Viena no senākajām tradīcijām, ko ievēro un īsteno latvieši, ir kapu svētki. Īpaši spēcīgi šo paražu uztur Latgalē, tāpēc žurnāls Māja devās uz tālāko Latvijas austrumu daļu – Viļakas novadu, kur ar tradīciju īstenošanas procesu iepazīstināja Čilipīnes kapu vecākā – Emerita Ločmele.
Šobrīd Emerita ir jau pensionāre un ikdienu pavada, darbojoties saimniecībā, apmeklējot vietējos kultūras pasākumus un atpūšoties. Dzīve aizritējusi dzimtajā pusē, un 30 mūža gadi pavadīti, strādājot pastā. Pēdējos septiņus gadus viņa uzņēmusies jaunu amatu - Čilipīnes kapu pārvaldniece.
Vecākā otrajā paaudzē
«Dzīvoju vistuvāk kapiem un tāpēc tiku šajā amatā. Ilgus gadus kapu pārzine bija mana mamma. Pēc viņas pienākumus uzņēmās kaimiņiene, kura bija jauna un uzņēmīga, un arī es tolaik vēl strādāju. Kad kaimiņiene no amata atteicās, 2009. gada kapu talkā vietējie par atbildīgo ievēlēja mani.»
Kapu vecākā pienākumos ietilpst kapsētas labiekārtošana, talku rīkošana, kopšana un konsultēšanās ar piederīgajiem. «Man jāatbild par to, lai kapi vienmēr būtu kārtībā - nopļauta zāle, tīra kapliča. Kad nomirst piederīgais, jākonsultējas ar viņa radiniekiem, kur aizgājēju vēlas apglabāt, un jāierāda kapa vieta.» Kapliča ir ēka, kas atrodas katros kapos. Tajā kapu svētkos un svecīšu vakaros mācītājs notur svēto misi un sievas dzied psalmus. «Ja kādam nav iespējas mirušo izvadīt no mājām, to var darīt no kapličas,» stāsta sieviete. Emerita regulāri rīko kapu talkas, tāpēc lielu daļu darba paveic tie, kam kapsētā apglabāts kāds no ģimenes locekļiem, taču papildu darba roku nekad nevar būt par daudz, un pagasta vadība darbam atsūta arī bezdarbniekus.
Vairākus gadsimtus seni
Par to, kā radušies Čilipīnes kapi, Emeritai informācijas nav, taču faktiskie pierādījumi liecina, ka tie ir vismaz 200 gadus veci. «Viens no vecākajiem pieminekļiem kapos ir uzstādīts 1801. gadā, taču zinu, ka pašlaik zeme ir pārveidojusies tiktāl, ka cilvēki tiek glabāti jau trešajā kārtā, tāpēc ej nu sazini, cik sen tie pastāv.»
Folkloras kopas Upīte vadītājs un lokālās vēstures pētnieks Andris Slišāns kapu svētkus izjūt kā notikumu, kurš pēdējos gadus kopā pulcē vislielāko radu skaitu. Viņš atzīst, ka kapu svētku tradīcijas jau izsenis ir piesaistītas baznīcai. «Kad krustneši iekaroja latgaļus un izkāva pagānu dievturus, parastajiem ļaudīm uzspieda kristietību. Kristieši pagānu paražas aizstāja ar pielīdzinātām savām tradīcijām. Iespējams, ka tādā veidā kādu no kapu tradīcijām aizstāja ar kapu svētkiem. Tā gan nav oficiālā vēsture, tikai mans personīgais viedoklis,» apgalvo vēsturnieks. Andris zina stāstīt, ka kapu atrašanās vietas veidojas likumsakarīgi - tuvumā apdzīvotām vietām. «Piemēram, netālajā Ančipovas ciemā ir vienas dzimtas kapi.»
Gadu gaitā kapu svētku svinēšana esot papildināta ar dažām jaunām tradīcijām, piemēram, bērnu svētīšanu, ko Andra bērnībā neviens neesot darījis. Tāpat parādījušies ziemas kapu svētki jeb svecīšu vakari, kas pulcē tikpat lielu skaitu piederīgo. Šī tradīcija rudens vakarus padara īpaši skaistus - daudzi kapi atrodas uzkalnos, un sveces pēc mises turpina degt vairākas stundas, naktī atklājot brīnumainu skatu.
Čilipīnes kapsēta atrodas Staņislava Prikuļa pārziņā, kurš ir Baltinavas un Šķilbēnu draudzes priesteris. Garīdznieks stāsta, ka lūgšanas par mirušajiem noteiktas svētajos rakstos un atrodamas jau Vecajā Derībā. «Aizgājēji neizzūd, un kapu svētki ir vērtīga tradīcija, kas uztur dzīvu piemiņu un šai saulē esošajiem radiniekiem ļauj būt viņiem tuvāk. Kapu svētki nav domāti tikai lūgšanām, tā ir iespēja padomāt par savu dzīvi, par vērtībām šeit un jau tai saulē.»
Priesteris uzsver, ka, salīdzinot ar citām Latvijas vietām, Latgalē īpaši spēcīga ir psalmu izpildīšana. «Šeit cilvēki līdzdarbojas dziedāšanā, nevis atnāk kā uz koncertu. Tas priecē, jo atsaucības nekad nevar būt par daudz.» Stāstot par kapu gājienu, priesteris skaidro, ka tas atkarīgs gan no kapu lieluma, gan no tradīcijām konkrētajā dzīvesvietā. «Būtībā paražu kodols nemainās. Dažos ciema kapos, kas atrodas tālāk, cilvēki pamazām sāk izklīst un izzust, turpretī kapsētās, kuras ir tuvu lielākām apdzīvotām vietām, ļaužu nāk daudz - tas ir saprotami. Gājieni dažviet, piemēram, Rīgā, nav īpaši populāri, jo kapi ir ļoti lieli un fiziski tos apiet nav iespējams. Tad lūgšanu notur pie kapličas vai izveido mazāku gājiena loku turpat centrā.»
Kopumā priestera apgādībā ir 23 kapsētas no divām draudzēm, kuras viņš vada jau četrus gadus.
Kapu svētku process
Jau 18 gadus Čilipīnes kapos kapu svētki notiek maija trešajā sestdienā. Agrāk tās bijušas svētdienas, jo sestdienas bija darba dienas. «Mūsu mācītājs apkalpo divas draudzes, kurās ir daudz kapu. Sestdienu ir tik, cik ir, tāpēc vienā dienā viņš novada misi divos kapos - no vienas un no otras draudzes, tomēr sezona vienalga sanāk gara - visa vasara.» Kapu pārzine Emerita zina stāstīt, ka agrāk kapu svētki notikuši rudeņos, jo katrai draudzei bija savs mācītājs un laika bijis vairāk. Iepriekš, kapu gājiena laikā, ceļu vajadzēja nobērt ar smiltīm - iekšpusē dzeltenām, ārpusē - melnām, un ik pēc dažiem metriem bija jānovieto ziedi. Tas simbolizēja dzīves ceļu - dzīvo un jau aizgājēju, taču tagad šī tradīcija izzudusi. «Nav vairs cilvēku, kas uzņemtos atvest un izbērt smiltis,» noteic sieviete.
Pirms kapu svētkiem Emeritas uzdevums ir sarunāt ļaudis, kas gājiena laikā nesīs krustu un divus karogus. Izsenis pieņemts, ka to darīt drīkst tikai vīriešu kārtas pārstāvji. Kapu vietas radinieki sakopj jau dienu pirms mises. «Kad visi sapulcējušies, mācītājs sasveicinās ar atnākušajiem un uzsāk svēto misi, gluži kā svētdienās baznīcā. Kad sākas gājiens, pa priekšu nes karogus, krustus un iet mācītājs, kuram seko visi, kas vēlas,» stāsta Emerita. Gājiens notiek apkārt kapu teritorijai, un katrā stūrī ir izvietots pieturas punkts - kopumā četri. Katrā kapu stūrī uzliek galdu ar svecēm, svētbildi, krustu un ziediem. «Pirmajā apstāšanās reizē lūdz par mūžībā aizgājušajiem priesteriem, mācītājiem un citām garīdznieku dvēselēm. Otrā lūgšana veltīta aizgājušajiem tēviem, mātēm, vecākiem un vecvecākiem,» stāsta sieviete. Katrā punktā ir konkrēts lūgšanas teksts, ko noskaita mācītājs. «Trešā pieturvieta paredzēta mirušajiem brāļiem, māsām, tuviniekiem, draugiem un labdarbiem. Ceturtajā pieturvietā lūgšana ir par šajos un citos draudzes kapos apglabātajiem,» skaidro kapu vecākā. Pēc tam visi atgriežas pie kapličas, kur mācītājs nosvēta bērnus un pateicas visiem, kas atnākuši. Kopumā process ilgst apmēram stundu.
Rita Bogdanova ir viena no Viļakas novada iedzīvotājām un savus piederīgos glabā tieši Čilipīnes kapsētā. Kopumā kundze tur apkopj jau 13 kapu kopas. Viņa atzīst, ka šīs tradīcijas ģimenei ir ļoti nozīmīgas. «Aizgājējus nedrīkst aizmirst. Par viņiem jālūdzas, jo lūgšanas ir lielākais, ko mēs varam dot, un viņi to gaida.» Sieviete novērojusi, ka gadu gaitā dažas izmaiņas kapu svētku tradīcijās tomēr notiek. «Agrāk psalmus dziedājām mājās un daudz biežāk - katru dienu no miršanas dienas līdz apglabāšanai, 40. dienā pēc nāves un arī Dvēseļu dienās novembrī. Tagad ciema sievas savācas kapličā, gan pirms kapu svētkiem, gan svecīšu vakaros. Žēl, ka psalmu dziedātāju vidū ir ārkārtīgi maz jauniešu. Par to sāp sirds, jo šī tradīcija nedrīkst izzust,» viņa noteic, vēlreiz uzsverot to nozīmību. Tāpat Rita ievērojusi arī smilšu celiņa izzušanu.
Viņas ģimenē kapu svētki ir ģimenes salidojums, jo atbrauc radi no visām Latvijas malām. «Nezinu, kā citur, bet pie mums kapu svētkus apmeklē ļoti daudz cilvēku. Brauc kā no tuvākām, tā tālākām vietām - no Baltezera, Rīgas. Kapi vienmēr ir skaisti, sakopti, gribētu pat teikt, ka vieni no skaistākajiem Latvijā, un par to paldies jāsaka kapu vecākajai - Emeritai,» apgalvo Ritas kundze.
Atsaucība nesarūk
Pēc kapu svētku oficiālās daļas noslēguma cilvēki neizklīst. «Tie, kuriem šajā pusē vairs nav dzimto māju, uzkavējas turpat - atnes groziņus, runājas. Pieņemts, ka ierodas brālēni, māsīcas, krustvecāki - visi, kam ir iespēja. Arī manā ģimenē tā vienmēr ir kupla kopā sanākšana, kad mēs dodamies mājās un uzklājam svētku galdu. Būtībā kapu svētki šeit ir ģimeņu salidojumi,» stāsta Emerita.
Sieviete apgalvo, ka gadu gaitā cilvēku atsaucība nav mazinājusies. Neviens neskaita, bet, aptuveni vērtējot, ik gadu ierodas apmēram 300 cilvēku. «Mazāk ir to, kas palikuši dzīvot tuvējā apkārtnē, taču uz kapu svētkiem visi vienmēr atbrauc. Līdzīgi ir rudeņos, kad notiek svecīšu vakari.»
Sieviete neslēpj, ka cilvēku attieksme ir dažāda - citi aktīvi līdzdarbojas visu laiku, citi - nemaz. «Nav nozīmes tam, cik tālu dzīvo. Ir vecāka gada gājuma ļaudis, kas dzīvo šeit un talkās piedalās visu laiku, taču ir jaunieši, kas vienkārši aizbrauc garām. Citi atnāk un čubina tikai savas kapu kopiņas, bet nepalīdz kopējās teritorijas labiekārtošanā. Vēl kāds atbild, ka atbraucis uz laukiem atpūsties, nevis strādāt. Gribētos, lai palīdzīgu roku būtu vairāk, taču cilvēki ir dažādi,» stāsta Emerita. Čilipīnes kapsēta aizņem apmēram hektāru zemes, un uzskatāma par lieliem kapiem.
Skats nākotnē
Emerita stāsta, ka viņai trūkstot iespēju, kur iesniegt savas idejas. «Blakus novados ir iespējams iesniegt projektus kapu labiekārtošanai. Arī pie mums to agrāk varēja izdarīt un divus projektus šādā veidā realizēju, taču tagad tādas iespējas vairs nav. Tas darbojas tikai tad, ja kapi iegūst kultūrvēsturiska mantojuma statusu, ja tur apglabāts kāds slavens cilvēks vai tamlīdzīgi. Citos apkārtnes kapos pārvaldnieces iesniedz projektus un saņem finansējumu, bet man jāpaliek gribot un jāmeklē cits ceļš.» Nākotnē būtu nepieciešams kapiem nomainīt žogu un vārtus, jo pašreizejiem ir vairāk nekā 40 gadu.
«Dzīvajiem gribu novēlēt padomāt - ja tagad nenāc apkopt savus aizgājušos vecākus, tad varbūt arī pie tevis neviens nenāks. Es savas ģimenes kapa vietas uzturu kārtībā un ceru, ka arī par mani kāds atcerēsies, kad būšu tai saulē. Novēlu, lai cilvēki nenāk nokasīt skujas tikai tāpēc, lai citu acīs izskatītos labāki, bet gan lai viņu darbiem apakšā būtu cēlāki nodomi. Kāda ģimene katru gadu brauc no Valmieras šurp, kur apglabāti vecvecāki, bet cits šeit apglabājis mammu, dzīvo tepat un neiebrauc novākt vecos ziedus. Varbūt kāds pārmet, ka dažiem šeit ierīkots vesels dārzs, bet manis pēc lai ierīko kaut botānisko dārzu. Man nav nekādu pretenziju, jo galvenais, ka kapi sakopti, viss ir kārtīgs un skaists,» noteic Emerita.
Emeritas Ločmeles pieturzīmes
• Dzimusi: 1952. gada 10. decembrī
• Izglītība: absolvēta Rekavas vidusskola
• Ģimenes stāvoklis: precējusies, trīs bērni, pieci mazbērni
• Nodarbošanās: Čilipīnes kapu vecākā
Skaidrojošā vārdnīca
• Kapliča - ēka kapsētā, kur mācītājs novada mises kapu svētkos un svecīšu vakaros. No kapličas izvada aizgājējus.
• Psalmi - aizlūgums par mirušajiem. Garas dziesmas, kas atrodamas baznīcas grāmatās. Dzied dienu pirms mirušā apglabāšanas un 40. dienā pēc nāves, arī miršanas gadadienā.
• Pieturas punkti kapu svētku gājienā - tradicionāls gājiens kapu svētkos Latgalē apkārt kapsētas teritorijai. Katrs punkts veltīts konkrētai aizgājēju grupai - brāļiem, māsām, garīdzniekiem, vecākiem u.tml.
• Ciema kapi - kapi, kuros piederīgos var apglabāt tikai konkrētā ciema iedzīvotāji. Ja kāds no blakus ciemiem vēlas šeit glabāt aizgājēju, vispirms viņš tiek vērtēts, un kapu vecākais pieņem lēmumu - atbalstīt vēlmi vai novirzīt atpakaļ uz sava ciema kapiem.
• Draudzes kapi - atrodas vistuvāk baznīcai, un tur piederīgos apglabāt drīkst iedzīvotāji no vairākiem ciemiem.