Gaidis Bērziņš: Satversmē ir negrozāmas lietas – teritorija, neatkarība, valoda

 

Intervija ar tieslietu ministru, vienu no diviem apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK ministriem jaunajā valdībā Gaidi Bērziņu.

– Ir nodibināta «tiesiskuma un reformu» koalīcija, kurā iekšā ir arī jūsu Nacionālā apvienība (Visu Latvijai!TB/LNNK). Vai tas nozīmē, ka visas iepriekšējās koalīcijas būtu bijušas prettiesiskas un stagnātiskas?

– Es domāju, ka jēdziena «tiesiskuma koalīcija» rašanās pamats ir jāmeklē iepriekšējās Saeimas konkrētos balsojumos, kurus savā rīkojumā nr. 2 minēja toreizējais prezidents Valdis Zatlers. Nedomāju, ka šis jautājums būtu jāskata plašāk un salīdzinošāk.

– Bet no rīkojuma nr. 2 autora izteikumiem izriet, ka partijas, kas balsoja, ir pret tiesiskumu. Vai deputātiem nedrīkst būt savs viedoklis?

– Deputātiem drīkst un vajag būt savām domām. Taču ir svarīgi paskaidrot savu lēmumu sabiedrībai. Ne visos gadījumos šis lēmums apmierina visu sabiedrību kopumā, bet tāpēc jau deputāts ir tautas vēlēts un viņam šis vai cits lēmums ir jāpaskaidro.

– Viens no pārmetumiem par 10. Saeimas prettiesiskumu – Andreja Judina neievēlēšana Augstākās tiesas sastāvā. Par Judina kungu sen nav šaubu, kurai partijai viņš simpatizē. Tagad viņš jau atklātā tekstā ir Saeimas deputāts Vienotības frakcijā. Vai tad tiesu varai nav jābūt nošķirtai no politiskās varas?

– Tā to traktēt nebūtu pareizi. Ja nemaldos, tad Judina kungs tika virzīts kā mācībspēks. Arī likums neierobežoja viņu veikt kādu politisku darbību. Protams, ja šāda iespējamā politiskā darbība bija notikusi, tad visiem, kam par to bija zināms, acīmredzot tas bija jāskaidro sabiedrībai.

– Tātad atlaistās Saeimas nelaime bija tā, ka tā neskaidroja?

– Kā jau teicu, tas neattiecas uz kādu vienu atsevišķi ņemtu personu. Saeimas deputāti skaidro savus lēmumus, tajā skaitā arī aizklātās balsošanas lēmumus. Protams, aizklātai balsošanai ir bijuši savi mērķi, tad, kad aizklātā balsošana tika iestrādāta normatīvajā regulējumā. Bet tomēr deputāts nevar slēpties aiz šā aizklātā balsojuma karoga. Protams, ir kādas detaļas, ko var uzskatīt par subjektīvām un neizpaust, bet kaut kā kopumā pieņemtais lēmums ir jāpaskaidro.

– Kādu jaunu divriteni ar kantainiem riteņiem grasās izdomāt politiķi, atceļot aizklātos balsojumus?

– Uzskatu, ka virkne balsojumu varētu būt atklāti.

– Bet vai atklāti jābalso arī par tiesnešiem, par ģenerālprokuroru?

– Pie pareizā lēmuma mēs varam nonākt pēc kvalitatīvas juristu diskusijas. Jāizvērtē, ar kādu mērķi pašreizējais regulējums vispār ir bijis radīts, tas jātver mijiedarbībā starp visiem trijiem varas atzariem, droši vien jāpaskatās arī, kā tas tiek regulēts citās valstīs.

– Jūsu partija mēģināja bloķēt naudas piešķiršanu referendumam par krievu valodas statusu kā otro valsts valodu. Kādas būtu tiesiskās sekas, ja nu pēkšņi arī pārējās partijas atbalstītu naudas nepiešķiršanu?

– Es tomēr gribētu runāt par Satversmes garu un būtību. Es nedomāju, ka Satversmes tēvi, izstrādājot pamatlikumu, ir domājuši, ka varētu tikt apdraudēti pamatprincipi, kas raksturo valstiskumu, – teritorija, neatkarība, valoda. Nedomāju, ka šie pamatprincipi būtu kaut kādā veidā grozāmi. Jo tas, mūsuprāt, ir apdraudējums Latvijas valstiskumam. Mēs diskutējam arī ar konstitucionālo tiesību ekspertiem, vai šie negrozāmie pamatprincipi ir pietiekami stingri nostiprināti Satversmē, vai tie nav jānostiprina stingrāk?

– Bet saskaņā ar Satversmi referendumu var rīkot par jebko, ja parakstījušies 10 000.

– Jā, bet Satversme ir jālasa kopsakarā, un viena norma nav atraujama no citas normas. Es nedomāju, ka var izraut vienu pantu, un nav jāskatās uz Satversmes pamatprincipiem.

– Vai esat apguvis priekšgājēja Aigara Štokenberga mantojumu, pārņēmis stafetes kociņu?

– Pašlaik, ja tā var teikt, es šo kociņu pārņemu, jo šajā laikā, ņemot vērā saspringto budžeta pieņemšanas grafiku, man vēl nav bijis iespējas iepazīties ar visām ministrijas aktuālajām lietām. Tomēr kopumā jāteic, ka Tieslietu ministrijā ir pozitīva tendence uzsākto, svarīgo, būtisko lietu pēctecība. Ir bijuši daži pārrāvumi, kas ir bijuši objektīvi – ne ar tādu tempu, kā sākotnēji bija domāts, notiek ieslodzījumu vietu infrastruktūras uzlabošana, taču tas saistīts ar ekonomikas krīzi. Tomēr arī krīzes laikā darbs nav pilnībā apstājies – Cēsu nepilngadīgo iestādei ir izdevies uzbūvēt jaunu korpusu.

Uzsākta darba nepārtrauktība kopumā par tādām konceptuālām lietām ministrijai ir bijusi raksturīga izsenis, jo Tieslietu ministrija nav tā ministrija, kurā politika dominētu pār tieslietu sektora pamatbūtību. Politiskās intereses nevar būt īstenotas tiesu varā, jo tiesu vara ir neatkarīga.

– Taču pēdējā laikā notiek aizvien vairāk centienu tiesu varu pakļaut politiskām kaprīzēm. Mēdz būt arī dīvaini spriedumi...

– Viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem ir personas tiesības vismaz vienā tiesu instancē pašam piedalīties, otrkārt, viņam ir tiesības spriedumu pārsūdzēt. Mums ir saglabājušās daudzas lietu kategorijas, kurās ir tā saukto triju instanču pakāpes. Tas, ka pirmās instances spriedums dažkārt atšķiras no kasācijas instanču sprieduma, liecina tikai par to, ka mēs dzīvojam tiesiskā valstī.

– Nu, ja. Bet ir gadījumi, kad pārsūdzētājs nosēž gadu cietumā, tiek attaisnots un saņem kompensāciju 90 latu apmērā. Tā, piemēram, atgadījās pilsonim Aivaram Kalniņam, kurš sēdēja 344 dienas aiz restēm par to, ka no Krievijas veda savai slimajai sievai aptiekā bez receptes par 3500 rubļiem nopirktas pretsāpju zāles.

– Es jums varu piekrist tajā aspektā, ka ir, uz ko tiekties, lai uzlabotu krimināllietu izmeklēšanas darbu. Ir jāstrādā, lai uzlabotu darba kvalitāti kopumā, arī, iespējams, procesa regulējumu.

Par kompensācijām regulējums pastāv, taču Latvija pagaidām ir tādā kā attīstības stadijā šā regulējuma piemērošanā praktiskā līmenī.

– Pašlaik spēkā ir jauns regulējums un cits Kriminālprocesa likums. Juristi, jo sevišķi advokāti, vienā balsī kritizē situāciju, kurā nav kur sūdzēties par prokuroriem. Pēc būtības, šīs sūdzības izskata tas pats, par kuru sūdzas. Tāpat juristi bieži pauž, ka agrāk Ģenerālprokuratūra uzraudzīja procesu likumību, bet tagad izmeklē, uztur apsūdzību, bet uzraudzības funkciju tikpat kā vairs nepilda.

– Skatoties pēc vispārīgiem principiem, personai ir jābūt tiesībām pārsūdzēt sev nelabvēlīgu lēmumu un jābūt kārtībai, kā var to pārsūdzēt.

Kas attiecas uz konkrēto regulējumu, par visu, kas attiecas uz Kriminālprocesa likumu, man ir plāns tuvākajā laikā tikties ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru un detalizētāk pārrunāt jautājumus, kas ir saistīti ar procesu izskatīšanas termiņu samazināšanu, gan arī par šiem jūsu uzdotajiem jautājumiem, kas ir aktuāli Kriminālprocesa pastāvīgajā darba grupā, kas strādā Tieslietu ministrijā.

Tieslietu ministrija ļoti demokrātiski pieiet visu jautājumu izvērtēšanai, piedalās ļoti plašs ekspertu loks. Nedz ministrs, nedz parlamentārais sekretārs, nedz valsts sekretārs nevar būt tā persona, kas voluntāri uzspiež kādu noteiktu risinājumu. Tāpēc darbā piedalās pārstāvji gan no akadēmiskajām aprindām, gan no advokatūras, gan no prokuratūras, gan policijas.

– Kāds jums radās iespaids par Lato Lapsas jauno grāmatu Cits ķēķis. Zem likumīga «jumta»?

– Neesmu paguvis rūpīgi izlasīt, esmu tikai pāršķirstījis, jo pašlaik prioritāte ir budžeta jautājumi, kas aizņem ļoti daudz laika.

– Grāmatā ir par to, ka drošības dienesti strādā roku rokā ar politiķiem un bandītiem. Vai toreiz, kad bija jezga ar drošības dienestu likumiem, nebija pareizāk tomēr pieņemt likumus, kas pastiprinātu parlamentāro kontroli pār šiem dienestiem?

– Strīds tolaik bija par veidu, kā dienestus kontrolēt. Taču parlamentārā kontrole pastāv. Iepriekšējā Saeimā strādāju Nacionālās drošības komisijā. Saucām pie sevis un uzklausījām visu drošības iestāžu vadītāju ziņojumus.

– Jaundžeikara kungs ir izgājis veselības pārbaudi un sanitāro apstrādi Centrālcietumā, bet tajā pašā laikā no WikiLeaks publikācijām redzams, ka gan Juta Strīķe, gan Aleksejs Loskutovs un citi ir gājuši uz ASV vēstniecību un stāstījuši visādu informāciju par krimināllietām, piepušķojot pat klāt. Vai viens likums ir Jaundžeikaram, cits likums citiem?

– Kas attiecas uz konkrēto lietu, man nav komentāru. Bet, kas attiecas uz vispārīgiem principiem, tad ir jābūt konkrētai, saprotamai kārtībai, kā notiek komunikācija ar ārvalstu sadarbības partneriem. Tieslietu ministrijā šī komunikācija ir saprotama – nupat pagājušajā nedēļā pie mums ministrijā bija ASV vēstniece Džūdita Gārbere, pārrunājām jautājumus, kas aktuāli abām pusēm.

– Jau labu laiku medijos parādās priekšlaikus noplūduši operatīvie materiāli. Publikai patīk, ir interesanti par to rakstīt, dažkārt noklausīto sarunu saturs ir patiesi uzjautrinošs. Tomēr, ja uz šo noplūšanu skatās nopietni, tad tā taču ir noziedzīga?

– Manuprāt, nav pieļaujamas tādas situācijas, kurās izmeklēšanas procesa laikā noplūst informācija, kura atbilstoši likumam nedrīkst noplūst. Šajā gadījumā nav runas par kāda regulējuma problēmām, bet par konkrētu atbildīgu iestāžu vadītāju atbildību.

– Vai KNAB objektīvi izmeklēs to, kas pašiem noplūdis?

– Pastāv KNAB pārraudzības mehānisms. Ar šā mehānisma palīdzību ir iespējams nodrošināt objektīvu izmeklēšanas procesu.

– Tādi pazīstami interesantu amatpersonas deklarāciju autori kā KNAB darbinieks Juris Jurašs, bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars un citi ir tikuši sveikā.

Tikmēr bijušais VID un Finanšu ministrijas ierēdnis Vladimirs Vaškevičs ir notiesāts uz diviem gadiem par to, ka pircis ar tēva kredītkarti meitām jeb vectētiņa mazmeitām dāvanas. Cik adekvāts ir tāds sods?

– Nekomentēšu konkrētas lietas, taču attiecībā uz kriminālsodu politiku jau 2008. gadā Tieslietu ministrija izstrādāja kriminālpolitikas koncepciju, kuras mērķis ir sabalansēt noziedzīgo nodarījumu ar soda apmēru, kāds tiek piešķirts personai. Piemēram, par tādiem nodarījumiem, kas kopumā neapdraud sabiedrību, būtu jāpārskata soda veidi, cietumsoda vietā piemērojot citus soda veidus.. Mēs vēlamies likt lielāku uzsvaru uz piespiedu darba piemērošanu, kas ir pasaulē diezgan atzīts soda veids, arī uz naudas sodiem. Protams, ka ir virkne noziedzīgu nodarījumu, kuriem šāda veida sodus nevar piemērot – par slepkavību, smagiem miesas bojājumiem. Štokenberga laikā uz Saeimas komisiju ir aizvirzīts Krimināllikuma grozījumu projekts, kuros šie soda veidi ir pārskatīti. Jo soda mērķis ir jāskata kopsakarā. Cietumsoda mērķis ir, lai likuma pārkāpējs nožēlo padarīto, lai nepastrādā noziegumu no jauna. Cik lielā mērā cietumsods veicina šā mērķa sasniegšanu? Diemžēl recidīvs ir vērojams – liela daļa ieslodzījuma vietu klientu atgriežas tajās pašās vietās.

 

Abonē