SARUNA: Bankas darbinieks un dizaina mēbeļu radītājs

Ir cilvēki, par kuriem saka – maksimālisti. Tāds ir arī dizaina mēbeļu radītājs Armands Grīnbergs. Pa dienu darbs bankā, vakarā – savā un tēva darbnīcā, tam pa vidu vēl sports un grāmatas.

Četru gadu laikā, strādājot nekustamo īpašumu nozarē, Armands ieraudzīja mājokļu patieso spožumu un postu. Tā dzima interese par interjeru un arhitektūru, kas vēlāk pārauga reālos darbos - darbos no koka, kas reiz bijis mežā un devis mums gaisu, vēlāk bijis daļa no kādas mājas, bet tagad dzīvo otru dzīvi kā zīmola Groods mēbeles.

- Darbs bankā nerada asociācijas ar radošām lietām. Kāds ir tavs darbs?

- Es strādāju produktu attīstības daļā. Ikdienā man sanāk ļoti cieši sadarboties gan ar mārketinga daļu, gan ar citu uzņēmumu radošajiem cilvēkiem. Ar prieku darbojos bankas radošākajā galā.

- Kā dzima Groods?

- Pirms apmēram diviem gadiem nopirku sev guļamistabā jaunu gultu un konstatēju, ka mājā esošais TV galds tai nepiestāv. Piemērota TV galda meklējumi ilgu laiku bija bez panākumiem. Tad vienu vakaru pēc pirts gāju pa pagalmu un ieraudzīju aiz šķūņa apsegtu dēļu kaudzi, kas tur stāvēja jau vairākus gadus - kopš lauku mājas pārbūves. Tie bija biezi, masīvi starpsienu dēļi - vismaz 150 gadus veci. Radās doma noslīpēt, izvilkt naglas un paskatīties, kas tur sanāks. Iznākums bija fantastisks! Izteikta faktūra, ķirmju grauzumu raksti un pamatīgums. Pēc tam atlika tikai uzrasēt galdu, sametināt tā kājas, un TV galds bija gatavs.

- Kā zināji, ko un kā darīt?

- Toreiz prasīju padomu tēvam. Viņš labprāt aktīvi iesaistījās, un tā nu mēs kopā darbojāmies. Ideja par zīmolu ienāca prātā apmēram pēc gada, kad bijām radījuši kādus sešus dažādus darbus savām vajadzībām un priekam. Mūs iedrošināja draugi un paziņas, novērtējot darbus kā kvalitatīvus un skaistus. Nodomājām - mums ir vieta, kur to darīt, mums ir materiāls, un arī rokas aug no pareizās vietas. Tad kāpēc gan ne?

- Iegūtā izglītība tev nav saistīta ar kokapstrādi?

- Nē, bet, cik es sevi atceros, man vienmēr ir paticis kaut ko taisīt un radīt - kad biju mazs, tad tas bija loks vai ar figūrzāģi no finiera gabala izzāģēta šautene, vēlāk jau sadzīviskas un praktiski noderīgas lietas. Sanāk, ka pamatiemaņas tika iegūtas intereses ierosinātā pašmācības ceļā. Lielākais paldies gan jāsaka tēvam, jo tieši viņš bērnībā man deva padomus un ar piemēru rādīja, kā kāroto lietu uztaisīt. Viņš ļāva ņemt rokās āmuru vai zāģi, pašam darboties un dažreiz arī apdedzināties. Pieredze - laba vai slikta - tāpat paliek pieredze un veido zināšanu bāzi.

- Arī tavam tēvam darbs ar koku ir sirdslieta?

- Jā. Pirms desmit gadiem viņš nopirka ļoti skaistu koka kuteri, kas būvēts ap trīsdesmitajiem gadiem Liepājā. Tas bija bēdīgā stāvoklī, bet šos desmit gadus, pa vakariem darbojoties, viņš to ir restaurējis. Iznākums ir fantastisks. Protams, vecam koka kuterim, kaut arī restaurētam, vienmēr atradīsies ko pielabot, bet rezultāts ir iespaidīgs. Viņš ir pierādījis - darot to, kas tev patīk, turklāt darot to ar mīlestību bez domas «Kas man par to būs?», vēl bez lielā gandarījuma tiek gūts milzum daudz zināšanu. Tēvs joprojām dod padomus, kā strādāt produktīvāk. Protams, palīdz arī literatūra par dizainu, galdniecību un arhitektūru, bet ir forši, ka ir kam pajautāt!

- Kāpēc kā pamatmateriālu esi izvēlējies jau reiz izmantotu koku?

- Tā daļēji ir globāla 21. gadsimta tendence - paņemt kaut ko no pagātnes un dot šai lietai otru elpu jau mūsdienīgākā interpretācijā. Vai tas būtu mēbeļu dizains, apģērbu mode vai saulesbrilles no 70. gadiem, vai frizūra no 30. gadiem, restaurēts 60. gadu Porsche vai Mercedes no 70. gadiem - tagad tā ir liela vērtība un luksusa atribūts. Tas pats ir ar skaisti renovētu ēku. Piemēram, Ģipša fabrika, ko Zaiga Gaile kā arhitekte ir padarījusi par vienu no ekskluzīvākajiem dzīvokļu namiem Rīgā. Kāds šo veco fabriku būtu nolīdzinājis līdz ar zemi un veco Mercedes aizvedis uz metāllūžņiem. Tas pats ir ar vecu mēbeli vai dēli. Koks atšķirībā no aksesuāriem vai drēbēm kā materiāls no modes neizies. Turklāt tas, ka tā nav svaigi zāģēta priede, bet gan 150 un vairāk gadu vecs koks, kas reiz ir bijis kā pārsegums vai grīdas sastāvdaļa kādā muižā vai greznā vecpilsētas ēkā, piešķir tam īpašu šarmu un vēsturisku vērtību. Koka faktūra jau vien par to vēsta.

- Vai piefiksējat, kāds ir katra koka dzīvesstāsts un vecums?

- Jā, protams. Mēs zinām, no kuras ēkas ir katrs dēlis un kāds ir tā vecums, turklāt labprāt klientam atklājam konkrētā darba pirmsākumus.

- Kāds ir līdz šim vecākais koks, ko esat izmantojuši savos darbos?

- Tie bija dēļi no vienas ēkas Vecrīgā, kas tika kapitāli renovēta, bet dēļi tālākai renovācijai vairs netika izmantoti. Šis koks tur bija jau no 18. gadsimta. Tajos vēl ir vecās kaltās naglas.

- Kas tevi iedvesmo?

- Daba, māksla, draugi, ģimene, pašmērķi, sajūtas, gandarījums. Reālā dzīve. Viss, kas notiek apkārt - gan labs, gan slikts. Ir jāapzinās, kas mums ir dots, un tas ir jānovērtē. Vērtību skala mums katram ir sava, bet pamatā ir tas, ka tu esi šeit - uz šīs niecīgās un ārkārtīgi skaistās bumbiņas Visumā. Un tu esi dzīvs. Tālākais, kādu pasauli tu veido ap sevi, jau ir atkarīgs no katra paša, un šī apziņa kalpo kā vislielākā iedvesma.

- Kas tev sniedz lielāko gandarījumu - darbu veidošanas process vai rezultāts?

- Protams, abi. Bet vairāk laikam pats process, jo tā laikā tiek sasniegtas vairākas mazas uzvaras. Kad viens darbs ir tikko pabeigts, tad galvā jau ir nākamā ideja, kuru gribas atkal ātrāk realizēt.

- Un cik ilgs laiks paiet no idejas līdz rezultātam?

- Vidēji tas ir mēnesis - citreiz mazāk, citreiz vairāk. Ir daudzi un dažādi faktori, kas to ietekmē. Pirmkārt, jau tas, ka Groods nav ne mans, ne tēva pamatdarbs - mēs ar to nenodarbojamies visu cauru dienu. Otrkārt, sarežģītība, jo cenšamies visu nostrādāt līdz pilnībai - perfekti apstrādāt koku, atrast labākās skrūves un metālapstrādē nodrošināt, lai precizitāte ir milimetra robežās. Treškārt, katrs mūsu darbs ir vienā eksemplārā, tādēļ katram darbam pieejam individuāli, un tas, protams, procesu paildzina.

- Ir dzirdēts apgalvojums, ka dizains ir luksusa dzīves stila atribūts un bagātu cilvēku privilēģija. Ko par to domā?

- Vairāk piekrītu nekā nepiekrītu. Tas ir atkarīgs no tā, ko kurš uzskata par dizainu un cik daudz zina par to, kas zem šī vārda slēpjas. Dizains nav tikai vizuālais atveids, bet gan tehnoloģija, praktiskums, racionāli risinājumi, materiāls, materiālu saderība un tā tālāk. Lai tiktu līdz tiešām skaistam un kvalitatīvam produktam, tam apakšā slēpjas daudz eksperimentu ar materiāliem un formām, turklāt tas viss maksā naudu. Ieejot kādā dizaina salonā, cenas, kas rakstītas ar četriem cipariem, mani tik bieži vairs neizbrīna, ja es redzu, ka viss ir nostrādāts kvalitatīvi - ideja ir laba, un rezultāts ir fantastisks. Es lieliski apzinos, ka tam apakšā nav tikai - uzzīmēju un uztaisīju. Vēl ir zīmola atpazīstamības un vēstures faktors, kas arī cenai pieliek kādu ciparu. Tomēr ir tāds cilvēku tips, kam dizains ir tikai tas, ko viņš redz, pat neiedziļinoties detaļās un materiālos. Viņš ierauga smuku lampu, un viņam ar to pietiek - protams, viņš nesapratīs, no kurienes veidojusies cena.

- Kāda ir dizaina loma tavā ikdienā un mājās?

- Ikdienā daudz tam pievēršu uzmanību un priecājos, ja kaut kas izceļas un liek apstāties, lai to apskatītu tuvāk. Tas neattiecas tikai uz mēbelēm vai interjera priekšmetiem. Tie var būt interesanti sētas vārti, ēkas fasāde vai pat kāda darba instrumenta dizains. Dizains padara dzīvi krāsaināku un vizuāli baudāmāku.

- Kurus Latvijas dizainerus un māksliniekus esi iecienījis?

- Mums ir ļoti daudz talantīgu cilvēku - vienu būtu grūti nosaukt. No dizaineriem man ļoti patīk Raimonda Cīruļa Maffam Freeform ideja, dizains un materiāls, kas tiek izmantots. Vēl man ļoti patīk mākslinieces Paulas Zariņas darbi. Ļoti talantīga māksliniece. Viņas darbi gluži vienkārši aizķer un liek apstāties. Vēl nesen internetā uzgāju arī mākslinieci Dianu Radeiko - viņai izdodas fantastiski portreti.

- Un kā ar arhitektiem?

- Manis jau iepriekš pieminētā Zaiga Gaile. Ļoti fascinē viņas darbi, filozofija un degsme par kultūrvēsturisko mantojumu un koka ēkām. Viņa spēj tik mēreni sapludināt laika zoba saēsto ar mūsdienīgo. Kontrasts ir liels, bet, ieraugot kopainu, tas tik harmoniski iet kopā, ka prieks skatīties. Pēc šīs vadlīnijas vadāmies, veidojot Groods darbus - vecu koku liekot kopā ar mūsdienīgu materiālu, piemēram, tēraudu.

- Kādi ir turpmākie mērķi?

- Mērķu, izaicinājumu un nerealizētu ideju ir daudz, bet tas gan pagaidām lai paliek pie mums - Groods iekšienē.