Gulēja uz lielceļa apaļš metāliski spīdīgs vienlatnieks. Lepnumā un spītībā tas uzņēmis svaru, nedomājot par savu izskatu, viņš pakļāvās trekno gadu vilinājumam. Nodevās viņš šikam ar visu, kas vien tam bija.
Ripot - žvangi ripinājās makos, kas apšūti ar zelta krādziņām. Pat žabo tam savs bija, ar nekaitīgi vizuļojošiem swarovski kristāliņiem. Modīgās kapri stila bikses, kas pārmērīgi bezkaunīgi atsedz reversu, padarīja viņu par kautiņa iemeslu kaimiņiem. Kāvās un dzinās pakaļ majestātes ampulā iesietajam latam arī deputāti, pašvaldību vadītāji, ministru kabinetu locekļi, māmiņas un tētuki. Sprinta skrējiena, finiša līnijas pašā galā sauļoja reversu viņš – nemiera gars, vienlatnieks.
Viņš nebija vientuļnieks. Aiz finiša līnijas rēgojās grezna svīta ar nekaunīgi vilinošiem vienlatnieka brāļiem māsām, draugiem. Vesels ciltskoks & CO. Radi, draugi vienlatniekam bija tikpat daudz nodevušies greznajām izvirtībām kā viņš pats. Santīmi – zemākā kategorija ciltskokā, nelikās vienlatniekam interesanti. Gluži kā itālietis, ar karstasinīgi bangojošām asinīm, vienlatnieks spieda ārā mazos santīmiņus no balvu fonda. Balvu fondā ietilpa visa svīta. Greznie simtnieciņi, kas gūlās viens otram virsū un dubultoja savu vērtību, bija biezs šika pavediens. Daudzi rāvās pie viņiem, lai tos vilinošos nemierniekus liktu apgrozībā. Simtnieciņi brāļojās ar piecsimtnieciņiem. Piecsimtnieki bija hierarhijas vadoņi. Tie, kas turēja viņus savos maciņos, ieviesa bijību puritāniskā garā audzinātajos.
Ciešas saites, kas vienoja piecsimtniekus un simtniekus, bija izdevīgas un vilinošas visiem. Sevišķi, tas attiecas uz cilvēkiem, kas ir tendēti uz uzņēmējdarbību. Cilvēki – dubultotāji, uzņēmēji piedalījās sprintā ar baudkāri. Ar mežonīgām acīm – baņķieri deva spēcīgu stimulu darīt. Tie izsniedza visu hierarhiju dubultotājiem, neatkarīgi no viņu ideju cēluma, kvalitātes niansēm un racionalitātes, kopumā. Hierarhijas īpašnieki izcēlās ar sakaru daudzpusību. Dubultotāji, pēc gadu rituma pārvērtās parādniekos vai bezdarbniekos. Sprinta skrējiens bija luteklītis pirms pagrimuma biezos kamzoļos tītajiem – dubultotājiem. Mežonīgo kaķu ačteļu īpašnieki – hierarhijas pārvaldnieki, spēja uzdzīvoties uz trako dubultotāju vieglprātības. Vieglprātība mēdz būt pazudinoša, atskārta dubultotāji, jaunajā ampluā atrodoties. Līdzīgi secināja kārtīgie tētuki, darbojoties celtnieku brigādēs. Savas saimītes uzturēt vairs nesanāk tik augstā pozitīvisma temperatūrā, cik agrāk. Cēlonis? Kredītsaistības. Hierarhijas pārvaldnieki –staro laimē, viņu saime nesīs ražību. Balvu fonds tiks papildināts. Kas notiek, ja nesanāk? Ekonomika kopumā ir līkločaina. Pacēlumi – kalnu virsotnes. Nogāzes – slapja, sniegaina, duļķaina, milzīga peļķe, kas ik pa brīdim aizsalst. Ja atkūst, tad vēršas plašumā.
Nogāzē atrodoties, māmiņas kļūst ērcīgas. Aizkaitinājums – spēriens pa pēcpusi tētukiem. Bērniņi kļūst gatavi spēcīgam spērienam, ko būs pelnījis ikviens, kas patrāpīsies ceļā. Agresija, glauno piecsimtnieku, simtnieku burzma plaukstās, vērtīs haosu. Materiālistu galvaskausi kļūst redzamāki. Tas nenotiek nepareiza šampūna izvēles dēļ. Nabadzība ir pamatproblēma visur. Pārmērības šķaida kristāla karafes. Pietiek iegūt kaut ko savā īpašumā vienreiz, lai tev kārotos to atkal. Apēdot maizīti dienišķo brokastīs, tev gribēsies to atkal pusdienās. Bet, ja ir iespēja ēst treknu cepeti? Veikali taču piedāvā. Māte paskatās - kaimiņi ēd, tātad šis ēdiens ir jāliek savā saimes galdā. Kaimiņu sētiņā šiks plazmas TV. Tētukam arī sagribas ko līdzīgu. Cilvēku savstarpējā konkurence mudināja veikalniekus un reklāmas projektu vadītājus pelnīt. Hiēnām līdzīgie kreditori manipulēja ar cilvēku prātiem, psihi, spiežot uz ģimeniskumu un cilvēku savstarpējo saliedētību. To principu izmanto vairākas sektas. Krāpnieki redz skumjas cilvēku acīs, saož sēras pa gabalu, un veiksmīgi to izmanto. Neizglītotie prāti uzķērās uz ātri iegūstamu šiku vai garantijām uz sevis mierināšanu. Pieejamība mijās ar pārmērību. Prātu aprobežotība, sevis dezinformēšana garantē krahu.
Draudzīgais un bagātībā spīdošais vienlatnieks miedza Eiropai ar aci, plivinot mākslīgās skropstas. Viņa vērtība bija cēlusies uz pasaules fona. Vienlatnieciņš ripoja no maciņa uz maciņu, mūsmāju Latvijā. Savu spilgto laša aversu tas spīdināja SVF (starptautiskajam valūtu fondam), sakot: ,,Paskat, kāds es malacis, mana vērtība ir kāpusi par pakāpieniņu augstāk!’’ Vienlatnieks bija aizsapņojies. Savu trekno laša aversu, sanāca paspīdināt tik īsu mirkli, laipnajam SVF. Ar viņu ir kā ar slavu. Ātra zvaigznes uzmirdzēšana, garantē tikpat ātru norietu, jo cilvēkiem ir īsa atmiņa. Muļķi necieš darbu, bet dzīve tā ir kustība, tādēļ muļķi nemāk dzīvot. Dīkdienība ir konstanta parādība. Latiņa ‘’reputācijā’’ arī ir jāiegulda.
Finanšu ministrs bija pārāk aizņemts ar piedalīšanos sprintā, kā jau visi, iepriekš minētie personāži. Ministriem, viņuprāt, arī nav ko atpalikt. Vienlatnieks skuma, un attapās uz lielceļa. Bez uzpūsta EGO, bez žabo un kapri stila biksēm. SVF pateica: ,,Vienlatnieciņ, tava vērtība ir kritusies uz pasaules fona. Tavā sētiņā klauvē deflācija. Izvēdini galvu!’’ Jutās aizskarts vienlatnieks. Apvainojās tas uz visu pasauli un palika, guļot uz lielceļa. Piederēt tas nevienam nepieder, dzīties tam pakaļ vairs neviens nevar atļauties. Hierarhijas vadonis ar viņu vairs neuztur pietiekami ciešus sakarus. Trūkumcietējs staros priekā, kad viņu ieraudzīs uz lielceļa, iemītu zemē, ar dubļiem pa virsu...
Secinājumi: Treknie gadi – skrējiens pēc naudas, pateicoties meža kaķiem – kreditoriem. Latiņš marionete finanšu ministra rokās. Krīze – konvulsīvās skumjas, ko uzdzen parādu piedzinēji. Ģimenes bieži jūk, pateicoties naudai vai tās neesamībai. Vientulība – sātīgas pusdienas vervētājiem. Pārmērības var sagraut cilvēku - morāli. Vervētāji auglīgi izmanto cilvēkus, kas kļūst izklaidīgi, jo ir pārmērīgi pārņemti ar savam rūpalām. Padoms latiņam un katram cilvēkam: ,,Neskumstiet, jo arī tas pāries! Applaucējaties dzīvē, bet tikai uzmanīgi, jo ir rētas, kas nedzīst...’’