Saruna ar partijas LPP/LC priekšsēdētāju Aināru Šleseru.
– Vēlēšanu naktī viesnīcā Rīdzene, kur vēlēšanu rezultātus sagaidīja politiskā apvienība Par labu Latviju, izskatījās kā bērēs. Politiskie komentētāji jūsu situāciju salīdzināja ar nokdaunu. Pēc cik dienām spējāt atgūties un vai paņēmāt kādu mazu atvaļinājumu, lai drusku nomierinātu nervus?
– Esmu nodarbojies ar cīņas mākslām un zinu, ka ringā pēc nokdauna jāpieceļas kājās desmit sekundēs. Bet, ja runājam nopietni, tad nekādu atvaļinājumu neņēmu un savu ierasto darba ritmu neesmu mainījis. Kad pāriešu darbā uz Saeimu un būs ziemas sesijas starplaiks, tad gan kaut kur aizbraukšu ar ģimeni, bet tagad turpinu strādāt gan kā Rīgas vicemērs, gan brīvostas valdes loceklis. Mans noskaņojums ir možs, un esmu gatavs darbam Saeimā. Esmu jau bijis opozīcijā. Man tas nav nekas jauns.
– Vai esat analizējuši savas neveiksmes cēloņus?
– Šīs vēlēšanas bija ļoti politizētas, un tika pacelts vecais lozungs – latvieti, nepadodies, krievi nāk. Sabiedrība tika sadalīta latviešos un krievvalodīgajos, nacionālās tēmas dominēja pār ekonomiku. Savukārt ekonomiskā krīze tika izmantota kā arguments, ka iepriekšējie pie visa vainīgi. Jāsaka gan, ka pasaules ekonomiskā krīze piemeklēja arī Latviju un tā nebija Latvijas krīze. Tā bija globālā krīze.
– Biznesā, politikā, sportā, ja ir slikts rezultāts, vienmēr tiek atrasts kāds vainīgais, teiksim, sportā treneris, un veikti organizatoriskie pasākumi. Vai esat gatavs nosaukt pats savas kļūdas, varbūt pat pakāpties malā?
– Kas attiecas uz mani, es nekad neesmu pārstāvējis kādu lielu politisko partiju. 1998. gadā es pārstāvēju partiju, kurai bija 8 vietas Saeimā, 2002. gadā 10 vietas, 2006. gadā 10 vietas un tagad atkal 8 vietas. Esmu pārstāvējis ne to lielāko partiju, bet manas personiskās īpašības un darbaspējas ir ļāvušas nodrošināt zināmu ietekmi, neskatoties uz nelielo pārstāvniecību Saeimā. Kas attiecas uz kļūdām, tad kļūdu ir daudz un lai speciālisti tās izvērtē. Mans uzdevums vienmēr pēc nokdauna ir piecelties kājās ļoti ātri. To esmu izdarījis, un tagad virzāmies uz priekšu.
– Pēc cīņas treneri un sekundanti pēc nonākšanas nokdaunā taču saka, ka vajadzēja tā vai citādi rīkoties, un norāda uz kļūdām. Vai šāda analīze ir notikusi?
– Protams, mēs esam analizējuši. Notiek arī socioloģiskā izpēte, lai saprastu, kas un kāpēc. Manuprāt, neveiksme ir saistīta ar trim faktoriem. Pirmais faktors ir etniskais moments. Mēs stāvējām pa vidu, un tajā brīdī, kad ir pacelts lozungs latvieti, nepadodies, krievi nāk, konsolidējas abas puses. Vienotība ļoti precīzi, gan ar citiem vārdiem, šo lozungu atstrādāja. Ar aicinājumu – nepieļausim Saskaņas centra nākšanu pie varas. Baidīšana ar krieviem bija spēcīgs motivējošs lozungs. Otrs faktors – cilvēki bija nobažījušies par savu ekonomisko labklājību un, redzot, ka 2010. gadā stabilitāte it kā ir iestājusies, nobalsoja neko nemainīt. Trešais bija pirms vēlēšanām skaidri definētais uzstādījums – saglabāt esošo koalīciju. Vēlētājs varēja izvēlēties kādu no trim valdības partijām, bet mēs bijām palikuši opozīcijā kopā ar Saskaņas centru. Tāpat nedrīkst aizmirst kopējo fonu. Vienotībai visas nelaimes norakstīja uz iepriekšējiem politiķiem, lai gan ZZS, tēvzemieši un tā pati Vienotība valdībās ir atradušies ne mazāk kā mēs.
– Jūs zaudējuma iemeslus redzat politiskā plāksnē. Vai nesaskatāt iemeslus cilvēciskajā faktorā? Jūsu izturēšanās bija ļoti agresīva, it kā raujoties ringā. Vai, uzrunājot latviešus, tas ir labākais uzvedības modelis?
– Varbūt uzvedības stils varēja būt arī savādāks, bet pirms vēlēšanām katra partija izvēlas veidot kampaņu tādu, kāda tai šķiet pieņemama. Pat ja kampaņu mēs būtu veidojuši savādāku, tad uzstādījums – latvieti, nepadodies, krievi nāk – bija galvenais, kas izšķīra vēlēšanu iznākumu. Arī Vienotībā Jaunā laika spārns ir samazinājies līdz 11 deputātiem, kurpretī tas bloks, kas atšķēlās no tēvzemes, ieguva pārsvaru. Ja skatāmies uz Raivi Dzintaru, tad tur bija skaidrs nacionālais moments, un tas nostrādāja. Tas parāda, ka pat krīzes laikā šie jautājumi ir prioritāri lielai sabiedrības daļai.
– Pirms gada, kad kļuvāt vicemērs, publiskajā telpā ļoti bieži bijāt redzams kopā ar Nilu Ušakovu. Tagad jūs kopā vairs nemana. Vai jūsu attiecības ir sašķobījušās?
– Kas attiecas uz sadarbību ar Saskaņas centru, tad mums šī sadarbība ir ļoti pozitīva.
– Es biju domājis tīri personiskās attiecības.
– Ļoti normālas attiecības, bet jāapzinās, ka darba apjoms ir ārkārtīgi liels un iznāk mazāk tikties, jo katrs esam aizņemti savā jomā.
– Tātad jūsu attiecības ar Ušakovu ir tikpat...
– Ļoti labas. Labas, un tas lielā mērā raksturo arī politiskās attiecības. Šīs attiecības ir konstruktīvas, un mēs neesam piedzīvojuši nevienu publisku skandālu, kas nav mazsvarīgi. Ceru, ka 2. novembrī pēc manas aiziešanas sadarbība turpināsies.
– Jums politiskajā apvienībā ir jāstrādā kopā ar Andri Šķēli, kurš, maigi sakot, ir ļoti augstās domās par sevi un uz citiem mēdz raudzīties no augšas. Kā ar viņu sadzīvojat?
– Ja mēs skatāmies, kurš uz kuru skatās no augšas vai no apakšas, tad es esmu nedaudz garāks par Andri Šķēli. Tā tāda neliela piebilde. Bet es uzskatu, ka Andris Šķēle ir ļoti spēcīgs līderis ar lielu pieredzi politikā. Arī krīzes laikā, vadot vairākas valdības. Viņam ir milzīga pieredze ekonomiskajā jomā, viņš labi pārzina finanšu jautājumus. Man šķiet, ka cilvēki, kas ir ievēlēti no PLL, varēs nodrošināt profesionālu, konstruktīvu opozīciju.
– Politiku veido nevis koka figūras, bet dzīvi cilvēki. Kāda ir jūsu personiskā sadarbības pieredze?
– Vienmēr esmu teicis, ka man patīk strādāt komandā ar cilvēkiem, kuri ir spēcīgi, pieredzējuši un kuriem ir savs viedoklis. Atrašanās kopā ar cilvēkiem, kuri skatās tev mutē un kuriem pašiem sava viedokļa nav, neko labu ilgtermiņā nesola. Uzskatu, ka gan Andris Šķēle, gan Guntis Ulmanis, gan Rita Strode, gan Zalāns un citi ir nopietni spēlētāji un mums komanda veidojas ļoti spēcīga. Personiski vienmēr esmu ļoti pozitīvi noskaņots sadarbībai ar cilvēkiem, kuri ir līderi.
– Šķēle trīs reizes jau ir bijis premjers, un, šķiet, viņa slavas stunda ir jau aiz muguras. Jūs bijāt ietekmīgs satiksmes ministrs, kļuvāt Rīgas vicemērs un pretendējāt uz premjerministra amatu. Nesanāca. Politiskā loģika liek virzīt nākamo pretendentu uz līdera vietu. Teiksim, Zalānu.
– Ja apskatāmies uz politiķu vecumu, tad mūsu Satversme nosaka, ka Valsts prezidentu var ievēlēt tikai no 40 gadu vecuma. Tas tiek uzskatīts par vecumu, kad tiek sasniegts politiskais briedums. Šo vecumu esmu sasniedzis tikai šogad. Tā ka varu uzskatīt, ka esmu vēl gana jauns cilvēks. Uz prezidenta krēslu es nepretendēju, uzreiz pasaku, lai nerodas nekādi pārpratumi. Jauniem cilvēkiem politikā ir jānāk, to esmu vienmēr atbalstījis, bet nevar jaunu cilvēku tā vienkārši iecelt kaut kur. Arī tam jaunajam cilvēkam ir jāizcīna sava vieta zem saules. Jāiegūst atbalsts no vēlētājiem, kaut kas jāsasniedz.
– Katram politiķim, māksliniekam, sportistam ir savi panākumu griesti, virs kuriem uzlēkt vairs nevar. Vai jums nešķiet, ka šie griesti ir sasniegti?
– Man politika patīk kā process, nevis atrašanās kādā noteiktā amatā. Nekad neesmu turējies pie kāda krēsla. Kā Rīgas vicemērs un Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs es jau pirms Saeimas vēlēšanām izdarīju izvēli un skaidri zināju, ka man šie amati būs jāatstāj. Es apzinājos, ka partijai, kuras reitings ir divi trīs procenti, nav lielu izredžu iegūt pārliecinošu uzvaru. Tomēr nolēmu kandidēt un zaudēju ietekmīgus un labi atalgotus amatus. No tā esmu atteicies un ieguvis vien parasta deputāta krēslu. Šo situāciju es redzu kā izaicinājumu. Kad politiķis sasniedz kaut kādu augstumu, tad viņš aizmirst, kā ir tur, apakšā. Manuprāt, politiķim, kurš ieņem augstu amatu, ir jāspēj nolaisties uz zemes un padzīvot kopā ar parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem, lai neteiktu, ka viņš ir atrāvies no zemes. Piemēram, Guntis Ulmanis, kuram pārmet – kā tad tā, tu biji divreiz prezidents un tagad būsi ierindas deputāts. Viņš pateica – es eju politikā un nepretendēju ne uz vienu amatu, bet uzskatu, ka ir nepieciešams atgūt uzticību politikai, un gribu dot savu pienesumu. Man šķiet, ka tā bija ļoti cēla pozīcija šajā situācijā. Arī es no 2. novembra būšu Saeimā un gribu pierādīt, ka, arī strādājot par ierindas deputātu, cilvēks var sevi realizēt politikā, nepazust no politikas un būt redzams. Neatkarīgi no tā, kādu amatu Šlesers ieņem, viņš no politikas nekur neaiziet.
– Iepriekšējā intervijā jūs teicāt, ka jums patīk tikties ar ministriem, prezidentiem, karaļiem un citām augstām amatpersonām. Vai jūs nebaida, ka tagad būsiet tik dziļā opozīcijā, ka šādas tikšanās izpaliks?
– Ko nozīmē – dziļā opozīcijā? Saeimā ir 100 deputātu, un šie deputāti var brīvi izpausties. Jā, izpildvara un parlaments ir divas atšķirīgas lietas. Kad darbojos izpildvarā, tad man bija iespējas tikties ar ļoti daudzām amatpersonām visās pasaules malās, un šī pieredze ir unikāla. Šo pieredzi nevar dot uzņēmējdarbība, jo politika ļauj paskatīties uz pasauli ar pavisam citām acīm. Vienlaicīgi kā cilvēkam man ļoti gribas pierādīt to, ka, strādājot par ierindas deputātu, ir iespējams būt par gana ietekmīgu politiķi. Nav obligāti jāieņem kāds amats, lai būtu ietekmīgs.
– Ir notikusi apvienības PLL padomes pirmā pēcvēlēšanu sēde. Ko tajā nolēmāt?
– Mēs analizējām vēlēšanu rezultātus, apmainījāmies ar viedokļiem un konstatējām, ka apvienības dibināšana ir bijis pareizs solis. Par mums nobalsoja vairāk nekā 70 000 cilvēku, kas, manuprāt, ir ļoti daudz. Mēs nolēmām, ka PLL paliek par politisko apvienību, kurā darbosies dažādas partijas, un mēs mēģināsim realizēt to programmu, kuru esam kopīgi izstrādājuši.
– Kādi signāli nāk no partiju ierindas biedriem? Vai vienas partijas biedri neveiksmē nevaino otru partiju?
– Protams, katrs jau var meklēt kādu vainu, bet man šķiet, ka svarīgākais ir tas, ka mēs varēsim nopietni strādāt Latvijas politikā...
– Vai abas apvienības pamatpartijas – LPP/LC un TP – ir pietiekami ciešas savā sadarbībā?
– Vēlreiz atkārtoju. Mēs esam politiskā apvienība, un tāpēc arī esam apvienība, nevis vienota partija, jo katrai apvienības partijai ir sava identitāte. Tas ir pilnīgi normāli.
– Vai šajā padomes sēdē Šķēle piedalījās?
– Jā.
– Vai viņam tika uzdots jautājums – vai viņš domā četrus gadus Saeimā sēdēt?
– Šķēle skaidri pateica, ka viņš nākamos gadus strādās aktīvajā politikā, darbosies parlamentā, un tur nav nekādu šaubu. Visi ievēlētie deputāti plāno nopietni strādāt. Gan Andris Šķēle, gan Guntis Ulmanis.
– Kā vērtējat valdības veidošanās gaitu un kādu redzat turpmākās attīstības scenāriju?
– Tagad valdību veido Dombrovskis, un mēs nezinām, kādu budžetu viņš piedāvās 2011. gadam. Ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu, lai varētu spriest. Sabiedrība aplaudēja, kad runāja par budžeta konsolidācijas nepieciešamību, bet, kad konkrētam cilvēkam pateiks, ka alga tiek samazināta, pensija aplikta ar kādu nodokli vai viņš tiek atlaists no darba, tad reakcija būs neviennozīmīga. Jāpagaida budžeta piedāvājums. Būtiskākais esošās koalīcijas stabilitātes jautājums būs prezidenta vēlēšanas. Es nevaru iedomāties, kādā veidā Aivars Lembergs un Sarmīte Ēlerte spēs vienoties par prezidenta kandidātu. Viņi abi ir cienījami politiķi, kuri gatavi ieņemt šo amatu, un neticu, ka kāds no viņiem piekāpsies otram. Līdz ar to prezidenta vēlēšanas varētu būt liels pārbaudījums esošajai koalīcijai. Var droši apgalvot, ka Lembergam un Ēlertei nebūs iespējams vienoties par kandidātu. Ja iepriekš Lembergs ir teicis, ka Vienotība pārstāv Sorosa intereses, tad šodien viņam būs jāsaka kas cits. Taču Vienotība sastāv no ļoti daudziem Sorosa cilvēkiem. Ēlerte, Čigāne un citi ir galvenie Sorosa ideoloģijas veidotāji.
– Bet vai viņi Vienotībā spēlē pirmo vijoli? Viņi jau nav pat valdē.
– Ja jaunās valdības kodolu veidos Vienotība un ZZS, kuriem kopā ir 55 balsis, tad viņiem būs ļoti grūti iegūt vairākumu. Ja ņemam arī Visu Latvijai!-TB/LNNK balsis, tad tās neizšķirs galveno lēmumu pieņemšanu. Tātad Lembergam un Ēlertei nāksies vienoties par stratēģiju, kā attīstīsies valsts. Tas būs liels izaicinājums un pārbaudījums šai koalīcijai, jo pārstāv pilnīgi pretējas ideoloģijas. Jautājums – kurš kuram piekāpsies. Tas nozīmē, ka būs ļoti daudz interesantu pagriezienu Latvijas politikā. Ir izskanējuši krasi atšķirīgi viedokļi no šo abu politiķu puses, un nav saprotams, kā veidosies to sadarbība.
– Pagaidām mēs Ēlerti vispār nedzirdam.
– No 2. novembra viņa būs parlamentā, un viņa Lembergam ir daudz ko pārmetusi, bet tagad būs jāiet uz kompromisiem. Tas, ka Lembergs var sadarboties ar Vienotību, tas ir skaidrs, bet jautājums – kāpēc sadarbībai ar viņu klusi piekrīt Ēlerte ar savu komandu? Vai tikai Ēlertei ideoloģijas nešana nav bijusi otršķirīga? Svarīgākais ir izdevīgums un vēlme iegūt kaut ko konkrētu politikā. Man šķiet, ka Sarmīte Ēlerte klusībā cer, ka apmaiņā pret atrašanos ar Lembergu vienā koalīcijā Lembergs viņu varētu atbalstīt par nākamo prezidenti. Šo cerību dēļ kritika būs mazinājusies.
– Jūs domājat, ka Ēlerte skatās uz prezidenta krēslu?
– Es esmu pārliecināts par to.
– Jūs domājat, ka viņa nesaprot, cik vājas ir viņas izredzes?
– Bet vēlme ir milzīga. Man nav vēlmes būt par prezidentu, bet Ēlertei šāda vēlme ir.
– Cik stabila būs topošā valdība?
– Tas atkarīgs no pašas valdības iekšējās stabilitātes. Opozīcija to nevarēs gāzt. Tā varēs sabrukt tikai no iekšienes. Lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, kā šī valdība pildīs savus pirms vēlēšanām dotos solījumus. Ja viņi spēs pildīt to, ko solījuši, tad viņiem būs ilgs mūžs. Bet, ja viņi aizmirsīs šos solījumus un sāks pildīt pavisam ko citu, un teiks, ka situācija ir mainījusies, tad viņiem būs grūti. Viņi vairs nevarēs kritizēt citus, sakot, ka kāds viņiem varu nometis pie kājām. Tagad tauta viņiem ir iedevusi nopietnu mandātu un viņiem pašiem jāpierāda, ka spēj pildīt solīto. Lai nebūtu tā kā Repšem – kā var nesolīt.
– Ir izskanējušas runas, ka varētu tikt izdarītas nomaiņas dažos valsts uzņēmumos, kuru vadītāji esot jūsu cilvēki. Piemēram, Latvijas dzelzceļa vadītājs Uģis Magonis vēlēšanu naktī esot bijis kopā ar PLL vienīcā Rīdzene.
– Ja tas ir iemesls atbrīvošanai, tad jāatlaiž būs daudzi.
– Vai tas, ka Šlesers tagad ir dziļā opozīcijā, nevar kalpot par pamatu, lai uzņēmumus patīrītu no Šlesera cilvēkiem?
– Politiskā vara var jebkuru cilvēku noņemt un citu iecelt. Ja mēs apskatāmies konkrēto tranzīta nozari, tad ir sanācis, ka tā ir viena no retajām nozarēm, kura spējusi arī krīzes laikā ģenerēt valstij gana lielus ienākumus. Šī nozare nav monopolnozare kā Latvenergo. Tā ir nozare, kas darbojas ļoti asas konkurences apstākļos un ir ļoti jutīga. Tur viens vai otrs bronzas zaldāts var ļoti ātri nozari nolikt uz ceļiem. Ir svarīgi veidot nopietnas attiecības ar Krieviju un citām valstīm...
– Ir cilvēki, kuriem nospļauties par nozari, galvenais – Šlesera cilvēkus aizvākt un ielikt savējos.
– Ja skatāmies, kas tagad ir ielikti amatos, tad redzam, ka daudzos gadījumos tie ir cilvēki, kuriem nav nekādas izpratnes par nozares darbu. Nesaukšu uzvārdus, bet diemžēl tā tas ir. Tranzīta nozare ir jutīga, un tur nevar vienkārši kādu noņemt un ielikt jebko. Ja kādu liek amatā, tad tam ir jābūt labākam par iepriekšējo. Tādam, kurš var nodrošināt lielākus ienākumus valstij. Tas pats Magonis ir labās attiecībās ar Krievijas dzelzceļa šefu Jakuņinu, viņš pazīst citus dzelzceļa vadītājus postpadomju telpā. Tā ir liela saimniecība, kas strādā ciešā sadarbībā. Ja kāds ir labāks, tad to var likt, jo neviens cilvēks nav nenomaināms, bet nevar iznīcināt nozari. Ja radīsies kaut kādas problēmas ar dzelzceļu, tad problēmas izjutīs visas ostas un sabiedrība kopumā.
– Kā jūs kā bijušais satiksmes ministrs vērtējat notiekošo lidostā Rīga un tiesvedību ar airBaltic?
– Tas ir piemērs, kā, gribot radīt problēmas nozarei, kuru veiksmīgi attīstīja Šlesers, tika radītas problēmas visai valstij. Pirms pusotra gada bija jāsāk būvēt jaunais terminālis, jo esošais maksimumstundās ir pārpildīts. Taču tas nenotika, un tas ir apliecinājums tam, ka rotaļāties ar tādām lietām ir bīstami.
– Kāda ir situācija ar Venecuēlas naftas tranzītu?
– Patlaban šis tranzīts iet caur dažādiem termināļiem Klaipēdā un Tallinā, bet, tiekoties ar Baltkrievijas premjeru, skaidri saņēmu atbildi, ka baltkrievus interesē savs terminālis. Rīga ir viena no perspektīvākajām vietām, kur šāds terminālis varētu tikt būvēts.
– Cik ilgā laikā šādu termināli var uzbūvēt?
– Tas ir valdības jautājums. Ja nopietni pie šā projekta strādā, tad trīs četru gadu laikā termināli ir iespējams uzbūvēt.