Kas teica, ka meitenes mēdz būt parastas? Noteikti, aklais.
Patrīcija neuzskatīja, ka viņa būtu kas sevišķs vai interesants. Meitene sevi uzskatīja par koku ar dobju stumbru. Ja viņai kāds palūgtu raksturot sevi īsumā, Patrīcija atrauktu – nekā spoža manī nav, varat neprasīt. Patrīcijas dienas režīms sastāvēja no rutīnas ar dubulto pelēcības piegaršu. Katru rītu viņa cēlās uz skolu, pēcpusdienā pārnāca mājās. Pēcpusdienu īsās atpūtas bija patīkami brīži Patrīcijai. Pēcpusdienās meitene sēdēja uz savas istabas milzīgās palodzes un malkoja kafiju. Viena, vienmēr viena. Kad pēcpusdienu kafija bija izbaudīta, 17 gadus vecā, Patrīcija parasti atgūlās gultā un domīgi raudzījās griestos. Pētīdama katru spraugu, kas vīdēja no griestu kanēļa krāsas zīmējumiem, viņa sapņoja. Caur puspievērtiem plakstiem, Patrīcija iztēlojās kāzas. Savas kāzas. Tas likās romantiski. Patrīcija izslīpēja savu fantāziju līdz pārsteidzoši precīzām detaļām. Viņa redzēja, kas būs mugurā vecākiem, vedējtēvam, līgavas draudzenēm, vedējmātei un, protams, vīram. Patrīcija zināja, ka viņas īpašajā dienā, visām telpas malām jābūt izrotātām ar krāsainām asterēm. Visvairāk meiteni pievilka šis detaļu safabricējums. Vienmuļā fantāzija, kas vajāja meiteni kopš trīspadsmit gadu vecuma, padarīja viņas pēcpusdienas patiešām baudāmas. Pēc fantāzijas kulminācijas daļas, kurā pāris ‘’ieliek viens otram kabatā daļu no savas gaišākās sirds daļas,’’ Patrīcija parasti dodas spoguļa virzienā, un aplūko sevi. Izvalbījusi acis meitene pie sevis nodomā, ‘’es būtu noteikti glītāka, ja mans deguns neatgādinātu pīles knābi, un dažas pūtītes nebūtu melnas, es pat būtu gandrīz skaista, ja man nebūtu šīs paplatās šķirbas starp priekšzobiem.‘’ Novērsusi skatu no sejas, Patrīcija papliķēja ar abām rokām gurnus. ‘’Es zinu, es neesmu top modele, taču pat govis salīdzinājumā ar mani izskatās pēc baletdejotājām vai graciozām daiļslidotājām. Es esmu bezcerīgs variants.’’ Meitenes niknuma pilns skatiens gandrīz sadrumstaloja spoguli spīdīgās lauskās. Viņa dievināja vienatnes brīžus. Tos brīžus, kad klāt nebija neviena, un viņa varēja rast drošu patvērumu savā fantāziju pasaulē. Savā pēcpusdienu fantāziju tunelī. Patrīcija tencināja Dievu, ja mātes un tēva nebija mājās vai viņi kavējas darbā. Tēvs mūždien raida viņas virzienā pārmetumu kumšķus, meitenes pārlieku lielās apetītes dēļ. Savukārt, māte ir vienkārši neciešama. Patrīcijas māte pēc darba var stundām ilgi klačoties ar savām draudzenēm, malkojot vīnu. Viltīgā Patrīcija pamanās noklausīties visas mammas un viņas draudzeņu sarunas. Stundām ilgo sieviešu deklarāciju parasti var noguldīt zem virsrakstiem – ‘’Rihards un es brīvdienās’’, ‘’Simts īsi veidi kā vīram nemanot paflirtēt,’’ ‘’Lūpu krāsas,’’ ‘’Depilācijas krēmi’’ vai ‘’Tas skaistulis ofisā’’ un līdzīgi nejēdzību virknējumi. Vienreiz Patrīcija bija dzirdējusi kā māte bija ieminējusies par viņas dzimšanas dienas dāvanu draudzenei. Māte bija gribējusi dāvināt viņai ceļazīmi uz sanatoriju, kurā ir procedūras, kas paredzētas novājēšanai. Pēc šīs spožās idejas izdzirdēšanas, Patrīcija bija pavadījusi vienu asarainu dienu. Labi, ka līdz dzimšanas dienai meitenei ir palikusi nedēļa. Nedēļa, lai sagatavotos, nelāgam pazemojuma vilnim. Patrīcija priekšlaicīgi iztēlojās kā viņas dzimšanas dienā ieradīsies, viņas dailē starojošā māsīca, un saņems visu viesu komplimentus. Visi radi bārstīs slavinājumus Elīzai, un viņa varēs justies kā mesija vai Jēzus. Patrīcija nespēja aprast ar domu, ka atkal paliks Elīzas ēnā. Scenārijs, kas atkārtojas gadiem. Sākot no dienas, kad viņa sevi atceras. Patrīcija vēlējās kaut neviens nebūtu izgudrojis dzimšanas dienas.
Bija agrs pavasara rīts. Putnu čivināšana, rozā debesis ar orandžu strīpu starp mākoņiem, pildīja Patrīciju ar nepiepildīto ilgu rūgtumu. Viņa devās uz skolu gausā, nesteidzīgā solī, izbaudot katru spirgto pavasara gaisa malku. Patrīcijai mugurā bija ikdienišķas drēbes, jo viņai riebās mūsdienu uzspiestais modernisms. Noteikti tādēļ, ka Patrīcija labi zināja, ka neiederas teltī, kuru bija uzslējis klasiskais skaistums. Kaudze ar mācību grāmatām bija akurāti piespiesta Patrīcijas krūtīm. Kareivīgā solī maršējot, būdama dziļi iegrimusi savā domu kambarī, Patrīcija nepamanīja garām braucošo velosipēdistu. Pēc stundas ceturkšņa Patrīcija attapās guļot, uz asfalta, kas bija nosēts ar riebīgiem grunts graudiem . Pirmais, ko Patrīcija izdvesa pēc spēja trieciena ar galvu pret zemi, bija spalgs gārdziens.
‘’Kas tu tāds?’’- Patrīcija pavaicāja puisim, kura seja atradās nekaunīgi tuvu viņas vaigam. Apkārt viņai valdīja kņada. Kāds mēģināja uzgriezt ātrās palīdzības numuru, tomēr puisis pieklājīgi palūdza to nedarīt. ‘’Tev ir skaistas acis. Zini es nebiju skolā tevi īpaši manījis, tomēr zinu, ka tu mācies vienā klasē ar manu brāli.’’- sacīja puisis, veltīdams Patrīcijai šarma piesātinātu skatienu. Patrīcijā vārījās dusmu putra. Taču pakrūtē sitās neticība. Viņa nespēja aptvērt, ka Edgars runā ar viņu. Kaut apstākļi nebija romantikas putekšņiem kaisīti, viņa bija pateicīga Edgara sliktajām riteņbraucēja iemaņām. ‘’Es kaut ko nesaprotu. Galvu atsitu es, bet pēc taviem vārdiem, liekas, ka ir otrādāk.’’
‘’Ak, jā! Piedot, aizmaldījos tavos sejas vaibstos, tie atgādina gaisīgas dzejas vārsmas. Es jūtos nenormāli vainīgs par notikušo...Es aizvedīšu tevi uz mājām. Nesatraucies, tūlīt mums būs pakaļ mans šoferis!’’ Edgars maigi uzslēja Patrīciju kājās. Patrīcijas domas bija mudžeklis ar neticības pīnēm. ‘’Es varu apzvērēt, šis puisis ir pelnījis Heidiju Klūmu īsev blakām. Katrā ziņā es neesmu ieskaitīta badakāšu kategorijā, un mana seja man uzdzen mūžīgo depresiju. Es tiešām nesaprotu, kādēļ tāds tips kā Edgars man palīdz un izturas tā...Tā it kā es viņam rūpētu? Skolā es nebiju izpelnījusies pat skatiena glāstu no viņa puses.’’ Edgars sakārtoja meitenes grāmatas, un pēc piecām minūtēm viņi iekāpa sarkani lakotā mašīnā. ‘’Es zinu, ka tu man neticēsi, bet tu esi īpaša. Es neliekuļoju. Pirmo reizi es redzu patiesas acis netālu no manējām. Saprotams, ka tu tagad nealksti pēc uzmanības apliecinājumiem, tomēr es būtu ļoti priecīgs parūpēties par tevi. Īpaši pēc manas šķelmīgās riteņbraukšanas.’’ Patrīcija neticēja savām ausīm. Viņa vēlējās kliegt – ‘’Jā! Jā! Jā!’’ Pēc brīža viņas prātā uzpeldēja mātes teiciens – vīriešiem nedrīkst rādīt savas jūtas un rokassomiņas saturu. ‘’Es nedomāju, ka tev sanāks izbraukt uz glīta skatiena rēķina. Man dur deniņos, un tā ir tikai un vienīgi tava vaina.’’ – Skarbi pavēstīja Patrīcija. ‘’Es to izpirkšu, un es nemētajos ar vārdiem!’’ – Edgara skatiens bija nopietni vērsts. Tas dziļi urbās Patrīcijā. Edgara acis atgādināja divus mēness sirpjus, kas knibina zvaigznes, jo Patrīcijas acis tajā mirklī bija pielīdzināmas divām spožām un spīdīgām zvaigznēm. Skatienu piesātinātais starojums lika viņiem tuvināties viens otram ciešāk klāt. Par spīti tam, ka Patrīcija centās būt atturīga, kārdinājums dzēlīgi knibināja viņu tuvoties Edgaram. Puisis pirmais pabīdījās dažus sprīžus tuvāk Patrīcijai. Mašīnā skanēja franču mūzika. Edgars atglauda Patrīcijas matu šķipsnas, kas bija nedaudz pieplakušas sejai. Maigi liecoties pie Patrīcijas auss, Edgars iečukstēja – ‘’Mēs dosimies pie manis, es likšu mūsu ģimenes mājkalpotājai parūpēties par tevi. Iebildumus es nepieņemšu, jo es teicu, ka izpirkšu savu vainu!’’ ‘’Tad jau sanāk par mani parūpēsies mājkalpotāja, nevis tu.’’ Patrīcijas seju rotāja bravūrīgs smaids. ‘’Man jābrauc nokārtot dažas lietas, un jānodod svarīgs pētnieciskais darbs skolā. Es pateikšu tavai audzinātājai, ka tu kādu nedēļu nerādīsies skolā. Neuztraucies, uzticies man, es visu nokārtošu!’’ ‘’Redzēsim!’’ – atrodoties dziļa šoka iespaidā, Patrīcija centās būt vienaldzīga. Edgars izkāpa uz krustojuma, bet mašīna turpināja savu ceļu.
Gala mērķī pie Patrīcijas piesteidzās pāris sievietes. Viena apņēma Patrīcijas elkoni, otra iespieda plaukstā minerālūdens pudeli. Šoferis lika Patrīcijai ļauties mājkalpotāju aprūpei. Divas sievietes uzveda Patrīciju otrajā stāvā un noguldīja gultā. Patrīcija pie sevis nodomāja: ‘’ Šādas aprūpes dēļ esmu ar mieru ļauties triecieniem kaut katru dienu!’’ Istaba bija plaša un mājīga. Caur aizskaru strēlēm istabā ienāca svaigi rīta saules stariņi. Patrīcija iemiga. Brīdī, kad pamodās pie gultas sēdēja Edgars ar krāsainu asteru pušķi. ‘’Tu esi vēl skaistāka, kad guli.’’ Noslēpumaini pasmaidīdams, bilda Edgars. Patrīcija atskārta, ka vairs nespēj pretoties. Glāsmaini pasmaidot, viņa pateica paldies. ‘’Tomēr, labāk gulēt gultā, nekā uz asfalta seguma.’’ Abi jaunieši ieķiķinājās. Edgars ieskatījās cieši Patrīcijas acīs. Apkārtējā pasaule ar tās veidojošiem elementiem priekš viņiem bija zudusi. Edgara lāpas pievirzījās Patrīcijas vaigam, tad lāpām. Patrīcija atslābinājās un ļāvās. Ļāvās savam pirmajam skūpstam. Tas bija pielīdzināms karuseļu braucienam. Tai patīkamajai sajūtai, kad atrodies pacēlumā, un tev liekas, ka esi pievarējis kalnu virsotni.
Patrīcija nodzīvoja nedēļu pie Edgara. Vecākiem nebija iebildumu. Patrīcijai pat šķita, ka viņi priecājās par to, ka tikuši no viņas vaļā vismaz uz nedēļu. Meitene atvēra acis pēcpusdienas rītā. Istaba bija nosegta ar viņas mīļākajam puķēm – krāsainajām asterēm. Pie viena pušķa gulēja zīmīte. Viņa nesteidzīgi atlocīja papīra strēmeli un lasīja. ‘’Es Tevi milu.’’ Paraksts – Edgars. Intuitīvi juzdams, ka Patrīcija ir izlasījusi zīmīti, Edgars iedrāzās istabā. Patrīcija klupa Edgaram ap kaklu, viņi saskūpstījās. Meitene iečukstēja Edgaram ausī –‘’Es tevi arī.’’ Edgars silti sacīja: ‘’Tu vairs nepavadīsi nevienu pēcpusdienu viena. Es klausīšos visos sīkumos, ko tu stāsti, un ar labpatiku gribēšu dzirdēt tavas fantāzijas par pasauli . Apsolos būt mīļš, maigs un gādīgs, ja vien tu apsoli būt man līdzās. Daudz laimes astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, Patrīcij!’’ Viņš izvilka no kabatas nelielu lādīti un pasniedza to Patrīcijai. Ar trīcošām rokām Patrīcija drudžaini atvēra lādīti. Tās dibenā vizēja mazi, zelta auskari ar maziem dimantiņiem. ‘’Tie ir tavas horoskopa zīmes akmeņi - safīri. Ceru, ka patīk.’’ Patrīcijas sirds meta piekto kūleni pēc kārtas. ‘’Es apsolos būt tev blakām, ja vien tu to tiešām vēlies. Man grūti piemeklēt pateicības vārdus par visu savas sajūsmas dēļ. Es varu tikai pateikt – Tu esi labākais, kas ar mani ir noticis. Paldies, tev par to, ka tu eksistē!’’ Neredzami mīlestības stiebri apvijās gaisā ap viņiem...