Krasas dzīves līmeņa pārmaiņas piedzīvo gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs. Taču pašreizējā situācija visvairāk ietekmē tieši vidusskolas pēdējo klašu skolēnus un studentus, kas ir izvēlēs priekšā - kādu profesiju apgūt, lai nākotnē spētu kvalitatīvi iekļauties Latvijas darba tirgū. Darba tirgus kapacitāte ikdienas samazinās, šobrīd bezdarba līmenis jau sasniedzis 13.2 % no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita un turpina kristies arvien straujāk.
Lai uzzinātu jauniešu viedokli un uzskatus par jēdzienu „treknie gadi”, tika aptaujāti 20 Latvijas studenti, kuru vidū ir gan topošie ekonomisti, finansisti, politiķi, gan filologi, vēsturnieki un skolotāji. Aptauja tika veikta, lai uzzinātu studentu interpretācijas un izpratni par jēdzienu „treknie gadi” un jauniešu domas par iespēju prizmu pēc studiju beigšanas. Visi aptaujātie jaunieši izvēlējās studiju virzienu, kas saistās ar viņu interesējošo jomu, cerībā, ka nākotnē viņu izvēlētā profesija būs pieprasīta un labi apmaksāta.
Treknos gadus 80% aptaujāto studentu saista ar bijušo premjerministru Aigaru Kalvīti un viņa fizioloģisko uzbūvi. Pārējie treknos gadus uzskata par laika posmu, kad bija daudz naudas kad darba devējs nevarēja atrast darbiniekus nevis otrādi. Viens no jauniešiem min, ka „treknie gadi vēl nav fiziski eksistējuši, tie, ko mēs dēvējam par treknajiem gadiem, bija tikai mūsu aprobežoto politiķu izdomāta butaforija, lai mānītu un apkrāptu tautu”.
Uz jautājumu, kā jūs vērtējat trekno gadu ieguldījumu Latvijas kultūras un ekonomikas attīstībā, jauniešu domas dalās. Neliela daļa atzina, ka šis laiks devis iespēju attīstīties daudziem projektiem, kas sekmējis kultūras un ekonomikas uzplaukumu, minot Gaismas pils celtniecību un augsto iekšzemes kopproduktu 2006. gadā. Savukārt visbiežāk izskanēja noraidoša attieksme par trekno gadu devumu sabiedrībai, jo „ vairums cilvēku, kas treknajos gados ir iegādājusies kredītu, tagad nožēlo savu izvēli, daudziem ir atsavināti nekustamie īpašumi, daudzi ir iekļuvuši banku melnajā sarakstā, tāds, lūk, ir trekno gadu atstātais ieguldījums.” „Viss labais un vērtīgais, ko veidojām no neatkarības atjaunošanas, tajā skaitā arī treknajos gados, tagad ir pazaudēts un iznīcināts”, ar nožēlu atzīst vairāki studenti.
Uz pēdējo jautājumu par nākotnes perspektīvām un nākošo trekno gadu sagaidīšanu studenti atbild ar cerībām un optimismu. 80% aptaujāto pašaizliedzīgi apstiprina, ka raugās nākotnē ticības un pozitīvisma iedvesmoti, jo „katra krīze kaut kad beidzas”. Topošā finansiste Ieva Aleksandraviča: „Tagad ir labs iespēju laiks, lai pierādītu sevi kā zinošu un aktīvu jaunieti, man treknie gadi ir vēl tikai priekšā, jo kad pabeigšu studijas, tad krīze jau būs pagājusi un radīsies daudz jaunu darbavietu”. Tikai daži studenti nav pārliecināti vai pēc studiju beigšanas spēs atrast darbu un apmaksāt studiju kredītu un jau šobrīd apsver iespēju neturpināt iesāktās studijas un doties prom no dzimtenes.
Aptaujas sākumā pieņemtā hipotēze, ka daudzi studenti ir negatīvi noskaņoti attiecībā uz nākotnes iespējām, izrādījās kļūdaina, tas, protams, priecē. Arī es kā topošā baltu filoloģe pievienojos tiem, kas saskata treknos gadus tikai vēl tikai priekšā. Latvieši ir izturīga tauta, tauta, kurai ir sava valoda, sava valsts, sava mentalitāte, jaunieši ir tiek, kas spēs šīs vērtības saglabāt un lepoties ar tām.
Ar jēdzienu „treknie gadi” tiek apzīmēts laika periods Latvijā no 2004. – 2007. gadam, tajā laikā Ministru prezidents bija Aigars Kalvītis. Jēdziena pastiprināta lietošana sākās pēc A. Kalvīša Jaunā gada uzrunas 2005. gada 31. decembrī: „Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas muļķības, tad mums priekšā ir 7 bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras Jāzepu”. Tātad jēdziena „treknie gadi” autors ir pats A. Kalvītis. Jāsecina, esam sadarījuši muļķības un krīzē esam jau tagad, lai gan pēc bijušā premjerministra domām krīzei vajadzētu sākties tikai 2013. gadā.