Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2009.gada 24.novembrī pasludināja spriedumu lietā "Shannon pret Latviju", noraidot lielāko daļu no iesniedzēja sūdzībām un konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 5.panta 4.punkta (pirmstiesas apcietinājuma kontrole) pārkāpumu attiecībā uz ilgumu, kāds bija nepieciešams divu iesniedzēja sūdzību par piemēroto drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu izskatīšanu.
Tiesa vienbalsīgi konstatēja, ka iesniedzēja turēšanas apcietinājuma pamatojums atbilda Konvencija 5.panta 1.punkta (pirmstiesas apcietinājuma likumība) prasībām, kā arī noraidīja kā acīmredzami nepamatotas iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.panta 1.punkta (kopējais kriminālprocesa ilgums), Konvencijas 6.panta 2.punktu (nevainīguma prezumpcija) un Konvencijas 8.pantu (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi).
Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt viņam taisnīgu atlīdzību 100 000 ASV dolāru apmērā. Tiesa iesniedzējam nekādu kompensāciju nepiesprieda, uzskatot, ka viņa prasītais taisnīgās atlīdzības apmērs bija pārmērīgs, nesaistīts ar sūdzību būtību, kā arī nebija pamatots ar attiecīgiem pierādījumiem. Tiesa arī atsevišķi norādīja, ka pārkāpuma konstatēšana spriedumā pati par sevi jau ir pietiekoši taisnīga atlīdzība.
Komentējot iesniedzēja sūdzību par kopējo kriminālprocesa ilgumu, Tiesa norādīja, ka kriminālprocesa ilgums iesniedzēja lietā (divi gadi un trīs mēneši) nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē.
Tiesa arī norādīja, ka apstāklim, ka iesniedzējam inkriminētais noziedzīgais nodarījums tika ierakstīts lēmumā par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, nav ietekmes uz nevainīguma prezumpciju Konvencijas 6.panta 2.punkta izpratnē.
Komentējot iesniedzēja sūdzības par to, ka Latvijas iestādes, piemērojot viņam apcietinājumu, nebija ņēmušas vērā viņa veselības stāvokli, ASV esošo slimo brāli, kā arī to, ka iesniedzēja ASV esošie īpašumi ilgstoši palika bez uzraudzības, Tiesa norādīja, ka iesniedzējs šajā sakarā nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī viņa sūdzības bija acīmredzami nepamatotas.
Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.
Lindsijs Hjū Šenons (Lindsey Hugh Shannon), turpmāk - iesniedzējs, ir ASV pilsonis, dzimis 1955.gadā. 2001.gadā iesniedzējs ieradās Latvijā. 2001.gada novembrī Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībā nonāca informācija par ASV pilsoni, kurš pornogrāfisku materiālu izgatavošanā iesaistot nepilngadīgās personas no bērnu patversmēm. Nenoskaidrotā laikā iesniedzējs izbrauca no Latvijas. 2002.gada 1.oktobrī, pēc iesniedzēja atgriešanās Latvijā, viņš tika aizturēts.
2002.gada 4.oktobrī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu. Iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis tika vairākas reizes pagarināts ar attiecīgajiem Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumiem. Visus šos lēmumus iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā. Tā kā šie lēmumi tika papildus tulkoti iesniedzējam saprotamā angļu valodā, iesniedzēja sūdzību izskatīšanas termiņi Rīgas apgabaltiesā attiecībā uz viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma pagarināšanu vairākas reizes ieilga. Proti, 2002.gada 29.novembra Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu Rīgas apgabaltiesa 2002.gada 12.decembrī nosūtīja atpakaļ, jo lēmuma nebija pievienots tulkojums. Attiecīgi, iesniedzēja sūdzība Rīgas apgabaltiesā tika izskatīta tikai 2003.gada 25.februārī. Savukārt, sūdzība par 2003.gada 31.marta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu Rīgas apgabaltiesā tika izskatīta tikai 2003.gada 9.maijā.
2004.gada 20.janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu vardarbīgā dzimumtieksmes apmierināšanā ar mazgadīgu personu (KL 160.panta 3.daļa), dzimumsakaros ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu un kas ir materiālā vai kādā citā atkarībā no vainīgā (KL 161.pants), mazgadīgas personas pavešanā netiklībā (KL 162.panta 2.daļa), mazgadīgas personas pamudināšanā iesaistīties prostitūcijā (KL 164.panta 4.daļa), nepilngadīgā iesaistīšanā un izmantošanā pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā (KL 166.panta 3.daļa), un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar izraidīšanu no valsts pēc soda izciešanas pabeigšanas. Pēc soda izciešanas pabeigšanas, 2006.gada 13.jūlijā iesniedzējs tika izraidīts no Latvijas Republikas.