Kas tad īsti ir mīlestība? Ar to laikam būtu jāsāk. Vai to maz ir iespējams definēt kādā visiem saprotamā un akceptējamā veidā? Tas ir kaut kas tik ļoti katram savs un intīms, ka vienprātību šajā jautājumā būtu grūti rast.
Skaidrojošajā vārdnīcā atrodu virkni sinonīmu – mīla, mīlība, maigums, pieķeršanās, kaislība. Tāpat zem „mīlestības” pakārtoti ir arī šķirkļi „pusaudžu mīlestība” un „jaunības aizraušanās”. Un tieši tur ir problēma – jaunieši nereti jauc patiesu mīlestību ar vienkāršu aizraušanos. Varbūt kāds teiks, ka esmu pārāk konservatīva un mani uzskati ir novecojuši, taču domāju, ka ir nekorekti jaukt vienkāršu aizraušanos vai stipras simpātijas ar mīlestību. Vai maz pusaudža prāts vispār ir gana nobriedis, lai apjaustu kaut ko tik milzīgu un neizmērojamu? Oskara Vailda vārdiem, mīlestību nevar nosvērt uz sīktirgotāju svariem. Pat senie grieķi izšķir vairākus mīlestības veidus. Nē, šoreiz es nerunāju par mīlestību starp diviem vīriešiem kā tas lielākajā daļā literatūras tiek propogandēts. Protams, neiztika arī bez tās, taču homoseksualitāte ir sastopama absolūti visās kultūrās jau no laika gala, tāpēc es nesaprotu, kālab tieši tāda jezga ap antīko pasauli? Kā jau teicu - ne par to ir runa. Runa nav arī par viņu gudrības mīlestību jeb filozofiju. Viņi runā par četriem mīlestības aspektiem – philia, kuras pirmā nozīme ir draudzība, bet otrā – jauniešu mīlestība; eros, kas vairāk tika attiecināta uz kaislībām un aizraušanos (taču arī tās nevajag sev liegt, jo katra kaislība, kuru cenšamies sevī apslāpēt, iegulst dvēselē un indē to); agape, kas nozīmēja maksimāli pašaizliedzīgu un cēlu mīlestību, kad otra dēļ cilvēks ir gatavs uz visu un visbeidzot storge (no darb.v. stergo – paciest; samierināties), ar ko apzīmēja mīlestību starp radiniekiem un laulātajiem (tātad laulības ir ekvivalentas ar otra cilvēka paciešanu – cilvēka mūžs esot mīlestībai par garu). Man patīk, ka viņi ir pratuši nodalīt jaunības aizraušanos (fīliju) no, manuprāt, patiesās mīlestības (agapes).
Arī mīlestība skolā ir plašs jēdziens un to var interpretēt dažādi. Kādam ļoti mīļš ir kāds mācību priekšmets vai arī pats zinību uzkrāšanas process. Kāds mūždien mīl iekulties problēmās, krītot skolotājiem uz nerviem. Kādam ir sava mīļākā vietiņa skolā. Vēl kādam citam varbūt ir nācies izjust spēcīgas simpātijas pret kādu no skolotājiem, lai gan savā vidusskolas laikā ar neko tādu nesaskāros, jo mūsu mācību spēku lielāko daļu pamatā veidoja jau krietni padzīvojušas un bargas kundzītes, kuras drīzāk iemantoja skolēnu respektu, nevis īpašas simpātijas. Daudz biežāk saskaramies ar gadījumiem, kad mīlestība uzplaiksnī vienaudžu vidū. Taču vēlos vērst uzmanību uz šādu attiecību nenopietno un nenoturīgo dabu vairākumā gadījumu, jo esmu pārliecināta, ka pusaudža prāts un ķermenis nav gana nobriedis patiesai mīlestībai (manā līdzšinējā pieredzē, protams, ir arī izņēmumi, kas apgāž manu skepsi (satikās puisis ar meiteni 8.klasē, pērn maijā pabeidza vidusskolu un aizvien ir laimīgi kopā), taču šādu gadījumu ir labi ja 1 no 100). Nereti aizraušanās skolā arī nopietni apdraud mācību kvalitāti (un tālab droši vien izpelnās arī lielu nepatiku no jauniešu vecāku puses). Tā pārņem pilnīgu kontroli pār cilvēku un viņa prātu, neatliek nekas cits kā sapņainām acīm raudzīties ārā pa logu un domās kavēties pie kopā pavadītajiem brīžiem. Tam visam bonusā vēl nāk organisma fizioloģiskās izmaiņas. Bet nestāstīšu te tagad par kūleņiem, ko mētā sirds, un tauriņiem, kas vēderā šaudās šurpu turpu. To agrāk vai vēlāk piedzīvo katrs pats. Es ticu lielām simpātijām no pirmā acu skatiena, bet ne mīlestībai. Tā, manuprāt, dzimst ilgākā laika posmā. Tāpat uzskatu, ka mīlestība ir kā zieds, kas prasa rūpīgu kopšanu no abiem. Taču, dzīvojot 21. gadsimtā, tā var izrādīties problēma, jo esam pieraduši, ka visam jānotiek ātri, jebkas, kas prasa pārāk ilgu un nedalītu mūsu uzmanību, ātri vien apnīk. Tikai paradokss ir tāds, ka, lai arī mūsu laikmets piedāvā fast food un neskaitāmas tehnoloģijas, kas taupa laiku, diezin vai lielākajai daļai no mums jelkad ir bijis tik maz laika kā tieši patlaban. Cilvēki, it īpaši jaunieši, kas ir moderno tehnoloģiju laikmeta paaudze, sāk aizmirst kā dzīvot un iepazīties reālajā dzīvē. Arvien lielāku popularitāti iekaro internets un iepazīšanās portāli. Mīlestību skolā drīz vien izkonkurēs mīlestība virtuālajā pasaulē. Tikai atkal jautājums – vai virtuālajā vidē var dzimt mīlestība? Atkal neslēpšu savu skepsi, sakot, ka mīlestība nē, bet stipras simpātijas gan (atzīstos, ka vados tīri pēc subjektīvās pieredzes). Tas viss vienlaikus ir milzu lēciens uz priekšu cilvēku savstarpējās komunikācijas attīstībā, jo mēs varam neierobežoti sazināties ar cilvēkiem visapkārt pasaulei, kā arī tikpat milzīgs kritiens atpakaļ (savā ziņā sanāk, ka tomēr stāvam uz vietas), jo cilvēki sāk aizmirst kā komunicēt realitātē. Tā kā saziņa galvenokārt noris caur kādu virtuālo starpnieku (e-pasts, īsziņas), kas ārkārtīgi kropļo mūsu valodu, ieviešot visdažādākos saīsinājumus un apzīmējumus, mainās arī kādreizējie iepazīšanās paradumi un atzīšanās jūtās. Ja kādreiz kavalieris dāmai veltīja paša rakstītu dzejoli (mākslinieciskā kvalitāte šādā gadījumā bija pat otršķirīga, galvenais, ka pateiktais nāca no sirds un aizkustināja adresātu), tad tagad ir daudz vieglāk izmantot copy & paste principu, atrodot kādu trāpīgu pantiņu vai citātu internetā.
Mani vienmēr īpaši uzjautrina (ne jau ļaunā ziņā) vecmāmiņas stāsts par viņas pirmo īsto skūpstu, kad viņa sākusi savu tā saukto brūtgānu lamāt par mēģinājumu viņu nosmacēt – nu tik nevainīgi un jauki, ne salīdzināt ar mūsu paaudzes pieredzi. Viņi savā laikā bija daudz neizglītotāki un līdz ar to arī nesamaitātāki kā mēs. Un tā viņa varētu stundām ilgi man stāstīt par pirmo balli, liktenīgo saskatīšanos, apmainīšanos mīlestības vēstulēm, par to, kā viņš vēlāk ik dienas nesis viņas smago somu mājup no skolas. Bet ko saviem mazbērniem varēsim pastāstīt mēs? Kā es iepazinos ar vectētiņu internetā un čatoju līdz pat vēlai naktij? Var jau būt, tam nav ne vainas. Katrā ziņā varu palielīties ar veiksmīgu pieredzi šajā ziņā. Taču par spīti tam, mani tomēr biedē tas, kurp mēs virzāmies, jo manā paziņu lokā ir arī gadījums, kad cilvēki jau vairāk kā gadu ved sarunas virtuālajā vidē, izjūt spēcīgas abpusējas simpātijas, bet nespēj saņemties un tikties dzīvē. Šeit jau ir runa par nopietnām psiholoģiskas dabas problēmām, kam par cēloni ir 21. gadsimta piedāvātās iespējas. Nav ļaunuma bez labuma. Jebšu šajā gadījumā otrādāk.