Bijusī prokurore, tiesnese un Augstākās tiesas senatore Valda Eilande intervijā Neatkarīgajai pauž viedokli gan par kriminālapsūdzības pamatprincipiem, gan par to, kā uz neprecizitātēm krimināllietās parasti reaģē tiesa. Pieredzējusī tiesnese atklāj savus iespaidus par skandalozo tā saucamo Grinbergu lietu, kuru viņa, izrādās, iztiesāja kasācijas instancē.
– Vai apsūdzībai krimināllietā ir jābūt saprotamai?
– Apsūdzībai, protams, jābūt saprotamai. Var būt apsūdzība, kura skar attiecīgās zinātņu nozares ar tām piemītošo specifisko terminoloģiju – medicīna, ķīmija, fizika –, taču jebkurā gadījumā nedrīkst būt tāda apsūdzība, kurā nevar saprast, par ko ir runa. Ja tiek lietoti speciālie termini, tad tie jālieto tieši tādā nozīmē, kādā tie tiek lietoti. Prasības, kādiem jābūt apsūdzības formulējumiem, ir spēkā gadiem ilgi, pat mainoties likumam, tās būtiski nav mainījušās.
– Vai apsūdzētajam ir tiesības lūgt procesa virzītāju izskaidrot apsūdzību, ja tā nav saprotama?
– Protams, ja apsūdzība nav saprotama, personām ir tiesības lūgt izskaidrot apsūdzību, turklāt likumā šīs tiesības ir skaidri formulētas. Kriminālprocesa likumā ir palikusi norma, kura uzliek par pienākumu tiesai jautāt, vai apsūdzība ir saprotama. No tā izriet – ja apsūdzētais patiešām nesaprot, par ko viņš tiek apsūdzēts, viņam ir tiesības lūgt apsūdzību precizēt, lai tā viņam būtu saprotama.
– Vai jūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad apsūdzētais tiesas zālē argumentēti paziņo, ka viņš apsūdzību nesaprot, un paskaidro, kāpēc viņš to nesaprot?
– Cik zinu no publikācijām presē, līdz šim vienīgais apsūdzētais ir Aivars Lembergs, kurš prasa izskaidrot daudzus apsūdzībā lietotos terminus un izteikumus. Manā praksē, strādājot divdesmit sešus gadus par prokurori un divdesmit gadu par tiesnesi, tādu gadījumu nav bijis, kaut arī šī likuma norma ir bijusi spēkā.
– Ko šādā situācijā darīt tiesai?
– Domāju, ka tiesa diezin vai var dot skaidrojumu apsūdzībai. Konkrētajā gadījumā skaidrojumu vajadzētu sniegt apsūdzības uzturētājam, proti, prokuroram.
– Šobrīd procesa virzītājs minētajā krimināllietā ir tiesa. Vai tiesa drīkst uzdot prokuroram izskaidrot apsūdzību?
– Atbildīgais par apsūdzības kvalitāti un apsūdzības pierādīšanu ir prokurors. Tiesa vērtē lietā iegūtos pierādījumus gan no to pietiekamības viedokļa, gan arī sniedz šiem pierādījumiem juridisku vērtējumu. Tāpēc man no malas ir grūti spriest. Nerunājot par Lemberga krimināllietu, bet citām, maniem kolēģiem ir nācies saskarties ar to, ka apsūdzētie cenšas procesu sarežģīt. Tomēr uzskatu, ka apsūdzībā nedrīkst lietot tādus terminus, kuru jēga nav skaidra. Konkrētajā krimināllietā, cik noprotu, ir runa par to, lai doma apsūdzībā būtu formulēta saprotami. Situācijas var būt dažādas, tomēr apsūdzība nedrīkstētu būt formulēta tā, ka tur nekā nevar saprast. Tā nedrīkstētu būt!
– Vai jūsu praksē ir bijis, ka apsūdzībā nav norādīts nedz noziedzīgā nodarījuma konkrēts laiks, nedz vieta, nedz kādi citi apstākļi?
– Tā nedrīkstētu būt. Apsūdzībai jābūt konkrētai, lai būtu iespējas pret to aizstāvēties. Apsūdzībai jeb lēmumam par saukšanu pie kriminālatbildības jāatbilst tādām pašām prasībām, kādas likumā noteiktas notiesājošam spriedumam. Pašreizējā likumā teikts, ka tam jāsniedz pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksts un juridiskā kvalifikācija, minot tā izdarīšanas laiku, vietu, veidu, vainas formu, motīvus un sekas. Var jau būt gadījums, ka noziegums izdarīts kaut kādā laika periodā, piemēram, no 1. līdz 10. datumam. To varētu lietot gadījumos, kad tiek iztiesāta miesas bojājumu nodarīšana vai slepkavība, un arī tad ne katrā gadījumā. Ja ir runa par amata noziegumiem, tik neprecīza apsūdzība nevarētu būt.
– Piemēram, ja teikts, ka kukuļa izspiešana notika "1993. gada rudenī"?
– Ja tas ir vienīgais, kas par šo epizodi teikts apsūdzībā, ar to varētu būt par maz. Varbūt citos apsūdzības teikumos ietverts konkrēts datums.
– Vai apsūdzībā var lietot izteikumu "izbeigts kriminālprocess pret nenoskaidrotu personu"?
– Ja ir kriminālprocess, kurā ir runa par kukuļa devēju un kukuļa ņēmēju, kas kopā veido kukuļošanu, tad izbeigt kriminālprocesu pret devēju, kurš nav noskaidrots – man tas liekas ļoti apšaubāmi. Ja apsūdzībā ir šāds ieraksts, tad grūti būtu atzīt tādu apsūdzību par pierādītu.
– Vai varat salīdzināt apsūdzību kvalitāti, kāda tā bija pirms trīsdesmit gadiem un kāda tā ir tagad?
– Katrā ziņā nevaru ar skaitļiem pamatot, taču, atminoties tās lietas, kuras pēdējos gados nonāca līdz Senātam, jāatzīst – senāk apsūdzību kvalitāte bija augstāka. Atminos, pirms aptuveni 30 gadiem uzturēju apsūdzību lietā ar aptuveni 10 apsūdzētajiem un 225 epizodēm, tai skaitā laupīšanām, bandītismu un vairākām slepkavībām. Iztiesāšanas laikā radās neskaidrības. Lai arī pati to lietu nebiju izmeklējusi, prokurori iztiesāšanas laikā centās aktīvi līdzdarboties, lai tiktu sarūpēti papildu pierādījumi, protams, likuma robežās. Tobrīd jau arī tiesa pēc savas iniciatīvas varēja daudz ko izprasīt. Tagad tiesa pēc savas iniciatīvas nedrīkst gandrīz neko darīt. Tā drīkst izprasīt tikai tādus dokumentus vai pierādījumus, kurus aizstāvība pati saskaņā ar likumu nedrīkst iegūt. Pat aizstāvības nolūkā tiesa nedrīkst pieprasīt nekādus papildu pierādījumus. Ir tikai viens izņēmums – tiesa drīkst prasīt papildu pierādījumus tad, ja rodas šaubas par vainu un apsūdzētajam nav aizstāvja. Līdz ar to prokurora atbildība ir vēl lielāka, un to paredz likums.
– Vai piekrītat jūsu kolēģu juristu teiktajam, ka pēdējos gados galvenā pierādījumu māte ir liecinieku liecības un noklausītās telefona sarunas?
– Kukuļošanas apsūdzībās, kuras ir grūti pierādāmas, diemžēl galvenie pierādījumi ir liecības. Tās var tikt pastiprinātas arī ar citiem pierādījumiem. Runājot par noklausītām telefonsarunām, primārais ir jautājums, vai noklausītās sarunas var izmantot kā pierādījumu, vai noklausīšanās veikta atbilstoši Operatīvās darbības likumam.
– Bet apsūdzētais jau nevar pat noskaidrot, kādā laika periodā viņš ir noklausīts.
– Tāpēc tiesai ir tiesības to noskaidrot. Jāpaļaujas uz tiesas godaprātu. Tiesai ir tiesības iepazīties ar operatīvās izstrādes lietu un operatīvās darbības materiāliem. Līdz šim Augstākajā tiesā ziņas par sankcionētām operatīvajām darbībām nesaglabāja. Tagad jau vairākus mēnešus ir spēkā norma, ka no Augstākās tiesas ir iespējams saņemt informāciju par personu un laiku, kurā persona tika sankcionēti noklausīta. Sankcionējušā tiesneša vārds un uzvārds gan tur nebūs nosaukts. To, kurš tiesnesis deva sankciju, varbūt arī nav svarīgi zināt. Galvenais, lai Augstākās tiesas tiesnesis būtu iepazinies ar operatīvās darbības materiāliem un lēmis, ir vai nav pamats personu noklausīties un uz cik ilgu laiku.
– Lai iegūtu sankciju, operatīvais darbinieks var sarakstīt jebko. Mēs taču zinām šādus precedentus. Vai no materiāliem, kas tiek atnesti, tiesnesis var gūt skaidru priekšstatu, lai lemtu – sankcionēt vai nesankcionēt noklausīšanos?
– Kad kolēģi bija aizgājuši atvaļinājumos, arī man pāris nedēļas nācās lemt šos jautājumus. Man bija pietiekama informācija. Tagad prasības paaugstinātas. Nevar atnest dažas lapas. Operatīvajai lietai jābūt iešūtai, lapām sanumurētām. Ja nebūs pamata un būs tikai pieņēmumi, uzskatu, ka atļauju noklausīties tiesnesis nedos.
– Piemērs. Augstākās tiesas tiesnesis sankcionē noklausīšanos. Pēc kāda laika minētā operatīvā lieta pārtop krimināllietā, kura nonāk tiesā. Pēc kāda laika tā nonāk apelācijas vai kasācijas instancē uz tā paša Augstākās tiesas tiesneša galda, kurš vēl nesen sankcionēja šai lietā sarunu noklausīšanos. Kā tiesā tiek regulēts, lai apelāciju vai kasāciju neskatītu tas pats tiesnesis, kurš sankcionējis noklausīšanos?
– Teorētiski nav izslēgts, ka tā var gadīties. Tiesnesis jau to noteikti pats piefiksēs un no konkrētās lietas atteiksies. Jāpaļaujas uz tiesneša godaprātu un viņa atmiņu. Par šo jautājumu līdz šim nebiju domājusi, bet principā tā ir problēma.
– Kriminālprocesa likums neliedz prokuroram izdarīt pieņēmumus un tos virzīt uz tiesu. Vai tas ir korekti?
– Uz pieņēmumu pamata nedrīkst nedz apsūdzību celt, nedz spriedumu taisīt. Tas likumā ir skaidri teikts. Tikai konkrēti pierādījumi var būt par pamatu kā notiesāšanai, tā attaisnošanai, sevišķi jau notiesāšanai. Bet var jau būt situācijas, kad vienam šķiet, ka tas ir pierādījums, cits uzskata, ka tas ir pieņēmums.
– Tiesas tiesā ne tikai pēc likuma, bet arī pēc taisnības. Kā tiesa rīkojas šādās situācijās?
– Ja liecinieks liecina vienu, bet apsūdzētais saka, ka liecinieks melo, tiesai ir jādod spriedumā pamatojums, kādēļ tiesa tic lieciniekam, bet netic apsūdzētajam. Tiesai ir jāmotivē savs lēmums. Arī prokuroram savi secinājumi tiesā ir jāpamato, vismaz tiesas debatēs. Prokuroram katrs apgalvojums ir jāpamato ar konkrētiem pierādījumiem.
– Kad bijāt prokurore, vai gājāt ar lieciniekiem uz kafejnīcām un viesnīcām pieņemt liecības vai kā citādi īpaši attiecāties pret atsevišķiem lieciniekiem?
– Pēc universitātes beigšanas uzreiz sāku strādāt prokuratūras tiesās izskatāmo krimināllietu uzraudzības daļā. Tas nozīmē, ka man pašai nenācās izmeklēt lietas. Man bija jādodas uz tiesu uzturēt apsūdzības jau izmeklētās lietās.
– Vai ko līdzīgu neesat dzirdējusi no saviem kolēģiem?
– Nē, tādi gadījumi man nav zināmi. Parasti liecības tiek pieņemtas policijas vai prokuratūras telpās. Protams, ir liecinieki, kuri jāpratina slimnīcās. Bet tādu gadījumu, par kādiem nesen rakstīja prese, manā laikā nebija.
– Ģenerālprokurors intervijās Neatkarīgajai, skaidrojot savu prokuroru rīcību, ir norādījis, ka likums nenosaka, tieši kurā vietā jātiekas ar lieciniekiem, un tie esot bijuši sevišķi gadījumi, jo pretējā gadījumā liecinieki liecības nedotu. Kā šāda īpaša pretimnākšana atsevišķiem lieciniekiem izskatās uz kopējo pierādījumu fona, krimināllietai nonākot tiesā?
– Tas tiesas darbu apgrūtina. Liecībām, kuras būtu iegūtas, pratinot darba telpās, būtu lielāka ticamība nekā tad, ja tiek radīti apstākļi, kas ļauj šīs liecības apšaubīt. Tas nenāk par labu apsūdzībai. Tas apgrūtina tā prokurora darbu, kuram tiesā jāuztur apsūdzība. Prokuroram jābūt gatavam, ka radīsies jautājums, kādēļ liecības iegūtas īpašā veidā, nevis kā parasti. Tas noteikti met šaubu ēnu.
– Vai prokurori bieži izmanto konkrētā krimināllietā ieinteresētās personas par tulkiem un speciālistiem?
– Tā nedrīkstētu būt. Var strīdēties par to, ko var uzskatīt par kriminālprocesa iznākumā ieinteresētu personu, bet, ja persona konkrētā procesā ir aizdomās turamā vai apsūdzētā statusā vai var izrādīties, ka pēc kāda laika tā kļūs par tādu, tad šaubu nav – tādu personu par tulku nevar izmantot. Izmeklētajam tas taču jāsaprot. Paša prokurora labā ir neradīt šādas aizdomu ēnas. Man nav saprotams, kādēļ prokurori tā rīkojas. Vēl jo vairāk, ja tulkojamā valoda ir tāda, kas nerada problēmas piemeklēt tulkus. Protams, tulks maksā naudu. Bet vērtīgāk jau ir iegūt neapšaubāmus pierādījumus. Tādus pierādījumus, kuru iegūšanas veids nerada aizdomas.
– Vai jūsu tiesneses praksē ir bijuši gadījumi, kad prokurori vai politiķi dod mājienus, kā tā vai cita lieta iztiesājama?
– Nē! Agrākos laikos nebija tik stingri uzstādījumi kā tagad, kad tiesnesis nedrīkst ne ar vienu kontaktēties. Es kādreiz neuzskatīju par grēku sarežģītā lietā pavaicāt prokuroram, ko viņš konkrētā vietā apsūdzībā ir domājis. Taču tāds gadījums, kad man kāds būtu ko lūdzis? Nē, mani neviens nekad nekādā veidā nav mēģinājis ietekmēt. Minēšu skaļāko – Haritonova lietu. Arī šīs lietas izskatīšanas gaitā neviens ne no vienas puses man netika zvanījis, kaut arī ar Haritonova aizstāvi Tropkinu zināmā mērā savulaik bijām kolēģi. Es strādāju transporta prokuratūrā, viņš transporta milicijā.
– Vai prokuratūra ir politiski neitrāla?
– Tā vajadzētu būt. Bet konkrēti nevaru izteikties, jo man nav konkrētas informācijas.
– Piemēram, ja runājam par Grinbergu lietu?
– Es pat nedomāju, ka šai lietai ir apakšā politika. Tās varētu būt kaut kādas konkrēta prokurora ambīcijas. Es nedomāju, ka prokuroram šajā lietā kāds lūdza rīkoties kaut kā labā. Prokurors ir kļūdījies. Visās instancēs attaisnojošs spriedums šajā lietā ir palicis nemainīgs. Tā kā ar šo lietu man bija iespējas iepazīties daudz sīkāk, varu arī kompetentāk izteikties. Jāatzīst, mani ļoti pārsteidza apsūdzības formulējumi šajā lietā. Tāpēc arī domāju, ka šeit nav bijis politisks spiediens. Grūti teikt, vai no prokurora puses tā bija muļķība vai nezināšana. Man likās dīvaini: nevajadzīgi gara apsūdzība par dažiem konkrētiem faktiem, kurus varēja noformulēt uz pāris lapām. Lembergam celtā apsūdzība varēja būt īsa un konkrēta. Taču tā bija tik izplūdusi un tik izvērsta.
– Tagad jau ieviesies tāds stils: jo vairāk apsūdzībā lappušu sarakstīts, jo tā šķiet smagāka un pārliecinošāka esam.
– Varbūt. Taču manā uztverē tas ir aplams stils. Katrs lieki ierakstītais teikums rada iespēju apsūdzētajam to apstrīdēt. Jo īsāka un konkrētāka apsūdzība, jo mazākas iespējas to apstrīdēt.
– Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Ārija Meikališa saka – viņa studentiem mācot rakstīt konkrētas apsūdzības, tomēr tas netiekot ņemts vērā. Kādēļ?
– Nezinu. Ja politisku mērķu labad kāds gribēja panākt notiesājošu spriedumu, tad vajadzēja rīkoties tieši otrādi – jo konkrētāk, jo precīzāk, jo cerīgāk. Turpretī Grinbergu lietā prokurors vairākos sējumos savāca nevajadzīgus materiālus. Tas tikai apgrūtināja tiesas darbu. Es nezinu, kādēļ viņš tā rīkojās un ar ko lai to izskaidro. Nezinu, kādēļ tapa tāda apsūdzība un tiesā nonāca visa tā makulatūra, tostarp vesels sējums ar Ventspils domes sēžu protokoliem un visiem pielikumiem. Kam tas viss bija vajadzīgs?
– Ja es rakstītu publikācijas tādā pašā stilā, kā prokurors Māris Leja rakstīja apsūdzību Grinbergu lietā, mani izmestu no darba. Prokurors turpretim turpina strādāt, it kā nekas nebūtu bijis. Vai prokuratūrā viss ir kārtībā?
– Nemāku teikt. Zinu, ka par šo Grinbergu lietu prokuratūrā tika spriests. Bija pārrunas ar prokuroru. Jāatzīst, ka jaunais likums prokuroram piešķir lielāku patstāvību. Vecais likums paredzēja, ka augstākstāvošais prokurors var dot norādījumus. Tagad zemākstāvošais var ieteikumiem nepiekrist un turpināt realizēt savas idejas. Viss atkarīgs no prokurora saprāta. Citreiz varbūt augstākstāvošajā prokurorā vajag vairāk ieklausīties. Ja runājam par Grinbergu lietu, man nav saprotama prokurora nostāja. Tas nebija paviršs prokurora darbs. Piemēram, kasācijas protests bija uzrakstīts ļoti sīki ar izvērstiem pamatojumiem. Atklāti sakot, apbrīnoju prokurora ielikto darbu protesta motivācijā. Tāpēc vēl jo vairāk man grūti saprast viņa rīcības motīvus.
Man pašai, runājot par šo Grinbergu lietu, radās iespaids, ka ir divi ietiepīgi āži, kuri satikušies uz vienas laipas un neviens negrib piekāpties. Manā uztverē arī ministra Krišjāņa Kariņa rīcība bija nepareiza. Viņš ietiepās. Apsūdzība radīja iespējas Lembergam panākt nevienam nevajadzīgu efektu. Tā viņam radīja iespēju izteikties par visu ko. Tā lieta nebija tā vērta gan cilvēkresursu, gan ieguldīto līdzekļu ziņā.
***
VALDA EILANDE
V. Eilande darbu tiesībsargājošajā sistēmā sākusi pēc Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolvēšanas 1964. gadā. Divdesmit gadu viņa nostrādājusi Latvijas PSR prokuratūrā, sešus gadus Baltijas transporta prokuratūrā. Kopš 1989. gada strādājusi par tiesnesi Rīgas pilsētas Maskavas rajona tiesā, bet kopš 1990. gada – Latvijas Republikas Augstākajā tiesā. Tiesājusi arī skandalozās lietas, piemēram, Ivana Haritonova krimināllietu. 1998. gadā minēta kā ģenerālprokurora amata kandidāte.