„Manai jaunākajai meitai palika astoņpadsmit gadi un es sapratu, ka tagad ir pienākuši mani treknie gadi, kad atkal varu doties tur, kur vēlos un kā vēlos,” ar šādu frāzi mans paziņa, kuram bija tuvu pie četrdesmit, devās tur, kur acis rāda. Pārlikdams ģitāru pār plecu, atstājot uzņēmumu ģimenes rokās, viņš devās pasaulē, līdzi neņemot ne santīma.
Šī ceļojuma sākuma punkts bija Rīga, no kuras viņš ar stopiem devās uz Bausku, pie draugiem, kur norisinājās svinības. Kad pienāca nākamās dienas rīts, mans dārgais paziņa jau bija ceļā. Nesagaidījis brokastis un neatvadījies viņš devās savos piedzīvojumu meklējumos. Viņš daudz staigāja un spēlēja ģitāru, ar to arī pelnīdams sev naudiņu izdzīvošanai. Dienas vidu sagaidīdams jau Kauņā, kādā šosejas bāriņā, spēlēdams ģitāru. Tur pat arī iepazinies ar kādu jauku pavecāku pāri, kuri dzirdot par mana paziņas nodomiem, piedāvājuši viņam kādu laiku padzīvot pie viņiem, pirts mājiņā. No sākuma gan viņš nevēlējās piekrist, bet pēc kāda laiciņa saprazdams, ka Lietuvā viņam nebūs citu naktsmāju, nekas cits neatlika kā piekrist, „Atdzīstu, ka riskēju, taču ko zaudēt man arī nebija,” attaisnodamies viņš piebilda. Kauņā viņš pavadīja pāris nedēļas, dienu no dienas piepelnījās šosejas krodziņā un tad, nevienam nezinot, atkal devās tālāk. Tā viņš padzīvoja arī Polijā un Čehijā, protams ne vienmēr bija kur nakšņot, taču tās vientuļās naktis viņš pavadīja ar savu mīļoto ģitāru kādā parkā vai pagalmā.
Pirmais lielais pieturpunkts bija Austrija. Tur viņš nodzīvoja gandrīz pusgadu pie sava kādreizējā klases biedra, ko nejauši bija saticis uz ielas, kad spēlēdams ģitāru ievērojis pazīstamu seju. Savādi, bet ļoti daudz cilvēki bija pārsteidzoši atsaucīgi pret šo četrdesmit gadīgo bohēmistu.
Vismaz reizi nedēļā ģimeni pārsteidza telefona zvans no tēva, kurš pārsvarā katru reizi zvanīja no citas atrašanās vietas, reizi mēnesī sūtīja savām mīļajām meitiņām pastkartītes ar dažādiem dabas skatiem.
Aptuveni pēc gada viņš atgriezās mājās, taču arī tas nebija uz ilgu laiku, neizskatījās viņš vairs pēc sevis, arī personība bija mainījusies, bet ne uz to slikto pusi. Viņš kļuva brīvāks, laimīgāks, mierīgāks un radošāks. Padzīvojis mēnesi Rīgā, viņš nespēja nosēdēt uz vietas un atkal devās ceļā, bet šoreiz ar lidmašīnu uz Indiju. Viņa lielākā kaislība vienmēr ir bijuši tālie Austrumi un Spānija, ar savu flamenko mūziku viņam izdevās apžilbināt Indijas iedzīvotājus. Viņš ļoti labi ir iejuties tajā vidē, kultūrā un jau ir iemantojis samērā lielu draugu pulciņu. „Bija jocīgi iet pa ielu un Latvijas klaiņojošo kaķu vietā vērot govis, katram garāmgājējam visādi zvārgulīši kaut kur karājas un visi cilvēki ir tumšmataini. Protams, ar laiku, arī es sāku nēsāt zvārgulīšus, dedzināt vīraku savā Indijas mazajā miteklītī, kaut gan Latvijā dzīvojot man no vīrakiem slikti metās,” atdzīstas mākslinieks.
Tagad viņam jau ir ap piecdesmit gadiem, taču savu dzīvesveidu mans dārgais paziņa nav mainījis, tikai tagad viņa brīvdomātāja gaitas norisināt Indijas robežās. Divreiz vai trīsreiz gadā viņš atbrauc uz Latviju un vienā rītā viņš atkal nemanot pazūd. Kā mēdz teikt, labāk vēlāk nekā nekad. Tātad, nevajag apspiest savus sapņus vai vēlmes tikai tādēļ, ka jūtamies pārāk veci, varbūt tieši šis ir īstākais vecums, kad ķerties klāt pie šo vēlmju piepildīšanas. Lai veicas!