Romāns Kokšarovs. Jāprot būt īstajā vietā

Pasaule atkal apvienojusies kopīgam notikumam – vasaras olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, kuras klātienē un caur televizoru ekrāniem vēro miljoniem sporta līdzjutēju visā pasaulē. Romāns Kokšarovs ir sporta fotogrāfs un viens no laimīgajiem, kurš devies uz Rio šogad.

«Es bildēju visu dzīvi, jau kopš bērnības. Ņēmos ar melnbaltām filmiņām, naktīs tās attīstīju vannas istabā, kā rāda kino,» savas fotografēšanas pirmsākumus atminas Romāns. Šīs būs jau septītās olimpiskās spēles pēc kārtas, kuras viņš dosies iemūžināt, taču viņš atzīst, ka mērķis nav vienkārši aizbraukt, bet gan ar katru reizi kļūt aizvien labākam.

Nav iespējams atteikt

Ar nolūku foto mākslu Romāns nekur nav studējis. Viss apgūts pašmācības ceļā, jo, pēc viņa domām, Latvijas izglītības sistēma nepiedāvā pietiekami laba līmeņa zināšanas fotografēšanā. «Es domāju, ka 90 procenti no tiem fotogrāfiem, kas mums Latvijā ir, visas prasmes apguvuši paši, jo par nopietnu, kvalitatīvu programmu līdz šim neesmu dzirdējis.» Profesionālā karjera Romānam sākusies pirms apmēram 20 gadiem. «Sākumā piecus sešus gadus strādāju izdevumā Čas. Jau tad diezgan daudz devos fotografēt sportu, jo man tas patika. Vienā brīdi Armands Puče, kas tobrīd bija labākais Latvijas sporta fotogrāfs un Sporta Avīzes galvenais redaktors, paaicināja mani strādāt pie viņiem. Armands bija mani ievērojis, jo bieži apgrozījos dažādās sacensībās, un redzēja, ka šis tas man tomēr arī sanāk,» stāsta Romāns. Tiklīdz fotogrāfs pieņēmis jauno darba piedāvājumu, viens no pirmajiem uzdevumiem bijis doties uz pasaules čempionātu vieglatlētikā. «Kurš gan varētu no kā tāda atteikties?»

Gadu gaitā nācies fotografēt praktiski visus sporta veidus, taču viena mīļākā veida Romānam nav. «Sekoju līdzi daudziem - biatlonam, slēpošanai, riteņbraukšanai. Sportu fotografēju tāpēc, ka man tas patīk pats par sevi. Te visu laiku ir jādzīvo līdzi un vienmēr jābūt ieinteresētam tajā, ko redzi.» Romāns nekad nav gribējis mainīt profesiju vai fotografēt ko citu, izņemot sportu - tā ir viņa kaislība visu mūžu. Taujāts par to, vai sporta fotogrāfiem nepieciešamas citādas iemaņas nekā tiem, kas uzņem, piemēram, kluso dabu, viņš noteic, ka sportā jāsaprot, ko dari. «Ir jāpārzina sporta veids, kuru fotografē. Nevar atnākt uz stadionu un skraidīt pa laukumu, mēģinot noķert kādu kadru. Apmēram jāzina, kā kurš spēlētājs uzvedas, ko no viņa var sagaidīt, kur varētu būt interesantākie spēles momenti. Nevar atnākt, apsēsties un gaidīt,» skaidro profesionālis.

Sešas stundas pirms starta

Pirmās olimpiskās spēles, uz kurām devās Romāns, bija 2004. gadā Atēnās. Pēc tam viņš apmeklējis katru olimpiādi - gan ziemas, gan vasaras. Viņš apgalvo, ka fotogrāfam «no malas» turp aizbraukt ir faktiski neiespējami. «Katrai valstij ir kvotas, turp nedodas neierobežots skaits cilvēku. Latvijai šī kvota ir diezgan maza, katru reizi citādāka, bet no visiem medijiem kopā tie vidēji ir divi līdz četri cilvēki, ne vairāk. Attiecīgi - lielās redakcijas un nacionālās avīzes arī iegūst vietas.» Tā kā salīdzinājumā ar kolēģiem Romāna pūrā ir vislielākā pieredze šajā jomā - cita fotogrāfa, kam šo pienākumu uzticēt, nav bijis. Šogad Romāns uz Rio dosies kopā ar Sporta Avīzes galveno redaktoru Ingmāru Jurisonu. «Ar viņu komandā braucam jau piekto reizi, ja nemaldos.»

Olimpiādē pulcējas ne vien tūkstošiem sportistu un līdzjutēju, bet arī vairāki simti mediju pārstāvju. Fotogrāfs atzīst, ka vienīgais veids, kā ieņemt labu vietu kadru uzņemšanai, ir - ierasties laikus. «Ja atnāksi pusstundu pirms spēļu sākuma - tev vietas nebūs. Fotogrāfi, kas grib noķert, piemēram, sprinta finišu, ieņem vietas jau sešas stundas pirms tam.» Romāns gan atzīst, ka viņš to nedara, jo Latvija šajā sporta veidā nestartē. Filmās nereti nākas redzēt, ka fotogrāfi, cīnoties par labāko bildi, cits citam skrien virsū, grūstās un cīnās. Romāns stāsta, ka attiecības ar citiem kolēģiem ir ļoti dažādas, bet pārsvarā - draudzīgas. «Kādreiz varbūt kāds arī uzgrūžas virsū, taču viss ir normas robežās. Ir jāsaprot, cik tālu var iet. Ja cilvēki ir sakarīgi un saprotoši, tad neviens priekšā nekur nelien, taču cīņa, protams, notiek.»

Ne rutīna, bet progress

Pieredzējušais fotogrāfs atzīst, ka mīļākā olimpiāde viņam bijusi pirmā - Atēnās, pirms nu jau 12 gadiem. «Pirmajā reizē emocijas ir daudz lielākas - Grieķija, visa simbolika, lāpas - tas radīja nereālas sajūtas. Negribētu teikt, ka tagad iestājusies rutīna, taču pārsteiguma faktors ir daudz mazāks, jo apmēram zinu, ko no spēlēm sagaidīt, kas man jādara, kur jābūt un tamlīdzīgi.» Romāns nenoliedz, ka saviļņojošas sajūtas neizpaliek joprojām, jo, lai arī spēļu organizācijas puse neatšķiras no, piemēram, pasaules čempionātiem, olimpiskā uguns un apkārt valdošā simbolika dara savu. «Ienākot vieglatlētikas stadionā, nevar nebūt olimpiskais fīlings. Spēles ir pati sporta pasaules virsotne.»

Nereti nākas dzirdēt apgalvojumus, ka sporta žurnālistikā esot grūti nošķirt darbu no līdzi jušanas. Romāns uzskata, ka gadu gaitā to tomēr ir iemācījies izdarīt. «Bildējot es spēli baigi neredzu. Sporta fotogrāfijas ir diezgan tehniskas, un, piemēram, rakstošie žurnālisti apkārt notiekošo redz pavisam citādāk. Protams, dažreiz apkārt valda tādas emocijas, ka noliec nost kameru un skaties ekrānā, kas tur īsti notiek.»

Romāna profesionālās pieredzes lādē ir ne tikai olimpiskās spēles, bet arī Eiropas un pasaules čempionāti, kā arī citi augsta līmeņa sporta notikumi. «2004. gadā Latvija piedalījās Eiropas futbola čempionātā. Tajā gadā Māris Verpakovskis noslēdza līgumu ar Kijevas Dinamo, kas arī tur spēlēja. Speciāli devāmies taisīt par viņu materiālu, skatīties, kā viņš tur dzīvo, iejūtas, un devāmies uz Madrides Real spēli, kur ir visi pasaules grandi, lielās zvaigznes. Tajā spēlē Māris iesita savus pirmos vārtus, un man ir uzņemta tā brīža bilde,» lepojas Romāns.

Sadzīve kā maratons

Apmeklējot pēdējās septiņas olimpiādes, pieredzējušais sporta fotogrāfs atzīst, ka katrā valstī ir iespējams iedzīvoties, taču katrai arī esot savas nianses. «Ķīnā dienu un nakti bija plus 35 grādi un mitrums - tie būtībā ir tropi. Pie klimata dažreiz pierast ir grūti. Satiku ārzemju kolēģus, kuri parasti atbrauc dažas dienas agrāk, un stāstu, ka nevaru sarast ar laika apstākļiem, bet viņi atbild, ka jau nedēļu nevar pielāgoties. Aizej paēst pusdienas un jau esi sasvīdis. Un tā trīs nedēļas,» stāsta Romāns.

Likumsakarīgi, ka sākumā jākoncentrējas uz to sporta veidu atspoguļošanu, kuros startē Latvijas sportisti. Ja ir brīvs brīdis, tad var izvēlēties - braukt skatīties citas sacensības vai arī apskatīt apkārtni, taču brīva laika olimpiādē tikpat kā neesot. «Tas ir tāds kā maratons, jo trīs nedēļu laikā sanāk gulēt četras līdz piecas stundas, ne vairāk. Jāceļas piecos sešos no rīta un jābrauc uz stadioniem, jo dažreiz jāveic garš ceļš starp objektiem. No rīta fotografē, visu laiku pārvietojies, sūti pa ceļam bildes, ja ir mobilais internets, ja nav - meklē preses namu, kur to izdarīt, pēc tam skrien tālāk un labākajā gadījumā ap 23 vakarā beidz fotografēt olimpiskajā stadionā.» Viņš gan atzīst, ka tā ir sporta fotogrāfa darba burvība un reizē arī izaicinājums. «Tam ir jāpatīk!»

Dažreiz gadās tā, ka vienlaikus notiek divas svarīgas sacensības, un uz abām, protams, ierasties nav iespējams. Tādos gadījumos vai nu jāizdara izvēle par labu kādam no sporta veidiem, vai arī noder «zvans draugam». «Ļoti laba sadarbība mums izveidojusies ar lietuviešu un krievu sporta fotogrāfiem. Ja viņi redz, ka startē latvieši, bet mūsu fotogrāfu tur nav, tad viņi obligāti uztaisa bildes un iedod mums, un mēs - tieši tāpat,» stāsta Romāns. Viņš atminas, kā Londonas olimpiskajās spēlēs izpalīdzējis kolēģim no kaimiņzemes. «Viņiem uz spēlēm atbrauca premjers vai ministrs, neatceros, bet visi devās uz basketbolu, jo Lietuvā tā ir kā reliģija. Rezultātā viņš faktiski vispār netika uz vieglatlētikas sacensībām, un sanāca tā, ka trīs dienas paralēli bildēju arī viņam.» Viņš atgādina, ka fotogrāfa darbs neaprobežojas vien ar bilžu uzņemšanu. Pirms tam notiek milzīgs sagatavošanās process, izzinot sporta veida īpatnības un komandu sastāvus, uzstādot kameras. Tikpat liels darbs jāiegulda arī pēc tam - fotogrāfijas atlasot, apstrādājot un nododot, tāpēc draugi kolēģu vidū nekad nenāk par ļaunu.

Kuriozi un svētki

Ikvienā profesijā vismaz reizi mūžā gadās kāds pārpratums vai kuriozs. Fotogrāfi, kuriem pilnas rokas ar kamerām un vēlme iegūt pēc iespējas labākas bildes, nav izņēmums. Olimpiskajās pilsētās medijiem ir izveidota sava satiksmes sistēma un transports, kas viņus nogādā no viena punkta otrā. «Ar kolēģi bijām beiguši bildēt laikam džudo cīņu vienā Londonas pusē un, skatoties grafikā, sapratām, ka pēc pusotras stundas būs pludmales volejbols. Pētot mediju satiksmes kustības sarakstus, sapratām, ka šoreiz tas mums galīgi neder, tāpēc nolēmām braukt ar sabiedrisko transportu. Braucām speciālajās vestēs, kurām vienmēr jābūt mugurā, katram rokās pa divām trīs kamerām, mugursomas, datori - visi nokrāvušies. Braucām ar metro, vilcieniem un pārsēšanos - skrējām uz maču. Ikdienā neviens tā nestaigā, tāpēc visi uz mums ilgi atskatījās, taču rezultātā stadionā ienācām brīdī, kad puiši jau devās uz mix zonu, jo spēle bija beigusies.» Romāns atklāj, ka tieši tas, strādājot olimpiādē, ir visgrūtākais - visu laiku skrien, skrien, bet vienalga nepaspēj.

Līdzīgi gadījies Sočos, kad atkal izdomājuši apiet mediju kustības sarakstus. «Vienā kalnā bija beigušās biatlona vai slēpošanas sacensības, un izdomājām, ka uz otru kalnu brauksim paši. Devāmies lejup ar līdzjutēju vagonu un ievērojām, ka cilvēki mūs visu laiku cītīgi pēta, jo līdzi atkal bija visa tehnika, kas kopumā sver apmēram 30 kilogramus. Izkāpjot ārā, fani nāca klāt un gribēja ar mums fotografēties,» smaidot atceras Romāns.

Uzņemt bildes līdzjutēji prasa visu laiku, jo viņiem tas ir kā milzīgs festivāls. Aktivitātes notiek ne tikai sporta stadionos, bet arī ārpus tiem, jo apkārt ir liels olimpiskais ciemats ar ēdināšanu, izklaidēm un suvenīriem. «Fani pat neprasa bildes pēc tam aizsūtīt, viņi vienkārši grib piedalīties, jo tie ir svētki. Aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm nav lēti, un kāds varbūt to izdara reizi dzīvē, tāpēc viņi grib noķert tās īstās sajūtas, kuras līdz šim vienmēr vērojuši televizorā.»

Mazāk dažreiz ir vairāk

Romāns atzīst, ka došanās uz olimpiskajām spēlēm ir sporta fotogrāfa karjeras augstākais punkts, taču olimpiāde beidzas un ir jāsper solis tālāk. «Liekas, ka tā ir pati virsotne un tālāk vairs nav kur tiekties, taču mērķis jau nav aizbraukt, bet gan uztaisīt ko labu! Pirmo reizi tas vienkārši ir interesanti, bet ar katru nākamo braucienu jākļūst aizvien labākam un labākam arī par citiem. Ceru, ka manos darbos ir novērojams progress, jo sporta fotogrāfija ir mainījusies, salīdzinot ar laiku, kad sāku strādāt.» Fotogrāfs stāsta, ka tagad viss esot daudz tehniskāk, vairāk uzņem tuvplānus. Mainījušās kvalitātes prasības un, protams, arī nodošanas ātrums.

Fotografēt uz ārzemēm Romāns dodas vairākas reizes gadā. Kopā ar Sporta Avīzi nereti dodas «ekskursijās» pie sportistiem, kas izlauzušies ārpus Latvijas robežām, lai paskatītos, kā viņiem klājas citviet. «Olimpiādē uz vietas ir 40 fotogrāfi, un visiem var būt plus mīnus vienādas bildes. Dodoties šādos braucienos, tu vari iegūt fotogrāfijas, kas būs tikai tev vienīgajam,» aizrautīgi stāsta foto lietpratējs. Viņš atzīst, ka gandrīz ikkatrā sporta veidā, kuru šogad Riodežaneiro pārstāvēs Latvija, ir kāds sportists, kam seko un jūt līdzi, taču prognozēt rezultātus izvairās.

Šī vasara ir pārpildīta ar sportu. Sākumā hokeja čempionāts, kam sekoja Eiropas futbola čempionāts un basketbola sacensības un, protams, olimpiāde. Rio neapšaubāmi ir centrālais šīs vasaras sporta notikums, ko nedrīkst atstāt neievērotu, taču Romāns atklāj, ka bieži vien zemāka līmeņa turnīros var «noķert» daudz vērtīgākas emocijas. «Mums bija diezgan labs basketbola čempis un, lai cik dīvaini izklausītos - arī hokeja pēdējos pāris gadus. Aizejot uz zemāka ranga spēli, varbūt kvalitāte arī nav tik augsta, taču vēlme uzvarēt ir lielāka. Dažreiz es vairāk izbaudu zema līmeņa sacensības, jo redzu sportistu pašatdevi. Jauniešu un junioru grupas sitas līdz pēdējam un grauž ledu - tik ļoti viņiem svarīga uzvara. Čempionātos it kā līmenis ir augstāks, bet tas nozīmē tikai to, ka tehnika ir labāka. Dažreiz pusamatieri laukumā atdod visu, tāpēc sporta līdzjutējiem novēlu - neieciklēties vien uz Dinamo spēlēm vai pasaules mēroga notikumiem, bet neaizmirst arī par mazākiem mačiem, kas citreiz spēj dot divreiz vairāk!» novēl Romāns.

Romāna Kokšarova pieturzīmes

• Dzimis: 1978. gada 13. martā

• Vecums: 38

• Nodarbošanās: fotogrāfs fotoaģentūrā F64

• Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita

• Profesionālajā karjerā iemūžinājis: septiņas olimpiskās spēles, sākot ar 2004. gadu;

vairākus pasaules čempionātus hokejā, vieglatlētikā, futbolā un citos sporta veidos;

NHL un NBA spēles Amerikā; Eiropas čempionu līgu futbolā un daudzus citus