Kad esi attapies 12. klasē, viss iegūst citu nokrāsu – pēdējā Ziemassvētku balle, pirmais un pēdējais Žetonvakars, pēdējais skolā pavadītais 22. janvāris un arī visi pārējie datumi. Sentiments.
Mīlestībai nevajag konkrētu cilvēku. Tik nemanāmi gadās iemīlēties skolas vidē un patīkami ieritināties tās vispārējā saskarsmju un mijiedarbību kamoliņā. Skolotājs un skolēns. Klasesbiedri. Spraukšanās pa gaiteņiem. Ēdnīcas rinda. Stadionā nomocītie kilometri. Ikdienas ritms kļuvis jau kā instinkts.
Mazāk miega fotosintēzes, Hitlera vai elektromagnētisko svārstību dēļ, bet nav žēl! Aizrautība uz sīkumiem rada tikai un vienīgi prieku. Apbrīnoju skolotājus, kas rada šo aizrautību un katru stundu pierāda sava priekšmeta svarīgumu. Viņi to nedara ar spaidu darbiem, bet ar savu personisko attieksmi. Mūsu bioloģijas skolotāja vienmēr ir jūsmojusi, cik neticami pareizi un apdomāti dabā viss iekārots, matemātikā mums iesaka lasīt Džonija Bola grāmatu „Brīnumainā skaitļu pasaule”, bet vēstures skolotāja runā tik inteliģenti un piesaistoši, ka automātiski kļūst par labu piemēru. Katrs skolotājs, kurš pievieno savam darbam daļiņu sevis, ir patiešām apbrīnojams. Arī mana mamma ir skolotāja. Mīļie, ja jums kādreiz ir kāds skolotājiem adresēts apvainojums, kodiet mēlē! Skolotājs atnāk mājās un labo mājas darbus, gatavojas stundām..
Attiecības ar skolasbiedriem ir kā ļoti smalka matērija. Ne visus var iemīlēt, bet satikto cilvēku daudzveidība lēnām audzē kādu pavisam citādu, klusu mīlestību, to varētu saukt arī par rakstura īpašību – Mīlošs. Skolas draudzības mēdz sašķelties, bet ir arī citas, kas iztur. Kaut vai tikai paskatīties un iedvesmoties no meitenēm, kas visus 12 gadus pavadījušas kopā. Un viņas saka, ka tikai tad jūtas pa īstam Draudzenes. Vajag tos daudzos pārbaudījums, daudzās taciņas, pa kurām nomaldīties no īstā ceļa, lai pēc tam varētu atgriezties. Skola prot perfekti radīt spēcīgas attiecības, jo dod iespēju kopā pavadīt pavisam ikdienišķus brīžus. Lai iepazītos līdz galam, ir jāizdzīvo visi mazie rutīnas sīkumi. Pastāvīgā saskarsme rāda arī veidu, kā sadzīvot, kas veikalā kliedzošu pircēju vidū šķiet sabiedrībai nepieciešama prasme.
Mācīties, attīstīties, būt pateicīgam un vienkārši aiziet? Nebūt nav vienkārši! Skolotāji turpinās mācīt nākamos, klasesbiedri autobusā vairs nebrauks uz „Līvu akvaparku”, bet gan uz augstskolām, citām valstīm, varbūt pat ieliks „austiņas” ausīs un sēdēs pāris solus tālāk, aizmiguši jaunajā dzīvē. Pārāk mulsinoši. „Mīļā ģimnāzijas saime!” – tā mūs savās uzrunās sauc direktore. Kad beidzot it kā esi izaudzis, tad it īpaši gribas palikt šajā ģimenē kā bērnam.