Ar lielām bažām un tik pat lielu prieku gaidīju vidusskolas izlaidumu. Mirklis, kas ilgst tikai pāris stundu, bet tik nozīmīgs, ka izšķir visu turpmāko dzīvi. Zināju, ka pēc sava izlaiduma mana dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk...
Un tieši tā arī bija! Pēc izlaiduma es sapratu, ka kaut kas būtisks ir jāmaina, ka uzturēties vecāku omulīgajā ligzdiņā būtu gluži nepieklājīgi un es savos 19 gados jutos pārāk pieaugusi lai to pieļautu. Likās, ja neizvākšos tagad, tad visu atlikušo dzīvi man būs jāpavada ar vecākiem zem viena jumta. Īpaši nedomājot sāku dzīvot kopā ar savu draugu. Pirmos divus mēnešus dzīvoju tādā kā eiforijā – es savos 19 gados pēkšņi biju kļuvusi tik pieaugusi, tik patstāvīga un neatkarīga! Protams, tas bija mans lielākais trumpis draudzeņu sarunās! Neapšaubāmi, mana pašapziņa bija cēlusies.
Jā, tā tas izskatījās no malas... patiesība diemžēl bija daudz, daudz nepatīkamāka. Izrādījās, ka ‘’PIEAUGUŠO’’ dzīve saistījās ne vien ar lielu brīvību un vēlo gulētiešanu, bet arī ar lielo naudas noslogojumu, jo izrādījās, ka PAR VISU ŠAI PASAULĒ IR JĀMAKSĀ... Pirmos mēnešu biju šokā: elektrība, ūdens, apkure, pārtika, internets... tas viss maksāja neticami lielu naudu! Kur gan lai es, jauna, nepieredzējusi meitene ņemu šo naudu?!
Rīcības plāns, protams, man bija skaidrs- ir jādabū darbs. Jā, tas likās gaužām neiespējami, jo kā zināms, darbs šobrīd ir viena no lielākajām iedzīvotāju rūpēm. Likās, ja jau pieredzējuši un izglītoti cilvēki ar lielu darba stāžu ir kļuvuši par bezdarbniekiem, tad man, ‘’pilnīgi zaļajai’’ meitenei nav izredžu! Bet, atgriezties pie vecākiem nozīmētu manu absolūto vājumu un atgriešanos nulles punktā. Tāpēc drosmi saņēmusi es devos darba meklējumos, gan uz uzņēmumu ofisiem, gan zvanot, gan mēģinot savus pieteikumus sūtīt virtuālajā pasaulē.... bezcerīgi. Līdz beidzot pēc mēneša ilgas klusēšanas mans telefons iezvanījās....
Sapratu, ka neviens šai pasaulē nevar būt ne lieks, ne nevajadzīgs. Katram mums priekšā ir gaidāms neticami laimīgs laiks un ‘’treknie gadi’’. Ikviens- pieredzējis profesors, mazpazīstams mākslinieks vai nepieredzējis vidusskolas beidzējs var atrast sev darbu un īsto vietu dzīvē. Galvenais ir nepadoties savos meklējumos, būt radošiem un apņēmības pilniem doties pretī savam jaunajam dzīves posmam.
Šobrīd esmu tā pati 19 gadus vecā meitene, bet nu jau ar darbu, apmaksātām studijām augstskolā, lielo pašapziņu un savu patstāvīgo, neatkarīgo, pieaugušās meitenes dzīvi! Ticu, ka viss labais man vēl ir tikai priekšā!