PIEREDZE: No Brazīlijas debesskrāpjiem uz Latviju

«Latvijā cilvēki ir diezgan intraverti. Ar to varu identificēties. Brazīlijā visi runā skaļi, uz ielas bļaustās. Ir normāli sākt runāt ar svešu cilvēku uz ielas. Šeit cilvēki ir mierīgāki, un man tas patīk,» saka Marija Fernanda. Brazīliete pirmo reizi Latvijā ieradās 2014. gadā, bet nu nolēmusi te palikt uz dzīvi. Latvijā meitene jūtas droši un ērti. «Tāda ir mana personība,» smaida Marija.

Meitene dzimusi Brazīlijas dienvidos Florjanopolisā (Florianópolis) un augusi Balneario Kambrū (Balneário Camboriú), ko Brazīlijā pazīst kā vietējo Dubaiju, jo tā piepildīta ar augstiem debesskrāpjiem. «Pilsētu apmeklē daudz tūristu, bet pamatiedzīvotāju tur ir vien apmēram simts tūkstošu. Varētu salīdzināt to ar Jūrmalu, jo arī tā ir kūrorts.» Brazīliete skaidro, ka pilsēta radās vien pagājušā gadsimta 70. gados un strauji attīstījās. Lielākoties to veido debesskrāpji, un viss koncentrējas centrā. Pilsētā praktiski nav parku, tāpēc Marija novērtē Latvijas zaļumu un svaigo gaisu.

Korumpētās avīzes

Dzimtenē Marija studēja žurnālistiku, bet pēcāk kļuva arī par sertificētu alus zinātāju. «Tāpat kā ir vīnziņi, ir alus zinātāji. To es mācījos. Proti, par dažādiem alus paveidiem, to kombinācijām ar ēdienu. Pati alu neražoju, bet esmu tā speciāliste.» Marija uzskata, ka populārs, fabrikās ražots alus nav vērtīgs. «Tiem nav garšas, un jāizdzer daudz, lai pilnvērtīgi izgaršotu. Cilvēki to daudz dzer, bet tam nav kvalitātes.» Brazīlijā alus ir ļoti populārs. Sevišķi karstā laikā aukstu aliņu izvēlas gandrīz katrs. Nav brīnums, ka Mariju ieinteresējusi šā dzēriena izzināšana. «Zināju, ka alum nav tā jāgaršo. Internetā pētīju veidus, kā alu ražo Vācijā, Beļģijā un Čehijā. Padziļināt zināšanas šajā jomā likās interesanti un vērtīgi.»

Sākotnēji Marija strādāja par reportieri avīzē, bet vēlāk alus tirdzniecības centrā par preses sekretāri. «Žurnālista darbu neizbaudīju. Brazīlijā ir daudz mazu avīžu, kuras nav neatkarīgas. Atnāk, piemēram, vietējais politiķis, samaksā redakcijai, un man jāraksta par to, cik viņš ir lielisks. Tāds darbs nesakrita ar manām vērtībām, un nolēmu aiziet.» Marija atzīst, ka sapnis par žurnālistiku nav piemirsts. Ja būtu iespēja strādāt medijā, kurš brīvs no korupcijas, brazīliete noteikti to darītu.

Pirms došanās uz Latviju 2014. gadā Marija nekad vēl nebija izceļojusi no Brazīlijas. «Ilgu laiku krāju naudu, lai ceļotu uz Eiropu. Sākotnēji nonācu Prāgā, bet pēc tam ar autobusu atbraucu uz Rīgu.» Tajā laikā Marija vēl nedomāja par dzīvesvietas maiņu. Ceļojums bija vien atpūta no ikdienas, bet tālāk viss notika pats no sevis. «Neplānoti, bet absolūti iemīlējos Latvijā. Nebiju domājusi, ka tik ātri iejutīšos, un tās sajūtas nav izskaidrojamas.» Šobrīd Marija fokusējas uz valodas mācībām, lai varētu pilnvērtīgi iederēties Latvijas sabiedrībā.

Folkmetāls reklamē Latviju

«Par Latviju zināju jau iepriekš, jo man patīk vēsture. Bet galvenais iemesls, kas lika vairāk interesēties, ir latviešu folkmetāla grupa Skyforger.» Marijai patīk roks un smagā metāla mūzika. Par latviešu mūzikas grupu viņa uzzināja internetā, lasot par dažādu valstu folkmetāla mūzikas pārstāvjiem. «Ļoti iepatikās viņu mūzika. Sāku pētīt sīkāk gan pašu grupu, gan dziesmu vārdus. Latviešu valoda ir skaista, un mani interesēja atklāt, kas tā par mistisku valodu.» Brazīliete augsti vērtē Skyforger dziesmas - tās ir vēstures, mitoloģijas notikumu piesātinātas un «ar dziļu domu». Impulss ceļojumam uz Eiropu bija atrasts.

«Paņēmu brīvu no darba un nolēmu, ka ceļojuma galamērķis būs Latvija. Gribēju apskatīt to, par ko dziesmās dzied Skyforger. Gan laukus, gan upes un purvus. Sevišķi gribēju redzēt sniegu, ko nekad iepriekš nebiju redzējusi.» Pirmo reizi dzīvajā Marija dzirdēja Skyforger 2013. gadā mazā festivālā Brazīlijā. Izrādās, pašmāju grupai tur ir daudz fanu, un ne tikai Marija mēģināja dziedāt līdzi latviešu valodā. «Ar grupu sazinājos, kad ierados Latvijā, un tagad cenšos apmeklēt katru koncertu.»

Latvijā Marija pirmo reizi nonāca 2014. gadā un bija pārsteigta. «Nekad nevar pilnībā paredzēt, kāda būs situācija tur, kur neesi bijis. Latvija ir skaista. Visur ir daba, daudz zaļumu. Pilsētā, no kuras nāku, gandrīz vispār nav koku, ir tikai ēkas. Jutos kā bez gaisa. Tagad jūtos brīva - ar dabu, putniem, kokiem.» Apciemojot Latviju pirmo reizi, Marija saprata, ka noteikti atgriezīsies. Visvairāk patika lauki un Bauska. «Vēl jauks atklājums bija sēņu lasīšana. Brazīlijā neviens sēnes nelasa, jo tās nav ēdamas. Man bija liels prieks atklāt, ka varu brīvi doties uz mežu un lasīt sēnes. Tā kā devos pie draudzenes uz laukiem, viņas mamma iemācīja ne tikai atšķirt labākās, bet arī palīdzēja tās šķirot un tīrīt, griezt. Tas bija fantastiski. Tagad sēnes ēdu katru dienu, tās ir garšīgas.» Marija bija Latvijā 20 dienu un apskatīja arī Jūrmalu, Siguldu un, protams, Rīgu.

«Latvija uz mani atstāja lielu iespaidu. Pēc gada nolēmu atgriezties un mācīties latviešu valodu. Latvijas Universitātē notiek kursi studentiem, sarunāju, ka varu tos apmeklēt. Tas gan ir pats zemākais valodas līmenis.» Latviešu valodu Marija mācījās piecus mēnešus, bet jūt, ka nepieciešams vēl papildu treniņš. «Valoda ir atšķirīga un grūta, salīdzinot ar manu dzimto. To nevar ne ar ko salīdzināt. Tagad zinu apmēram, kā vārdi jāizrunā, vairākas frāzes. Palīdz Skyforger lirika, ko zinu no galvas.» Tagad, kad brazīliete zina latviešu valodas pamatus, folkmetāla grupas dzeja ieguvusi papildu nozīmi. «Vairs neskatos, ko dziesmu vārdi nozīmē angļu valodā. Saprotu un izjūtu dziesmas labāk.»

Visu laiku dzīvojot vienā vietā, ne vienmēr novērtējam tās sniegtos labumus. Latviešiem sēņu lasīšana, pirtiņa un mežu gūzma nav nekas īpašs. Brazīlietei savukārt liekas citādi. «Ir lietas, kam nepievērš uzmanību. Piemēram, Latvijā uz ielas redzu daudz cilvēku ar puķēm. Tās pārdod, dāvina un pērk sev prieka pēc. Brazīlijā mums ir tik daudz puķu, ka nepievēršam tām speciālu uzmanību, mums nav tādu puķu dāvināšanas tradīciju, kas esot fantastiska tradīcija. Tā kā jums ziemā nav puķu, jūs novērtējat to, ka vasarā to ir vairāk.»

Ērtais transports un meži

Pirmajā viesošanās reizē brazīliete palika Jūrmalā pie paziņas, bet otrajā - hostelī Maskavas forštatē. «Zinu, ka to sauc par Maskačku. Dzīvoju ar krieviem, uzbekiem, indiešiem. Ļoti jauks hostelis. Pēc kāda laika gan man apnika nemitīgais skaļums.» Studentu ballītes bija apnikušas, un, trešoreiz ierodoties Latvijā, Marija nolēma dzīvot viena. «Hostelī dažreiz valda nekārtība, cilvēki steidzas un nenovāc aiz sevis. Tagad varu rūpēties pati par savu vidi.»

Kad pēc otrās ciemošanās reizes Latvijā brazīliete devās atpakaļ uz dzimteni, prieka bija maz. «Kad atbraucu uz Brazīliju, teicu mammai, ka dzīvošu Latvijā. Tur jūtos labi. Brazīlijā nepatīk ne laika apstākļi, ne karstums. Mums ir pludmales un citas atpūtas vietas, bet tās lielākoties ir tūristu piepildītas, nav, kur atpūsties. Man patīk, ka šeit atrodu tukšus parkus un kokus visapkārt.» Marija uzskata, ka mums ir attīstīts sabiedriskais transports, kāda Brazīlijā nav. «Te ir autobusi, trolejbusi, tramvaji, minibusi un vilcieni. Jebkurā brīdī vari doties, uz kurieni vien vēlies. Draugi saka, ka transports te nav labs, bet es tā neuzskatu. Manā pilsētā tas bija daudz sliktāks.» Marija atceras, ka autobusa pieturās pavadījusi daudz laika, transports kavējis, citreiz nav atnācis vispār. «Ceļot pa Latviju ir izdevīgi un lēti. Piecu mēnešu laikā, ko šeit pavadīju, apceļoju ārkārtīgi daudz vietu. Protams, tas saistīts arī ar to, ka šeit viss ir tuvāk nekā Brazīlijā.»

Marijas ģimene radikālo lēmumu par pārcelšanos uztvēra dažādi. «Sākotnēji mamma bija skumja, bet ar laiku aprada. Tētis gan jau no paša sākuma mani atbalstīja, lai gan teica, ka manis pietrūks, bet, ja vēlos, lai to daru.» Dažreiz liekas, ka dzīvē viss ir sarežģīti. Lai pieņemtu kādu svarīgu dzīves lēmumu, nepieciešamas ne tikai pārrunas pašam ar sevi, bet apkārtējiem, jāapsver visi iespējamie plusi un mīnusi. Marija ļāvās sajūtām un šobrīd ir laimīgāka nekā jebkad. «Labāk dzīvoju tā, kā jūtos labi, nekā vēlāk nožēloju, ka nepieņēmu izšķirošo lēmumu.»

Kad plānoja trešo Latvijas apmeklējumu, jau bija zināms, ka šoreiz tas būs uz palikšanu. «Brazīlijā jutos depresīvi. Sazinājos ar Latvijas Institūtu un pieteicos tur par brīvprātīgo. Palīdzu viņiem ar tulkošanu, mājaslapas uzlabošanu.» Pašlaik Marija jau mēnesi ir atpakaļ Brazīlijā, jo Latvijā nokārtot darba vīzu ir sarežģīti. Meitene saka, ka nepadosies un cer drīz būt atpakaļ.

Dzīve šeit ir laba

Par tālāku nākotni Marija vēl nedomā. «Jau fakts, ka esmu šeit, Latvijā, ir milzīgs sasniegums un izaicinājums. Pametu savu komforta zonu un metos pretī nezināmajam. Iepriekš dzīvoju pie vecākiem, pati ar mājas darbiem nenodarbojos, īri nemaksāju.» Iepazīstot citu kultūru un valodu, cilvēkam paveras citi horizonti. «Saprotu, ka vēlos iepazīt vēl un vēl, kļūstu arvien bagātāka, vēl daudz gribu redzēt.» Viens nodoms gan Marijai ir - uzrakstīt grāmatu par Latviju. «Ikdienā fotografēju, tādēļ plānoju veidot rakstu krājumu ar fotogrāfijām.» Grāmata būs portugāļu valodā, jo Brazīlijā maz cilvēku zina, kas ir Latvija. «Ir tāda Latviešu un brazīliešu asociācija (Lettonia Brasil) Brazīlijā, kur darbojos kā brīvprātīgā. Viņiem ir gan mājaslapa, gan žurnāls, kuram rakstu.» Marija skaidro, ka maza grupa latviešu dzīvo Brazīlijā, kas tur ieradās pagājušā gadsimta 20. gados. Trimdiniekiem raksti, kurus veido brazīliete par Latviju, ļoti patīk. «Uzskatu, ka ir nozīmīgi stāstīt par Latviju un Baltijas valstīm brazīliešiem, jums ir bagāta vēsture un kultūra. Latvijai ir liels potenciāls, un nākotnē noteikti tā būs nozīmīga pasaules kontekstā. Vēlos būt daļa no tās, jo man šeit patīk.» Marija novērtē, ka Rīgā ir daudz vēsturisku ēku un pieminekļu.

Viņai arī nav noslēpums, ka daudz jauniešu meklē laimi citās valstīs un pamet Latviju. «Perspektīvas ir tepat, tās tikai jāatrod. Jaunieši dodas prom, lai redzētu lielas pilsētas, lielas algas. Bet es, tieši pretēji, novērtēju to, ka Rīga ir zaļa, te vari justies brīvi, ir ko elpot.» Pagāniskās tradīcijas un saikne ar dabu, kas raksturīga latviešiem, Mariju saista visvairāk. «Tas ir apbrīnojami, un vēlos ar to identificēties. Šeit vēl nevalda tā patērētājsabiedrība, kas Brazīlijā. Viss ir daudz vienkāršāk.» Meitene skaidro, ka parastā četru cilvēku brazīliešu ģimenē, visticamāk, būs četras mašīnas un pieci televizori. Ikvienā mājā ir daudz lietu, mantu, un cilvēkiem patīk to klāstu papildināt. «Cilvēki pērk, nonāk parādos un pērk vēl. Latvijā neko tādu neredzu.» Kopš Marija ieradās Latvijā, praktiski nav skatījusies televīziju, kas Brazīlijā bija ikdiena.

Pietrūkstot svaigu augļu, to garšas ir citādas, trūkst arī labas kafijas, jo šeit kafija lielākoties ir vāja. «Vēl dažreiz iedomājos par saviem suņiem, protams, ģimeni. Skumstu arī pēc portugāļu valodas, ko dažreiz gribētu dzirdēt sev apkārt.» Lai neaizmirstu dzimto valodu, Marija lasa līdzpaņemtu literatūru. No latviešu autoriem pagaidām mīļākais ir Aleksandrs Čaks. «Ļoti patīk viņa dzeja. Vēl sāku lasīt Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni. Pagaidām lasu angļu valodā, jo latviešu vēl jāmācās. Latvijā Marija ne vien ieguvusi draugus, bet ik dienu piepilda kādu no sapņiem. Nesen sākusi nodarboties ar paukošanu, kas bijis bērnības sapnis. «Reģionā, kur uzaugu, nebija vietas, kur trenēties. Šeit beidzot to darīšu.»

«Ar vietējiem sapazinos tādēļ, ka klausos Skyforger. Uzturēju kontaktu ar tiem latviešiem, kas bija uz viņu koncertu Brazīlijā, iepazinos ar viņu draugu draugiem un tā tālāk. Lielākā daļa ir metālmūzikas fani, tas mūs vieno. Cilvēki ir jauki un atvērti.» Marija iedvesmoja arī draugus no Brazīlijas apciemot Baltijas valstis, un ārzemnieki sola atgriezties vēlreiz.