Man pēdējā laikā, laikam sakarā ar to, ka es šogad beidzu divpadsmito klasi, bieži uzdod vienus un tos pašus jautājumus:’Ko tu vēlies sasniegt šajā dzvē? Vei tev ir mērķis? Ko tu grasies darīt tālāk?’ Viņi laikam nesaprot, ka es savus sapņus un plānus vēlos paturēt pie sevis, ieslēgtus tērauda kārbā, kurai piekļūt spēju vienīgi es. Nevēlos ne ar vienu dalīties, jo baidos kļūt naivs un viegli ievainojams. Tas, ka tu no visas sirds tici saviem spēkiem, ne vienmēr nozīmē, ka apkārtējie tevi sapratīs un atbalstīs. Laikam, daudzi vienkārši netic, ka pietiek ar vēlmi un lielu gribasspēku, lai panāktu savu.
Es pat nevaru izskaitīt uz saviem desmit pirkstiem, cik daudzas reizes man ir uznākusi vēlme atmest visam ar roku un plūst uz priekšu kopā ar pārējiem. Acīs sarosās asaras, iedomājoties vien, ka kādreiz es varētu kļūt tāds pats kā viņi, - nelaimīgs, steidzīgs, neievērīgs, pazudis savos sapņos, naivs un pilnīgi nemainīgs.
Es cenšos neļaut cilvēkiem un apkārtējiem apstākļiem mani ietekēt. Padomi, brīdinājumi, apkārtējo neuzticība un iekšējs nemiers ir tikai daži šķersļi, kurus man nāksies apiet, kamēr es nokļūšu tur, kur vēos būt. Man ir ceļš ejams, un es nevēlos to šķērsot viens, lai gan dažreiz apgalvoju pretējo. Lai gan apkārtējo neticība un kritika smagi iedragā manu pašpārliecinātību, tā savā ziņā kalpo kā labs motivējošs spēks. Ir patīkami uzvarēt, taču ir vēl patīkamāk, ja tev ir kam palielīties ar šo uzvaru.
Man riebjas cilvēki, kuri uzskata, ka viņi ir gudrāki par visiem pārējiem, it kā viņi būtu atraduši atslēgu no veikses vārtiem. Ar savām uzvarām es vēlos viņiem parādīt, ka viņu apgalvojumi ir nepareizi. Manī deg vēlme nolikt šādus cilvēkus pie vietas.
Man apnikuši stereotipi, jo, tieši dēļ tiem, cilvēkiem par mani rodas maldīgs priekšstats. Likumi ir radīti, lai tos pārkāptu, bet stereotipi, - lai tos lauztu.
Ikviens akmens manā dārzā ir kā izaicinājums.
Es jums vēl parādīšu! Jūs drīzumā redzēsiet, cik smagi esat kļūdījušies! Mani treknie gadi tikai sākas... Es parūpēšos par to, lai jūs ņemtu savus vārdus atpakaļ. Dažreiz nav spēka pakliegt, tāpēc atliek vien taupīt spēkus un klusiņām virzīties uz priekšu, saglabājot nelielu intrigu.
Katram, tēvam, mātei, brālim, māsai, skolotājiem, baznīcai, ir sava teorija par to, kas ir veiksmes formulas pamatsastāvdaļa. Vecāki tic, ka vajadzīgs talants un veiksme, skolotāji apgalvo, ka bez stingrām zināšanām un augstākās izglītības cilvēks ir tukša vieta, bet baznīca propogandē ticību Dievam, kā svarīgāko lietu cilvēka dzīvē. Kā lai zin, kam ticēt, ja viņi visi ir stingri pārliecināti, ka tieši viņiem ir taisnība šajā sakarā? Man nav īpaša talanta, nav augstākās vai pat vidējās izglītības, es neticu dievam, - ko lai tagad iesāk? Vai man atmest visam ar roku?
Es esmu iemācījies neuzticēties un neklausīties nevienā, izņemot sevī. Zinu, ka stūrgalvīgi virzīties uz priekšu, neņemot vērā brīdinājuma zīmes un padomus ir nenormāli, bet atcerēsimies, ka tieši trakajiem pieder pasaule. Nav tādas lietas, kā likteņa, jo savādāk mums netiktu sniegta izvēle, izvēle, kura uzgrūž uz mūsu pleciem zināmu atbildību. Neticu, ka mūsu dzīves ir izplānotas pa sekundei. Neticu, ka dažiem ir lemts dzīvot laimīgi, kamēr citi ir nolemti mocībām. Tas ir tikai tāds neliels mierinājums priekš neveiksminiekiem un sliņķiem, kuri labprātāk uzve visu vainu uz Dievu vai visumu, nekā atzīst savu sakāvi.
Es negrasos plivināt balto karodziņu pat tad, ja būšu nonācis strupceļā. Ja viens ceļš nekur nenovedīs, es iešu pa citu, ja arī tas nekur nenovedīs, es vienmēr varu atgriezties atpakaļ un sākt visu no jauna.
Visu savu mūžu es esmu dzirdējis stāstus par patiesi laimīgiem cilvēkiem, kuri, neskatoties uz sabiedrības un morāles novilktajām robežām, ir nokļuvuši tur, kur vienmēr ir vēlējušies būt. Viņi ir piepildījuši savus sapņus, lai gan sākumā daudzi apgalvoja, ka tas ir neiespējami un pārgalvīgi. Runa neiet par sīkiem, šķietami nenozīmīgiem sapņiem, kā uzvara SuperBingo vai sekss ar skaistu modeli. Runa iet par dižiem, lieliem sapņiem, kuri sākumā šķiet tik pat neaizsniedzami kā zvaigznes vai planētas.
Šie stāsti ir kā cāļa zupa manai slimajai dvēselei, kas silda katru manu ķermeņa daļu. Es neienīstu šos cilvēkus, kā to mūsdienās dara daudzi, bet mācos, priecājos viņiem līdz un gūstu neaizmirstamu pieredzi.
Brīžos, kad jūties vārgs, galvenais ir atgriezties pie visa pirmsākuma,- pie cilvēkiem, lietām vai parādībām, kuras mūs iedvesmoja sākt rīkoties. Es šādos brīžos griežos pie mūzikas. Kad izvēlos dziesmas, es lielu nozīmi veltu tieši vārdiem. Protams, manā mp3 pleijerī ir dziesmas, kurām nav konkrētas tematikas vai jēgas, zem tām var tikai labi izkustināt gurnus, bet lielākoties es skatos tieši uz dzeju. Man ir svarīgi, lai dziesma atspoguļotu manas iekšējās izjūtas, un es spētu dziedāt līdz, izkratot savu sirdi.
Es cienu gan tos, kuri ar vārdu palīdzību spēj dziedināt, gan tos, kuri ar vārda palīdzību spēj nogalināt. Ir jābūt ļoti gudram un drosmīgam, lai izmantotu savu mēli kā ieroci, jo tas nozīmē, ka cilvēks nebaidās uzņemties atbildību par saviem vārdiem. Šāds cilvēks ir gatavs iesaistīties karā, lai aizstāvētu savus vārdus un pozīciju, apzinoties, ka karā vienmēr ir viens zaudētājs un viens uzvarētājs.
Sapņi ir radīti, lai mums rastos labāks priekšstats par to, ko mēs patiesi vēlamies. Man patīk vakaros pirms gulētiešanas skatīties tukšumā un iedomāties, cik labi būtu dzīvot tā, piedzīvot to un redzēt sev apkārt tādus cilvēkus. Domājot par tādām lietām, mans ķermens saņem nelielu, bet spēcīgu lādiņu, kas liek nākamajā rītā spert nelielus soļus pretim iezīmētajam mērķim.
Daudzi neuzdrīkstas sapņot, jo baidās domāt par to, kas viņiem nekad nepiederēs, kamēr citi uzdrīkstās domāt par lietām, kuras sākumā liekas neiespējamas. Nav grūti iedomāties, kura tipa cilvēks dzīvē ir laimīgāks – tas, kurš dzīvo realitātē vai tas, kurš lidinās pa mākoņiem.