IEPAZĪŠANĀS STĀSTS: No Parīzes uz Latvijas laukiem

«Kad esi nodzīvojis Parīzē pārāk ilgi, gribas uz laukiem. Rīga salīdzinoši ir ļoti mierīga – te ir desmit reižu mazāk cilvēku ielās nekā Parīzē. Tur dzīvojam blakus Place de Clichy, kur nekad nav miera, līdz ar to ir grūti strādāt. Rīgā jūtos laimīgs,» saka francūzis Teo, kura sirdi iekarojusi latviete. Māra ir rīdziniece ar saknēm no suitu kultūras. Ar Teo iepazinās mīlestības galvaspilsētā Parīzē un šobrīd, plānojot turpmāko dzīvi kopā, gatavojas pārcelties uz Latviju.

Pirms pāris gadiem ne Teo, ne Māra nevarēja iedomāties, ka abus liktenis savedīs kopā. Latviete savulaik Latvijas Kultūras akadēmijā pabeidza studiju programmu Starptautiskie sakari Latvija–Francija, pēc kuras absolvēšanas nolēma doties uz Parīzi. Bet Teo, lai arī ir no Francijas austrumiem, lielu daļu bērnības pavadīja okeāna otrā pusē – Karību jūras salās. Atgriezies vīrietis nolēmis papildināt zināšanas kino mākslā dzimtenes galvaspilsētā. Tur abi satikušies, un kopš tā laika ceļi vairs nav šķīrušies.

Cirks aizved uz Parīzi

Pēc vidusskolas beigšanas Māra vēlējās braukt uz Franciju veikt brīvprātīgo darbu, lai iemācītos valodu, bet, tā kā plāni mainījās, latviete nolēma iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, kur izcīnīja budžeta vietu. «Grūti pateikt, kāpēc bija interese par to valodu. Varbūt tāpēc, ka tētim bērnībā patika Edīte Piafa.» Otrajā kursā akadēmijā mācīts par Cirque du Soleil, kas ir pasaulē slavens cirks ar unikālu šovu, un šis kurss bija pagrieziena punkts Māras dzīvē. «Man ļoti iepatikās viss, kas ar to saistīts. Braucu uz Franciju, devos uz Pompidū bibliotēku un sāku lasīt materiālus, kas saistīti ar cirku. Nebija pietiekami daudz laika, tādēļ daudzas grāmatas vienkārši pārfotografēju. Praktiski viss, kas atrodams Pompidū, ir man mājās datorā. Kad atgriezos no Francijas un sāku pārlasīt, sapratu, ka tas ir kas vairāk par Cirque du Soleil. Laikmetīgais cirks ir kas brīnišķīgs, universāls un fantastisks,» ar degsmi acīs stāsta rīdziniece. Māra par laikmetīgo cirku sākusi rakstīt bakalaura darbu, rezultātā sapratusi, ka vēlas ar to saistīt savu turpmāko darbību. Latviete nolēma sekot saviem sapņiem, vēl nezinot, kā tos realizēs. «Drīz pēc tam aizbraucu uz vienu cirka konferenci Francijā, kur guvu pārliecību par to, ka vēlos strādāt projektos, kas saistīti ar laikmetīgo cirku. Man pat nebija naudas, lai noskatītos tās izrādes, kas tur norisinājās, tādēļ apmeklēju tikai konferenci. Atceros, rakstīju garu vēstuli vecākiem ar cerību, ka viņi sapratīs manu aicinājumu. Toreiz vēl bija labs darba piedāvājums kādā tehnoloģiju kompānijā. Uz trīs lapām vēstulē rakstīju, kā finansiāli plānoju to visu nokārtot un kāds ir rīcības plāns. Zināju, ka jābrauc uz Parīzi, lai nokļūtu cirka pasaulē un saprastu, kā tas reāli notiek.» Un akadēmijas absolventei arī izdevās – pēc ierašanās Parīzē Māra drīz atrada gan darbu, gan dzīvokli un iestājās Paris 8 University, kur varēja strādāt pie sava projekta, un šogad to veiksmīgi absolvēja. «Programma, ko pabeidzu, bija ļoti praktiska – mācījos tikai to, kas saistīts ar manu projektu. Piemēram, mārketings uzreiz bija saistīts tieši ar projektam nepieciešamo. Bija daudz personīgu tikšanos ar pasniedzējiem,» stāsta latviete, kura Latvijā nodibinājusi laikmetīgajam cirkam veltītu biedrību Next Door Circus ar mērķi to attīstīt un atbalstīt Baltijas valstīs. Cirka pasaulē vēl daudz ideju un plānu, bet tas jau ir cits stāsts.

Kopīgas intereses un vērtības

Teo, uzsākot sarunu, cenšas runāt latviski. Lai arī ar izteiktu franču akcentu, viņam tomēr izdodas tikt saprastam, – sarunāties par ikdienišķām lietām francūzim problēmu praktiski nav. Lai izteiktos plašāk, tomēr jāizvēlas angļu valoda. «Esmu no Francijas austrumiem, bet lielu daļu bērnības pavadīju Gvadelupā, kas ir viena no Karību salām. Mana tēva darbs bija saistīts ar to vietu, tādēļ tur pārvācāmies,» stāsta Teo. Vēlāk devies atpakaļ uz Franciju, kur kādu laiku dzīvojis Normandijas reģionā, bet pašlaik – Parīzē. «Uz Francijas galvaspilsētu devos, lai studētu kino mākslu. Mācījos trīs gadus un uzņēmu filmu, ko var noskatīties internetā. Bet jārēķinās, ka tā ir franču valodā.» Lai nosvinētu veiksmīgo filmas pabeigšanu, Teo pie sevis uzaicinājis visu filmēšanas komandu. Māra, izrādās, bija Teo kursabiedra paziņa. «Ar Teo paziņu iepazinos pirms pieciem gadiem, kad braucu uz Franciju vākt vīnogas. Mēs arī Parīzē uzturējām kontaktus, tādēļ viņš mani uzaicināja uz to ballīti. Sākumā biju diezgan skeptiska attiecībā pret Teo, jo draugs uzstājīgi mēģināja mūs iepazīstināt.» Lai arī latviete nav vēlējusies mākslīgu iepazīstināšanu, tomēr sanācis, ka abi sāka sarunu. Atlikušo ballītes laiku pavadījuši divatā. «Sapratām, ka mums ir daudz kopīga, lielākoties runājām par dzīvi. Pēc tam gan nodomāju, ka labāk vairs netikties, jo viņš ir jauks puisis, bet beigās jau viss atkal būs slikti. Nesen biju beigusi attiecības, tādēļ nejutos vēl gatava. Teo mani uzaicināja uz operu, un es nevarēju atteikt, jo tiešām gribēju iet uz operu. Apmainījāmies ar telefona numuriem, divas dienas viņš man nezvanīja, bet tad saņēmās,» atceras Māra. Dienā, kad Teo piezvanījis, latviete pie sevis rīkojusi ballīti un nolēmusi arī viņu uzaicināt. Nelaime gan, ka Teo nokavējies veselu stundu. «Nebiju priecīga par to, bet iemesls bija smieklīgs – viņš ieradās ar marinētiem gurķīšiem, biezpienu un halvu.» Teo pastāsta, ka ilgi meklējis, kur nopirkt ko tādu, kas Mārai varētu garšot un atgādināt par dzimteni. «Tādus produktus praktiski nekur nepārdod! Un tad vēl es nezināju, ar kādu metro labāk tikt uz galamērķi, tāpēc braucu ar tramvaju, pēc tam ar citiem transportiem. Tā bija traka diena.» Viss gan beidzās labi, jo pēc tam abi sāka regulāri satikties.

Sāka teikt labrīt!

Kad abi pavisam neilgu laiku bija tikušies, Parīzē ieradās Māras vecāki. «Tas bija ļoti smieklīgi. Mēs tikko bijām iepazinušies, vēl īsti nebijām pat kopā, bet Teo pieteicās maniem vecākiem par gidu,» ar smaidu atceras latviete. Arī francūzis uzskata, ka pirmā tikšanās ar vecākiem bijusi amizanta. «Viņi vēlējās iepazīt pilsētu, tāpēc man jautāja par visiem pieminekļiem. Vienmēr atbildēju, ka tas ir Napoleons.» Vecākiem Teo iepaticies, tāpēc nolēmuši viņu uzaicināt ciemos. «Noteica – izskatās, ka tam puisim es ļoti patīku. Bija viena lieka biļete uz dziesmu un deju svētkiem, tādēļ nolēma viņu uzaicināt. Viņus sajūsmināja tas, ka Teo garšo rupjmaize. Viņš atbrauca uz nedēļu, bet palika mēnesi.» Teo atminas, ka tas bija laiks, kad sācis teikt labrīt! Un tas moments viņa dzīvē ir svarīgs. «Māra man drīz pēc tam iedeva latviešu valodas mācību grāmatu. Tā ir īpaša, jo pēc tam tieši tādu pašu man iedeva Latvijas Universitātē, kur šovasar kopā ar citiem ārzemniekiem mācījos. Kad pirms diviem gadiem pirmo reizi ierados Latvijā, jau mācēju pateikt tādus vārdu savienojumus kā man patīk ūdens, es esmu abinieks. Kad vēl pēc gada atbraucām uz Latviju, varēju vēl vairāk pateikt. Piemēram, tu esi plikadīda. Pagājušā gada septembrī sāku mācīties latviešu valodu arī Parīzē.» Francūzis uzskata, ka mūsu valoda ir grūtākā pasaulē. «Izrunāt pat vienkāršāko teikumu latviski man kā francūzim ir ārkārtīgi sarežģīti. Agrāk mācījos japāņu valodu un varu secināt, ka, lai arī viņu rakstība būtiski atšķiras, runāt ir ievērojami vieglāk. Kopš sāku mācīties šo valodu, citas man nesagādā lielas grūtības.» Teo mērķtiecīgi mācās, lai Latvijā varētu brīvi komunicēt. Uz ielas gan lielākoties cilvēki atbild angliski, saprotot, ka francūzis nerunā tekoši. «Tā ir problēma. Vēlos Latvijā runāt tikai vietējo valodā, bet cilvēki nevēlas man atbildēt ar to pašu.»

Apbrīno latvisko

Pirmais, ko Teo redzēja no Latvijas, ir dziesmu un deju svētki, tādēļ iespaids palicis nevainojams. «Biju sajūsmināts! Varu apgalvot, ka mīlestība pret Latviju izriet tieši no šiem svētkiem. Mani pārsteidza tas skaistums, ko redzēju. Salīdzinot ar Parīzi, Latvija liekas kā paradīze. Šeit varam dzīvot salīdzinoši lielā dzīvoklī, ir iespēja braukt uz laukiem. Tas viss ir vienkārši – ne tā kā Francijā.» Iepazīstot Latviju vairāk, atklājies gan, ka ne katru dienu viss ir kā svētkos, bet tas nav būtiski mainījis Teo viedokli. «Protams, Francija ir kultūras zeme, bet uzskatu, ka lielu daļu kultūras mantojuma esam zaudējuši. Vai nu tradīcijas tiek aizmirstas, vai arī izpaužas ne īpaši labos veidos. Novērtēju, ka latvieši tās spēj saglabāt. Šeit tradīcijas ir spēcīgas, bet ne agresīvas. Redzu patriotismu, ko grūti pamanīt mūsdienu Francijā. Pirmais iespaids bija brīnišķīgs – vispirms dziesmu un deju svētki, pēc tam – koncerts Rundālē. Tās ir jaukas atmiņas.» Māra stāsta, ka pašlaik, lai arī vēl joprojām gada lielāko daļu pavada Parīzē, abi meklē dzīvokli Rīgā, lai pakāpeniski pārvāktos. «Mēģinām saprast, kur šeit dzīvosim, kā karjeru veidosim, jo Teo, protams, vairāk darba piedāvājumu ir Parīzē. Arī man – ne gluži Parīzē, bet visur citur. Latvijā varu strādāt tikai savā biedrībā, bet no tās nevar paēst. Pagaidām vienkārši cenšamies saprast sistēmu, kā dzīvot.»

Māras vecāki ir priecīgi, ka meita tomēr atgriezīsies Latvijā. Lai arī līgavainis ir francūzis, tā nav liela bēda. «Vecākiem jau sen bija skaidrs, ka būšu saistīta ar ārzemēm. Teo arī nav tipisks francūzis – viņš iekaroja manu vecāku sirdi ar to, ka runā latviski, ka patiesi interesējas par Latviju un ka viņš nav tas drauds, kas mani aizvils projām, bet, tieši pretēji, ļaus man atgriezties.» Teo situācija gan ir citāda, jo dzīve Latvijā nozīmē zināmas pārmaiņas. «Mamma satraucas, ka zaudēs mani uz visiem laikiem un ka nevarēs pieskatīt bērnus. Tā, protams, nav taisnība, bet jāatzīst, ka būs problemātiski. Mūsu bērni augs divu kultūru ietekmē. Ar Māru plānojam četrus. Ne trīs, ne piecus, bet četrus, jo gan man, gan viņai ir trīs brāļi.»

Dzintara gredzens

Ja par to, kā Teo bildināja Māru, būtu jāpastāsta pāris teikumos, francūzim nebūtu problēmu. «Ar Māru vienreiz runājām par kāzām, un es viņai pajautāju Vai tu gribi ar mani kazot? Nezināju, kā latviski ir precēties. Toreiz sapratu tikai vārdu kāzas, tādēļ mēģināju no tā izveidot darbības vārdu. Pēc kāda laika sapratu kļūdu un mēģināju vēlreiz ar tekstu Vai tu gribi apprecēties ar mani? Un voila! Tas nostrādāja.» Latviete stāsta, ka viss bijis ārkārtīgi romantiski. «Teo bija viens pats atbraucis uz Latviju uz kopīgu draugu kāzām. Toreiz netiku, jo man bija daudz darba Parīzē. Pēc tam nolēmām uz vienu dienu aizbraukt uz Brigi. Viņš jau man visu dienu deva mājienus, ka varētu bildināt, bet nebildina. Vakarā jau biju diezgan nokaitināta, jo aizgājām ar paziņām vakariņās, dzērām alu. Tas ilga līdz pusnaktij. Tā kā tika doti tie mājieni, biju uzvilkusies. Un tad pusnaktī viņš man iedod sveci. Biju mazliet apvainojusies un vīlusies, bet piekritu iet pasēdēt krastmalā. Sēdējām, runājāmies, un, kad svece izdega, parādījās gredzens. Teo to bija iekausējis alus korķītī, lai tas nesabojātos, un ielicis svecē.» Francūzis Latvijā bija iegādājies gredzenu, kas veidots pēc latviešu tradīcijām un kuram briljanta vietā ir dzintars. «Likās, ka būs skaisti, ja iedošu Mārai gredzenu ar dzintaru, kas nācis no Baltijas jūras. Nav jau arī tā, ka es varētu atļauties briljantus. Un Brige ir visromantiskākā pilsēta Eiropā, tā likās gluži piemērota bildinājumam.»

Kāzas abi plāno Jūrkalnē. Lai arī sākotnēji bija doma laulāties baznīcā Teo dzimtenē, jo viņa onkulis ir mācītājs, plāni mainījušies. Francūzis ir katolis, bet Māra nav kristīta un šobrīd vēl nav pārliecināta, ka vēlas to darīt. «Uzskatu, ka laulība ir garīgs rituāls. Negribu kristīties, tam īsti nepiekrītot, tāpēc plānoju mācīties svētdienas skolā, lai to saprastu.» Teo atbalsta Māru ne tikai profesionālajā dzīvē, braucot līdzi uz cirka konferencēm, bet arī garīgi, un bildinājumu uzskata par pareizāko soli. «Kopš satiku Māru, esmu brīvāks no aizspriedumiem. Iemācījos angļu valodu, biežāk satieku citu kultūru pārstāvjus, kas mani bagātina. Sākumā pret cilvēku jūti pievilcību, pēc tam interesi, tad iemīlies un vēlies ar viņu pavadīt kopā visu dzīvi. Tā notika ar mani.