Kungs bija aizmirsis, ka labās puses kabata ir caura. Tikko ieliktais latiņš iekrita caurumā un pa bikšu staru noripoja līdz nesen uzsnigušajam sniegam. Agrajā rītā latiņa saimnieka pēdas sniegā bija vienīgās.
Pēc pāris minūtēm garām paskrēja jauns vīrietis. Laikam steidzās uz darbu, tādēļ latiņu nepamanīja. Vēl pēc pāris minūtēm gāja astoņgadīgais Tobiass. Ziemassvētku brīvlaikā viņš bija apsolījis vecajam Albertam palīdzēt pārdot eglītes. Viņam šobrīd gāja ļoti grūti – lai nezaudētu pensiju, nācās aiziet no apsarga darba skolā. Pensija jau tā nebija liela, bet, atņemot vēl 10 procentus, no mēneša uz mēnesi vajadzēja knapināties. Vismaz tagad, svētku laikā, varēja nedaudz piepelnīties, tirgū pārdodot eglītes. Tobiass gāja nesteigdamies, jo mamma viņu pamodināja agrāk. Sniegā viņš pamanīja ko spožu. Pienākot klāt, viņš bija pārsteigts – īsts lats. „Par to taču varētu nopirkt kādu dāvaniņu mammai. Nu gan šodien veicas,” viņš norunāja. Paceltais latiņš tika noslēpts jakas iekškabatā, tā lai neviens to nevarētu atrast.
Kad ieradās Tobiass, Alfrēds eglītes jau bija izlicis. Abi nosprieda, ka 24. decembrī vajadzētu būt labai peļņai. Dienas beigas rādīja ko citu – nebija pārdota neviena eglīte. Alfrēda seja vakarā bija bēdīga. Viņam šovakar jāiet ciemos pie mazmeitiņas, bet maciņš ir pilnīgi tukšs. „Kāda jēga iet ciemos, ja es nevaru viņu iepriecināt?” Alfrēds jautāja Tobiasam. Mazais puisēns nolēma, ka tomēr būs vien jāpastāsta par savu šī rīta atradumu. Izvilkto latiņu viņs iespieda Alfrēda nosalušajās rokās. Tobiasa rociņa bija balta un tīra, bet Alfrēda jau veca un saskrāpēta no eglīšu zariem. „Es zinu, ka tas nav nekas daudz, bet tev šis latiņš ir vairāk vajadzīgs kā man. Jauku tev vakaru!” To pateicis, puisēns aizskrēja, lai Alfrēdam nebūtu jāattaisnojas. Vecais vīrs jutas ļoti nelāgi, tomēr nebija nekāds noslēpums – šis latiņš bija kā Dieva dāvana. Nu viņš varēs iet ciemos pie Luīzītes. Nopirks kādu saldumiņu un paņems pašu skaistāko no savām eglītēm. Protams, Luīzītei galvenais bija satikt savu vectēvu, nevis saņemt kādas dāvanas.
Arī šorīt sniga. Tobiass gāja pa to pašu ceļu, varbūt atkal atradīs latiņu, bet nepaveicās. Diena bija pāris grādu siltāka par iepriekšējo. Peļņas ziņā tā arī bija ienesīgāka. Izdevās pārdot sešas eglītes. Dienas beigās abi varēja justies gandarīti – Tobiass ir palīdzējis savam labākajam draugam, bet Alfrēds kādu dienu varēs neraizēties par liekamo vēderā. Alfrēds Tobiasam par palīdzēšanu iedeva latiņu. Tas puisēnā radīja pārdomas – „Nopirkt mammai iecerēto dāvaniņu, vai labāk būtu iepriecināt Alfrēdu?” Ilgi nenācās domāt – mammai taču var uztaisīt kādu apsveikumiņu, turklāt arī pārējie no ģimenes viņai ko sagādās. Bet Alfrēds ir gluži viens. Kā jau vienmēr, viņš vakarā sēdēs pie televizora un neviens par viņu neiedomāsies. Ejot mājās, Tobiass aizgāja uz otru tirgus pusi – tur tika pārdots apģērbs. Nekas jau par latiņu nevarēja sanākt, tādēļ kā labākais pirkums tika izvēlēts cimdi. Tad Alfrēdam nebūs jāsaldē un jāskrāpē rokas. „Kaut viņš jau ir vecs, tomēr rokas ir jāsaudzē,” nosprieda Tobiass.
Pārdevējs bija tas pats kungs, kuram divas dienas atpakaļ latiņš izkrita no bikšu kabatas. Brīnumainā kārtā, arī latiņš bija tieši tas pats. Alfrēds latiņu bija atstājis saldumu veikalā, kur to vēlāk izdeva pircējai. Tā latiņu kopā ar citiem, iedeva savam dēlam, kura uzdevums bija nopirkt skaistu eglīti. Un jau caur Tobiasu, latiņš nonāca pie sava īstā saimnieka. Izceļojot pasauli, tas atgriezās savās mājās. Ceļojošajam vienlatniekam atlika cerēt, ka tas atkal netiks ielikts caurajā kabatā.