Zālīte: VDK priekšsēdētājs uzdeva "sakārtot lietas"

 
VIEGLS MĒRĶIS. «Čekistu stratēģiskais mērķis bija informācija, un to, patiesību sakot, nebija nemaz tik grūti iegūt,» skaidro Indulis Zālīte ©Ģirts Ozoliņš/ F64 Photo Agency

Intervija ar bijušo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītāju, tagad – konsultantu Induli Zālīti: par iztrūkstošajiem VDK papildu kartotēkas datiem, par to, kāpēc slepenais dienests nemaz nebija tik slepens, par Latvijas Tautas frontes «cīnītājiem» – čekas aģentiem un par to, vai aģents varēja nezināt, ka viņš ir savervēts.

- Maijā tikšot publicēta vēl daļa no čekas aģentu kartotēkas. Kas tā par noslēpumainu daļu, kas izsprukusi no VDK izpētes komisijas modrās acs?

- Latvijas Nacionālais arhīvs decembrī publiskoja to dokumentu kopumu, kas bija ierakstīts likumā. Ja kaut kas bija palaists garām, vaina nav jāmeklē nedz arhīva, nedz SAB darbībās, jo viss tika digitalizēts un nodots Nacionālajam arhīvam. Ja tiktu nopublicēts kaut kas tāds, kas nav paredzēts likumā, būtu lielas nepatikšanas. Tā ir papildu kartotēka, un to nevar uzskatīt par alfabētiskās kartotēkas daļu, jo pats nosaukums liecina, ka tā ir uzskaites papildkartotēka. Tajā ir reģistrētas personas, kuras īpašā gadījumā tiks pakļautas mobilizācijai, nosūtītas uz karaspēka daļām, un kartītes «dosies» līdzi šīm peronām. Teorētiski šajā kartotēkā nevajadzētu būt nekādiem jauniem vārdiem, ja salīdzinām to ar alfabētisko kartotēku...

- ... to, kas jau ir publicēta?

- Jā. Taču izrādījās, ka papildu kartotēkā ir kādi simt personu vārdi, kuri neatrodas alfabētiskajā kartotēkā.

- Kā to izskaidrot?

- Visi dokumenti Valsts drošības komitejā 1991. gadā atradās aktīvajā apstrādē. Kaut kādas kartītes tika iznīcinātas, kaut kādas palika, un tagad mēs tur nevaram prasīt, kā mēdz teikt, pilnu grāmatvedību. Arhīvā strādāja pāris cilvēku, un viņiem bija dots uzdevums: atrast to un to personu, to un to kartīti iznīcināt... Tāpēc domāju, ka šī papildu kartotēka nav tā vērta, lai pievērstu prioritāru uzmanību. Galvenais uzdevums toreiz bija: iznīcināt visu dokumentāciju, kas skar ideoloģiskās pretizlūkošanas darbu. Tas izrietēja no Gorbačova perestroikas nostādnēm, kad viņš paziņoja, ka izsekot cilvēkus, pamatojoties uz viņu politisko, reliģisko vai kādu citu pārliecību, ir pretlikumīgi. Proti, drīkst izsekot tikai tad, ja ir noticis noziedzīgs nodarījums, kam ir sekas. Tāpēc 1990. gadā VDK priekšsēdētājs Krjučkovs uzdeva «sakārtot lietas» un iznīcināt dokumentus, kas attiecas uz pretpadomju aģitāciju un propagandu. Protams, VDK darbinieki bija ieinteresēti visas šīs lietas «iztīrīt», jo viņi nezināja, kas nāks pie varas un kas ar viņiem tad notiks. Zināmā mērā tieši tāpēc mēs šodien atrodamies duālā situācijā: kartītes ir, bet mums nav ne jausmas, kas stāv aiz šīm kartītēm. Mums ir tikai divi informācijas avoti: pirmais - cilvēks, kura vārds minēts kartītē, otrs - operatīvais darbinieks, kurš viņu vervējis. Publicējot kartotēku, mēs faktiski neko nepierādām, mēs tikai aptuveni zinām, ko teiks pirmais un ko teiks otrais cilvēks. Un, publicējot papildu kartotēku, nekādi brīnumi neparādīsies.

- Pārsteigumu nebūs?

- Vai tad bija pārsteigumi, kad decembrī tika publicēta alfabētiskā kartotēka?

- Kā nu ne. Jūs kartotēku bijāt izpētījis jau pirms tam - atšķirībā no mums.

- No sākuma tomēr bija pārsteigumi... Taču decembrī - tas, manuprāt, bija sabiedriskās domas uzturēšanas triks, sak, nu tik būs! Bet gluži nejauši ir saglabājies viens aģentu arhīva personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāls - par vienu gadu. Tajā ir kādi simt vārdi, no kuriem daļa, iespējams, varētu būt sabiedrībā zināmi.

- Kā notika vervēšana?

- Ar sarunām. Diez vai kādam akadēmiķim tieši piedāvāja sadarbību: viņš pateiktu - kas tu tāds vispār esi? Ir bijuši tādi gadījumi, ka paraksts izspiests no sportista - viss ir labi, tu esi jauns un čempions, mēs pasaulei nesam mieru, tev aiz muguras ir visas Padomju Savienības raķešu bāzes un tādā garā. Bet operatīvajam darbiniekam vajag uzzināt: ar ko viņš tiekas, kādas ir viņa intereses un kur viņu varētu izmantot? Viņam pasaka: iedod mums savu draugu un paziņu sarakstu. Sportists satraucas, viņam ir bezmiegs, un treneris pamana, ka sportists sācis sliktāk spēlēt... Treneris jautā: kas par vainu? Sportists atbild: čekisti man prasa izstāstīt par saviem kolēģiem... Treneris aiziet pie Ministru padomes priekšsēdētāja un izstāsta situāciju. Šo sportistu atvaņģoja...

- Bet cik bija tādu, kurus neatvaņģoja...

- Daudz. Taču - kur ir pretruna? VDK bija civilais slepenais dienests, kura pamatā ir konspiratīva slepena sadarbība. VDK operatīvie darbinieki gāja uz mākslinieku pulcēšanās vietām, uz kafejnīcām, runājās ar vienu, otru trešo, kādu noformēja, kādu nenoformēja par VDK aģentu, tomēr viņš uzzināja galveno - viedokļus. Viņš uzzināja, kā šī vide «elpo» un ko domā. Operatīvie darbinieki bija ar augstāko izglītību, gudri cilvēki, kurus vēl apmācīja īpašos kursos. Tur, protams, tika saskalotas smadzenes, tomēr, sākot strādāt, viņi nostājās ar kājām uz zemes, viņi redzēja, kāda ir situācija. Un kas tolaik bija svarīgi? Atklāt sociālās un nacionālās spriedzes avotus un par tiem noraportēt. Operatīvais darbinieks nesitīs nacionālistus, viņš jautās kompartijai - ko darīt? Kad 60. gados pierādījās, ka sociālistiskā ideoloģija ir blefs un ka tā ir dzīvotnespējīga, tika apsolīts komunisms jau 1980. gadā. Tas bija ierakstīts pat bērnu kalendārā: tur solīja, ka komunismā bērnus no lauku apvidiem uz skolu vedīs ar helikopteriem. Tad vienā brīdī valsts gudrākie prāti saprata, ka nav iespējams mainīt sociālisma ideoloģiju: tā sabruks, ja to sāks kustināt. Bet it kā monolītā sabiedrība tikmēr drupinājās pati...

- VDK, kā jūs teicāt, bija civilais slepenais dienests - ar uzsvaru uz «slepenais». Kas tad tas par slepeno dienestu, ja tā operatīvie darbinieki atklāti sarunājas ar potenciālajiem aģentiem?

- Jā, no profesionālā viedokļa - absurda situācija. Tomēr tāda bija šī sistēma. Parādoties sociālisma formācijas dzīvotnespējai, ideoloģiskās funkcijas tika deleģētas slepenajam dienestam. Bet tas nebija šā dienesta uzdevums - kārtot ideoloģijas jautājumus. Šajā situācijā kompartija parādīja savu ideoloģisko impotenci.

- Vervēti tika arī kompartijas biedri. Lai stiprinātu potenci?

- Čekas nolikumā bija rakstīts, ka kompartijas biedrus drīkst vervēt, ja ir tāda vajadzība. Bet... Viens no ideoloģiskās pretizlūkošanas pelēkajiem kardināliem Fridrihs Straube savulaik teica: ar komunistiem jābūt uzmanīgiem, jo agri vai vēlu ar viņiem būs ziepes. Komunistu savervēs, viņš pasūdzēsies savam kompartijas sekretāram, ka no viņa kaut ko prasa, viņš aizies uz čeku, un vervētājs «dabūs bietē». Bet pie komunistiem varēja vismaz droši iet runāties kā pie uzticības personām, kuras nekur netika reģistrētas. Turklāt, runājot, piemēram, ar preses izdevuma galveno redaktoru, operatīvais darbinieks uzzināja daudz vairāk, nekā runājot kaut vai ar 20 žurnālistiem. Vai arī rūpnīcā no priekšniekiem varēja uzzināt, cik daudz cilvēku atbalsta Tautas fronti, cik - interfronti. Un daudz ko citu. Tas, starp citu, interesēja arī ārzemniekus: viņus interesēja spēku samērs, bija nozīmīgi arī tas, ka LTF solīja - nebūs asins izliešanas, tātad LTF garantēja mierīgu aiziešanu no PSRS.

- Ir cilvēki, kuriem labpatīk apgalvot, ka Latvijas Tautas fronte ir «čekas projekts».

- Muļķības. Viens otrs pat apgalvoja, ka būšot jāpārraksta Atmodas vēsture. Nekas nebūs jāpārraksta. Vienkārši jāizpēta, kas bija čeka 80. gados. Latvija spēja paņemt neatkarību, un tas nebija mazsvarīgi. Tas nozīmē, ka sabiedrība spēja pašorganizēties. Par spīti daudz kam. Tā, piemēram, Latvijā bija 20 noklausīšanās stacijas, kur strādājā 50 - 60 operatori. Arī daudzi viesnīcu numuriņi bija attiecīgi iekārtoti: tajos parasti iekārtoja ārzemniekus. Bet iespējams, ka lūzums čekistu domāšanā iestājās 1982. gadā, kad PSRS čekas vadonis Andropovs pateica, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija: spēka struktūras sāka ķerties klāt nomenklatūrai. Tas nozīmēja, ka sistēma brūk neatgriezeniski.

- Par labu «čekas projektam» it kā spēlē arī VDK kartītes, kurās ierakstīti raidījuma Labvakar vadītāju vārdi - Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns un Jānis Šipkēvics. Taču es varu tikai atkārtot savu pārliecību: nevienu sekundi neticu, ka viņi varētu būt čekas ziņotāji. Tas ir izslēgts no mana saprāta un sirds.

- Es redzu kartīti, kur ir ierakstīts vervētāja un viņa priekšnieka uzvārds. Es varu secināt tikai to, ka ir kartīte un ka ir uzsākta lieta. Ko darām tālāk ar šiem faktiem? Aptaujājam viņu bijušos kolēģus, vērtējam rezultātus. Un vērtēšana ir vienīgā iespēja kaut ko izsecināt. Ikviens ir individuāli pētāms gadījums. Mēs taču nevaram likt vienā sarakstā 350 aģentus - kaujiniekus, no kuriem daļai uz rokām ir asinis, ar Atmodas nozīmīgākā LTV raidījuma Labvakar puišiem. Aģenti - kaujinieki strādāja uz to, lai fundamentāli iznīcinātu jebkuru iespēju atjaunot neatkarīgu Latviju. Savukārt Labvakar... Šā raidījuma vadītāji bija Atmodas lielākās autoritātes, un es neatceros nevienu raidījumu, nevienu sižetu, ar ko būtu mēģināts man un citiem «iestādīt» smadzenes atpakaļgaitā, uz palikšanu Padomju Savienībā. Bija divi raidījumi - Labvakar un Krievijas Vzgļad, kuri runāja par demokrātiju un brīvību. Bet tagad viens otrs apgalvo: tie raidījumi palīdzēja «nolaist tvaiku». Atvainojiet, kādu tvaiku? Mēs uzzinājām ļoti daudzus vēstures un ekonomikas faktus, un mums vairs smadzenes atpakaļgaitā neiedarbināt! Es zinu to, ko Labvakar man ir devis, un tam no manas puses ir visaugstākais novērtējums. Arī rakstošā prese par spīti cenzūrai darīja ļoti daudz, lai cilvēkus izglītotu, kā arī - lai cilvēki sajustu cits cita plecu. Un tas bija ļoti svarīgi - sajust, ka tu neesi viens un ka tu neesi «aplikts» ar čekistiem.

- Bet jūs pats ticat tam, ka Labvakar vadītāji varēja būt čekas aģenti?

- Tad jājautā: ko mēs uzskatām par aģentu? Viņus varēja noformēt par aģentiem, papīrs (kartīte) bija, operatīvais darbinieks viņus oficiāli noformēja. No jaunizceptajiem čekas aģentiem piekrišanu varēja arī neprasīt: operatīvais darbinieks vienkārši nāca un runāja ar konkrētiem cilvēkiem. Tā, piemēram, teātrī ir mēģinājums, pārtraukuma laikā aktieri iet iedzert kafiju, kādam no viņiem piezvana VDK darbinieks un jautā: varam aprunāties kafijas tases garumā? Tādā tikšanās reizē runā ne tikai tas aktieris, bet arī čekists kaut ko pastāsta: kas jauns politikā, kādas tendences utt. Un aktieris tiek noformēts kā aģents... Aktieris pats varēja arī nezināt, ka viņš ir aģents. Protams, gadījumi bija dažādi. Bet 80. gados vairs nestrādāja 40. gadu metodes, kad čekists pateica: vai nu tu ziņosi, vai nu Sibīrija. Ir jāsaprot, ka tas nebija čekistu stratēģiskais mērķis - pēc visiem priekšrakstiem savervēt kādu cilvēku par aģentu, viņiem vajadzēja savervēt kādus 10 - 12 aģentus, lai ir pilna darba diena. Bet stratēģiskais mērķis bija informācija, un to, patiesību sakot, nebija nemaz tik grūti iegūt.

- Pētniece, juridisko zinātņu doktore Kristīne Jarinovska atsūtīja interesantu ziņu: «Kangera kungs šodien demonstrēja dokumentu, ka 1993. gada 31. maijā plkst. 17.00 SAB TSDC priekšnieks Paulis Kļaviņš kopā ar Vanagu un Induli Zālīti saskaitījuši 339 ārštata darbinieku kartītes, bet Latvijas Nacionālais arhīvs publicējis par 264 mazāk. 78% ārštata operatīvo darbinieku kartīšu kaut kur pazuda. Un vēlreiz - atgādinu, ka pirmais SAB TSDC fonda apraksts radīts tikai 2017. gada 23. oktobrī.» Kas un kāpēc ir pazudis?

- Pazudis nav nekas. Tas ir kaut kāds pārpratums, Vanags, Kļaviņš un viņu runasvīri varēja tos skaitļus sajaukt. Cik bija - 75 ārštata darbinieki, - tik arī palika.

- Ko nozīmē «ārštata darbinieks»?

- Tie bija augstākā līmeņa uzņēmumu vadītāji, kuriem varēja politiski uzticēties, viņiem varēja palūgt kaut ko noskaidrot, pārrunāt dažādus jautājumus, katram bija ārštata darbinieka apliecība. Viņi varēja vadīt ārkārtas situācijas, piemēram, evakuāciju.

- Kādi vēl satricinājumi ir gaidāmi čekas kartīšu un citu dokumentu sakarā?

- Gan jau kāds kaut ko izdomās. Un tomēr viss «lielums» jau ir noticis. Tie sīkumi, kas vēl nāks gaismā, lielu lomu vairs nespēlēs. Būs vēl Deltas dokumenti - ziņojumu konspekti, kurus izveidojuši operatīvie darbinieki. Konspektos ir minēts informācijas avots, aģenta segvārds un numurs. Pilnā versija atšķirsies ar to, ka tajā būs pilni vārdi un uzvārdi. Tā, piemēram, būs rakstīts, ka viendien sanāca kopā Jānis Bulciņš, Pēteris Tārpiņš, runāja par to un to, bet Pēteris sevišķi skaļi dziedāja Zilo lakatiņu. Vajadzēja izzināt cilvēku noskaņojumu, lai saprastu, ko var sagaidīt. Tā, piemēram, bija aģenti, kuri deva uzdevumu: esejas veidā uzrakstīt par to, kādi varētu būt sabiedrības attīstības modeļi perestroikas laikā. Aģents, gudrs cilvēks būdams, saprata: modeļi var būt tikai divi - liberalizācija vai konservācija, un katram modelim varēja būt savas sekas.

- Vai esat pamanījis sabiedrības attieksmes maiņu pret vēsturiskām lietām: pret Atmodu, pret Tautas fronti, pret 50 gadus ilgušo okupāciju, pret čekas ziņotājiem? Jaunā paaudze skatās uz vēsturi ironiski, skeptiski, vispār neskatās?

- Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāveic sociālantropoloģisks pētījums. Bet, manuprāt, jauno paaudzi vairāk interesē karjera, personiskie sasniegumi, ģimenes dzīves sākšana. Jaunā paaudze saprot, ka pamatā viss ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem, un tā ir labā ziņa.

- Jaunā paaudze, bez šaubām, ir gudra. Padomju laikos čekisti vervēšanai izvēlējās gudrus cilvēkus. Mūsdienu slepenie dienesti, domāju, nav mainījušies savās izvēlēs...

- Kā gan citādi. Muļķi nevienam nav vajadzīgi. Turklāt katra valsts sargā savus aģentus - pretējā gadījumā neviens nebūs gatavs piekrist sadarbībai. Tas ir slepeno dienestu reputācijas jautājums.

 

Abonē