Pērn svinējām Latvijas Republikas simto dzimšanas dienu. Šogad mūsu kalendārā ir vēl viena svarīga atzīmējama diena: Neatkarības kara simtgade, ko atcerēsimies 11. novembrī. Jau gadu bija proklamēta Latvijas Republika, tomēr valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks – viņi bija jāpatriec. Un latvieši to arī izdarīja.
Šajā dienā pirms simt gadiem Latvijas armija atbrīvoja Rīgu no ienaidnieku spēkiem, kurus formāli komandēja krievu cara armijas pulkvedis Pāvels Bermonts, taču faktiskais to vadītājs bija vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.
Latvijā, visā Eiropā un Krievijā valdīja politisks juceklis. Laiku no 1918. līdz 1920. gadam ir grūti saprast. Un tomēr to jāmēģina darīt, jo izpratne par šiem gadiem un Neatkarības karu palīdz apjaust Latvijas Republikas piedzimšanu un spēju kļūt par valsti.
Par to Neatkarīgās lasītājiem stāsta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.
- Skolās, ceru, tiek mācīta Latvijas vēsture. Bet kā skolēniem izskaidrot laikposmu, kurā tika dibināta mūsu valsts? Kā izskaidrot Neatkarības karu?
- Pirmām kārtām nebūtu pareizi skaidrot, ka tas, kas notika Latvijas teritorijā, beidzas tur, kur sākas Latvijas valsts administratīvās robežas. Norobežojoties tikai Latvijas teritorijā vien, mēs nesapratīsim, kāpēc, piemēram, Lietuva un Igaunija proklamēja neatkarīgu valsti agrāk nekā Latvija, kāpēc Bermonts nekaroja ar Lietuvu, bet karoja ar Latviju, kāpēc Igaunija draudzējās ar Judeniču (Nikolajs Judeničs, Krievijas impērijas armijas virsnieks, Krievijas pilsoņu karā karojis baltgvardu armijā - E.V.), kurš bija noskaņots pret Latviju tāpat kā visi baltie. Savulaik tika akceptēts likums, ka Latvijas vēsture jāmāca atsevišķi, bet tas ieviesa vienu traku lietu: kaut arī arguments, ko izteica nacionāli noskaņotie spēki, bija cienījams, atsevišķi no Eiropas un pasaules Latvijas vēsturi izprast nav iespējams! Ko es vispirms mācītu skolēniem? To, ka Latvija 1918.-1920. gadā bija ļoti karsta sastāvdaļa kopējos procesos, kas risinājās visā Eiropas reģionā. Šeit notika visu karš ar visiem. Latvijas teritorijā bija 14 armijas. Plus vēl astoņi nacionālie formējumi šajās 14 armijās. Plus Rietumu sabiedroto karaflotes, kā arī amerikāņu un franču misijas utt. Neaprakstāms jūklis! Latvijas pagaidu valdība sākumā sabiedrojās ar vāciešiem pret boļševikiem, pēc tam vienā momentā intereses šķīrās, un Latvijas armija karoja arī pret vāciešiem. Pēc tam bija Cēsu kaujas, kas netiek pieskaitītas starptautiskiem notikumiem, kaut gan šīm kaujām ir liela nozīme Latvijas vēsturē. Tās ir Parīzes atskaņas: Versaļas miera līguma vēl nav, notiek sarunas ar Vāciju, un šīs sarunas 1919. gada jūnija sākumā ienāk tādā fāzē, ka izskatās - atjaunosies karadarbība, jo vācieši nepieņēma apkaunojošos miera noteikumus. Visi vācu virsnieki, sākot ar fon der Golcu, bija pārliecināti, ka tūlīt sāksies karš. Par to pārliecināti bija pat Rietumu sabiedrotie, kuri savos kuģos bēga no Rīgas un Liepājas. Un šajā brīdī fon der Golcs sāk Cēsu kaujas - lai iegūtu sev placdarmu, no kura sākt cīņu par Vācijas goda atjaunošanu, izdzenot ārā visus liekos - latviešus, amerikāņus, angļus, frančus un citus. Nevienā mācību grāmatā nav skaidrota Cēsu kauju nozīme, nav skaidrota Latvijas saikne ar Eiropu un pasauli. Ja es, piemēram, jums pavaicātu: kas ir lielākā kauja 1919. gadā?
- Es droši vien atbildētu: kauja par Rīgu.
- Tā būtu populārākā atbilde... Bet tā tas nav! Lielākā kauja ir politiski neizdevīga, tāpēc mēs par to klusējam. Tā ir kauja, kurā no vienas puses karo Lietuvas un Polijas armija - «nepareizie», no otras puses tādi paši «nepareizie» - sarkanie igauņi un sarkanie latvieši. Šī kauja notika pie Daugavpils, Ilūkstes apriņķī. 1919. gada vasarā Augškurzemē ienāca poļi un lietuvieši, bet viņi ienāca nevis tāpēc, lai atbrīvotu šo teritoriju un atdotu Latvijai, bet gan lai paņemtu to sev. Otrā pusē bija sarkanā armija, un tajā triecienspēku veidoja 2. padomju latviešu strēlnieku pulks un igauņu sarkano strēlnieku brigāde. Lietuviešiem un poļiem izdevās ieņemt Daugavas kreiso krastu, pateicoties tam, ka septembra beigās kaujas darbībā tika iesaistīti franču kaujas tanki... Tie uzbruka tagadējam Grīvas cietumam. Šajās kaujās krita tūkstošiem cilvēku. Neliela apdzīvota vieta - Kalkūne - sešas vai septiņas reizes gāja no rokām rokās. Mēs par to, protams, nerunājam, jo neveikli atcerēties, ka par mūsu zemi karo svešas armijas bez mūsu piedalīšanās.
- Bet parunāsim par 11. novembri, kad svinam uzvaru pār Bermontu.
- Jā, 11. novembrī Rīga tika pilnībā atbrīvota no Bermonta karaspēka. Var, protams, strīdēties, vai Bermonta mērķis bija Rīgas ieņemšana, bet 11. novembrī tika pabeigta Rīgas atbrīvošanas operācija, kas vēlāk arī nozīmēja Bermonta armijas sakāvi. Tad krita Jelgava, pēc tam tika atbrīvota visa Latvijas teritorija. Novembrī Latvijas valdība jau kontrolēja valsts teritorijas lielāko daļu.
- Oskars Kalpaks arī piedalījās Neatkarības karā. Par viņu ir daudz mītu... Bet viens ir skaidrs: viņš bija vācu armijas sastāvā.
- Tad visas Latvijas valdības bruņotās vienības formāli bija landesvēra sastāvā. Latvijas zemessargi tajā brīdī bija pakļauti vācu 6. rezerves korpusa komandierim - arī 1. atsevišķais latviešu bataljons Kalpaka vadībā. Viss notika saskaņā ar Latvijas valdības līgumu. Daudziem gan nepatika, ka Ulmaņa valdība sadarbojas ar mūžsenajiem latviešu ienaidniekiem - vāciešiem.
- Kalpaku mēdz dēvēt par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku.
- Tas nav pareizi. Viņš ir pirmais Latvijas pagaidu valdības bruņoto vienību komandieris. Ja pieņem, ka no šīm vienībām izauga Latvijas armija, viss ir pareizi. Taču Latvijas armiju formāli izveidoja tikai 1919. gada jūlijā, kad Oskars Kalpaks jau bija gājis bojā - tas notika tā paša gada 6. martā pārskatīšanās dēļ apšaudes laikā starp divām sabiedroto vienībām. Oskars Kalpaks bija ļoti simpātisks - gan kā karavīrs, gan kā cilvēks. Viņš parādīja karavīra drosmi - viņš palika Latvijā tad, kad gandrīz visi bruņoto vienību augstākie virsnieki bēga no Latvijas, jo tajā laikā situācija no militārā viedokļa tiešām izskatījās bezcerīga. Daudzi apgalvoja, ka skrien uz Rietumiem meklēt palīdzību. Bet tā bija tikai aizbildināšanās.
- Dzirdēju stāstām, ka Oskars Kalpaks runājis tikai krieviski.
- Nav taisnība. Dienot Krievijas armijā, protams, ka viņš runāja krieviski. Taču esmu redzējis viņa latviski rakstītos tekstus. Turklāt cilvēks nevar aizmirst dzimto valodu: mājās atbraucot, viņš taču ar mājiniekiem nerunāja krieviski.
- Kāda bija amerikāņu interese par Latviju, kas daudziem varēja šķist kā garšīga plūmīte pasaules tortē?
- Runāt par Latviju kā par plūmīti - kā par kaut ko unikālu - nevajadzētu. Amerikāņus interesēja norises Eiropā - kopumā. Viņi vēlējās, lai boļševisms neizplatās tālāk Eiropā, jo tas varētu negatīvi ietekmēt karā izpostītās Eiropas - viņu vēsturiskās sabiedrotās - ekonomiku. Tāpēc ASV ļoti palīdzēja Eiropai, piemēram, ar pārtiku. Protams, mēs neesam kaut kas unikāls, bet nevajag arī sevi noniecināt: Latvija bija un ir pietiekami svarīga Amerikai, jo Latvija ir krustceles. Bet daudzi nesaprot, kas tie latvieši tādi ir. Kāds amerikāņu profesors pirms gadiem desmit man teica, ka visu par mums zinot, bet nesaprot, kāpēc mēs aizstāvējām boļševikus. Nu, kādus boļševikus... Nav tik vienkārši. Tad es viņam izstāstīju par kādu latvieti, kurš piedzima 1897. gadā. Viņš gribēja beigt lauksaimniecības skolu, bet nesanāca, jo sākās karš. 1915. gadā viņš brīvprātīgi iestājās latviešu strēlniekos, karoja pret vāciešiem, tika apbalvots ar Krievijas augstāko apbalvojumu - Svētā Jura krustu. 1917. gadā viņš uzklausīja lieliniekus un aizbrauca sargāt Ļeņinu. 1918. gadā viņš devās uz fronti, un par varonību kaujās pret baltajiem kazakiem viņam piešķīra augstāko padomju apbalvojumu: Kaujas Sarkanā Karoga ordeni. Pēc tam viņš devās uz Latviju, lai karotu pret mūžīgajiem ienaidniekiem - vāciešiem. Padomju Latvijas armija izjuka, viņš iestājās Latvijas armijā un pēc kaujām ar boļševikiem saņēma Lāčplēša ordeni. 1940. gadā PSRS okupē Latviju, 1943. gadā šis cilvēks - jau vācu okupācijas laikā - saņēma pavēsti par iesaukumu latviešu leģionā. Par varonību kaujās pret sarkanajiem vācieši viņu apbalvoja ar Dzelzs krustu. Amerikāņu profesoram acis kļūst arvien lielākas... Jūs esat kaut kādi avantūristi? Profesionāli karavīri? - viņš jautā. Nē, mēs esam tauta Eiropas krustcelēs. Cilvēks, par kuru jums stāstīju, ir Pēteris Lapainis, krievi viņam «piešķīra» 25 gadus Sibīrijā, viņš atgriezās Latvijā, un viņam atļāva strādāt par dārznieku. Viņš nodzīvoja līdz Atmodai. Un šādu latviešu - ar neticami raibu biogrāfiju - ir daudz. Un vēl viens stāsts ir par to, kāpēc latvieši neatkarību proklamēja pēc Lietuvas un Igaunijas. Tāpēc, ka mēs esam visneizlēmīgākie? Nē! Latvija ir vienīgā, kuru jau kopš 1915. gada šķērsoja frontes līnija, savukārt Igaunijā karadarbība vispār nenotika. Pēc tam, kad tika proklamēta Igaunijas Republika, Tallinā ienāca vācu karaspēks, norāva Igaunijas karogus, apcietināja valdību, un tā atsāka savu darbu tikai novembrī - tad, kad proklamējās LR. Lietuviešiem bija tā: vācieši, kuri bija okupējuši Lietuvu, atļāva lietuviešiem proklamēt Lietuvas neatkarību, jo redzēja, ka pēc Viļņas tīko arī poļi... Bet vācu okupācijas iestādes neļāva lietuviešiem veidot valdību. Tā izveidojās tikai novembrī. Šobrīd mums ir bail no nelojālo iedzīvotāju masas, tāpēc no trim Baltijas valstīm dažādos aspektos esam pēdējie, bet toreiz tā nebija: latvieši bija sociālā ziņā attīstītākie starp Baltijas valstīm, mēs daudzās jomās bijām pirmajā vietā gan ekonomiski, gan politiski.
- Vai esat modelējis situāciju, kas notiktu, ja amerikāņi 1918.-1920. gadā nebūtu palīdzējuši Eiropai?
- Viss notiktu tāpat, tikai lēnāk. Iespējams, ka boļševiki pat gūtu kaut kādus lielākus panākumus un mums ietu daudz grūtāk ar valsts izveidošanu. Un ne tikai mums vien, arī citām Eiropas valstīm. Jo visur bija bads, ļoti smaga situācija. Amerikāņi ēdināja Eiropu līdz pat 1922. gadam, Latvijā ar amerikāņu pārtiku tika ēdināts katrs trešais bērns. Padomju varas posmā par to vispār nevarēja runāt, un mēs tā kā esam aizmirsuši par to...
- Kurā brīdī latviešos pamodās apjausma, ka varētu veidot brīvvalsti un ka tas būtu kaut kas labs? Sākotnēji savas valsts ideja latviešos nebija diez ko populāra. Vai Cēsu kaujas bija lūzuma brīdis? Varbūt Bermontiāde? Kad latvieši saprata, ka pagaidu valdība nav kaut kāda svešu varu līdzskrējēja, bet gan lolo sevī nacionālas valsts ideju?
- Zināma apjausma radās jau 1919. gada 16. aprīlī, kad notika pret Ulmaņa valdību vērsts apvērsums. Tad sāka celties Ulmaņa valdības popularitāte. Pēc tam - 1919. gada vasarā, pēc Cēsu kaujām, kad Ulmanis reāli atgriezās Rīgā. Latvieši jau bija pieredzējuši boļševiku varu. Un boļševikiem bija divas lielākās kļūdas: represiju politika un ačgārna agrārā politika, būtībā atjaunojot sava veida dzimtbūšanu. Boļševiki taisīja komūnas ar zemnieku pienākumiem pret tām, neviens zemi īpašumā nedeva, viss skaitījās «kopīgs». Dzimtbūšanā varēja tikt cauri ar pēršanu, boļševiki rīkojās radikālāk - viņi šāva nost. Budžus centās likvidēt kā šķiru jau toreiz - 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, boļševiku laikā. Toreiz lielinieki nogalināja tūkstošiem cilvēku. Pēc šiem asinsdarbiem Ulmaņa valdības popularitāte auga: cilvēki saskatīja šo valdību kā vienīgo iespējamo.
- Bet bija arī landesvēra «baltais terors». Kad tas nāca pāri latviešiem?
- 1919. gadā, kad Latvijas teritorija tika atbrīvota no Kurzemes līdz pat Rīgai, vācieši vienkārši atriebās: viņi atriebās sarkanajiem, jo uzskatīja, ka visi latvieši ir sarkanie. Rīgā nošāva ļoti daudz cilvēku - tikai tāpēc vien, ka esi latvietis. Pirms tam viņi redzēja, ka boļševiki spīdzina vāciešus, tātad - vajadzēja atriebties. Viens otrs mūsu tautietis toreiz bija uztaisījis tādu politiku: ja tu esi vācietis, tevi jāšauj nost. Pēc tam viss gāja tādu pašu ceļu: dots pret dotu. Viens otrs krievu vēsturnieks man saka: jūs taču paši esat vainīgi, paskatieties, čeka pilna ar jūsējiem! Bet, piedodiet, katrā tautā ir atkritumi. Un kāpēc viņi neizpaudās pie mums, Latvijā, kāpēc viņi savas cūcības taisīja tieši Krievijā? Protams, tas, ko es tagad saku, ir nezinātniski, bet... Kāpēc visādi petersi varēja izpausties tikai Krievijā? Tā viņi visi tur arī palika: 1937./38. gads bija Lielā terora laiks, tad šāva tūkstošiem... Savulaik sarēķināju: sarkanās armijas un represīvo iestāžu vadībā 1935./36. gadā bija 135 latviešu ģenerāļi.
- Varbūt latviešos tomēr ir kaut kāds karotāja gēns?
- Šī situācija, manuprāt, saistīta ar izglītību: latvieši kopā ar igauņiem bija izglītotākās tautas Krievijas impērijā. Tieši izglītotus cilvēkus meklēja darbam jaunajās padomju struktūrās, tur ilgtermiņā nederēja lasīt neprotošs zemnieks, kas tikko no krāsns nokāpis. Revolūcijās un represīvajās struktūrās, kas nodibinājās pēc šīm revolūcijām, krievu bija ļoti maz. Bet starp latviešiem atradās arī nelieši. Bija, piemēram, kāds latvju puisis, uzvārdā Dziedātājs. Viņš Hantimansijskā bija apgabala NKVD nodaļas priekšnieka vietnieks, un viņu 1938. gadā apcietināja par pilnvaru pārsniegšanu: šāvējiem, kuri bijuši piedzērušies un nevarēja trāpīt upuriem, viņš licis tos piebeigt ar laužņiem... 1942. gadā Dziedātājs rakstīja Staļinam vēstuli - taisnojās, ka apzinīgi pildījis pienākumu, katru dienu nošaudams 500 cilvēku, un tikai viens esot aizbēdzis... Par to stāstu tāpēc, ka viss ir savstarpēji saistīts. Gan Neatkarības karš, gan valdošais haoss, gan cilvēku likteņi uz šā fona.
