VAKARA ZIŅAS: Piedot vai nepiedot pēc atzīšanās sānsolī?
Šāds jautājums droši vien nodarbinājis daudzas sievietes (un reizēm varbūt arī otrādi – vīriešus), kuru otra pusīte pēc paslīdējušas kājas ārpus laulības rāmjiem izsaka nožēlu un lūdz piedošanu. Aizvainotais pašlepnums un piedzīvotie sirdēsti čukstēs priekšā: nepiedot, bet jūtas (ja tādas vēl būs saglabājušās) sauks atpakaļ apmaldījušos mīlnieku un gribēs atkal rimto ģimenes idilli. Mēdz teikt, ka reizēm šāda krīze pēc ilgiem kopdzīves gadiem sapurina atšālējušās attiecības, jautājums tikai: vai to vajag pārbaudīt uz savas ādas, vai labāk lai ar to nodarbojas citi?...
Ģimenes idille - mīla un sapratne arī vēl pēc 20 gadiem
Es ar savu vīru Valdi vai, kā viņu sauc celtniecības biznesa veči - Jokeru, kopā esam nodzīvojuši jau divdesmit gadus. Apprecējāmies vēl kā studenti un kopīgi esam pārdzīvojuši visādus laikus. Cik to naudas maiņu vien nav bijis pa šo laiku! Atceros to vakaru, kad sēdējām savā virtuvītē un pilnīgā izmisumā prātojām, ko dosim ēst mūsu mazajam Agrītim, kad tas vakarā pārnāks no skolas… Bet pēc kāda laiciņa Valdim uzplauka iespēja nopelnīt labu naudiņu ar daļēji legālu biznesu Centrāltirgū. Tā kā aizmugure bija laba un viņš pats arī izrādījās talantīgs menedžeris, jau pēc pieciem gadiem varēja atvērt savu veikalu turpat Rīgā un ar Dieva palīgu, kā Valdis ar ironiju dēvēja savu partijas līderi, mūsu ģimenes finansiālās lietas, tirgojot celtniekiem rīģipsi un skrūvītes, gāja kalnā pat tad, kad citi intensīvi pakoja čemodānus uz Īriju.
Tagad esmu ļoti turīga cilvēka sieva un varu atļauties nestrādāt algotu darbu, varu atļauties pagulēt ilgāk un aiziet pēc tam uz fitnesa klubu turpat pāri ielai. Mūsu atvase Agris jau ir pabeidzis augstskolu, un, vainagojot šo notikumu, nopirkām viņam savu dzīvokli. Lielāko daļu samaksājām uzreiz, bet pārējo izkārtojām uz nomaksu. Bet visumā dzīvojam klusu, neko daudz neafišējamies un pāris reizes gadā aizbraucam uz siltajām zemēm atpūsties. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka galvenais, lai mēs ar vīru būtu draugi.
Tā taču mēdz notikt, ka bērni izaug un aiziet, bet pašiem senčiem pat runāt nav par ko. Nu, lūk, bet man ar Valdi vienmēr ir par ko parunāt. Mums patīk ziemā aizbraukt uz kalnu paslēpot un vasarā kopā pabraukāt ar velosipēdiem. Tāpat arī mums patīk pēc kārtējās filmas noskatīšanās to vispusīgi apspriest un pafilozofēt. Man kā filoloģei un inteliģences pārstāvei, bet viņam kā topošajam politiķim un vienkārši manam vīram. Un, protams, mēs joprojām mīlam viens otru. Man pat nekādos murgos nerādījās, ka mūsu attiecībās var kaut kas mainīties. Un izrādījās, ka es pati, kaut arī pastarpināti, esmu pie tā vainīga.
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv