi mūždien ir uztraukušies un pārdzīvojuši par mani. 14. novembrī, manā dzimšanas dienā, Fils mani bildināja, un mēs plānojam apprecēties Latvijā 2018. gadā,» stāsta Svetlana. Tas būs brīdis, kad viņa mainīs uzvārdu, kļūs par Nolanu, jo mīļotais vīrietis Fils un kopīgās meitiņas Izabellas Lauras tētis vēlas, lai ģimenei būtu kopīgs uzvārds.
Svetlana saka: «Es, protams, skumstu pēc vecākiem, brāļa Igora, kurš ir Latvijā. Ceru, ka nākotnē mēs ar maniem vecākiem varēsim būt kopā - vienā valstī. Taču pats galvenais - lai visiem maniem mīļajiem ir laba veselība! Lai mums, jaunajiem, ir darbs un izturība! Visādi citādi ir jāpaļaujas uz likteņa labvēlību.» Viņa zina latviešus, kuri Lielbritānijā nav varējuši iedzīvoties. Ilgas pēc saviem piederīgajiem Latvijā, pēc savas dzimtenes, valodas viņus pamazām salaužot. Svetlanas pieredze ir citāda, un tā ir iedvesmojoša. Viņa pati par to saka: «Dzīvot tālu projām no mājām nav nemaz tik viegli. Es esmu izturējusi šo spriedzi. Lielbritānija man ir sniegusi ticību sev, mīlestību, izglītību un jaunu māju sajūtu. Latvijas medicīnas sistēma mani nevilina. Nedomāju, ka kādreiz es varētu atgriezties Latvijā uz palikšanu.».