PĒTĪJUMS. Skolu ēdiens: gar vēderiem uz atkritumiem
Daudzu tūkstošu skolēnu vecākus ir iepriecinājusi ziņa, ka visiem sākumskolēniem pusdienas skolā apmaksās valsts, bet virknē pašvaldību skolu par brīvu varēs ēst visi pamatskolēni. Taču izrādās, ka diezgan liels ēdiena daudzums nenonāk bērnu vēderos un netiek arī pienācīgi apsaimniekots. 6K izpētīja skolas pusdienu un atkritumu virtuvi.
Anita Leitlante diendienā cilvēkus ēdina jau vairākus gadu desmitus. Viņas mājas ir gleznainais Rundāles novads un ap to lielā mērā koncentrējas arī uzņēmējdarbība. SIA Kommats saimnieko kafejnīcā pie Rundāles pils, apkalpo banketus un ēdina skolēnus. Visvairāk mutes jāpabaro Pilsrundāles vidusskolā, un tur Anitu sastapa 6K. Nezinātājs nepateiktu, ka viņa ir uzņēmuma vadītāja, jo priekšautā un virtuvei tipiskā rosībā viņa līdz ar pārējām darbiniecēm steidz pabeigt darbus, lai jau pēc stundas ceturkšņa dalītu porcijas.
Pirmklasnieki jāpabaro par 1,42 eiro dienā - šāda summa jau vairākus gadus pēc kārtas atvēlēta no valsts budžeta. Savukārt pārējiem skolēniem pusdienas apmaksā no pašvaldības maka, un tie ir 1,80 eiro dienā. Lūgta atklāt skolēnu ēdināšanas biznesa modeli, Anita pirmām kārtām bilst, ka summa, kurā jāiekļaujas, esot ļoti zema, ņemot vērā, ka no tās jāsamaksā algas darbiniekiem, komunālie maksājumi un visi nodokļi. Gadu no gada palielinoties arī izejvielu cenas. Viņas aprēķini liecina, ka sausais atlikums vienai ēdiena porcijai ir 80 centu.
«Esmu iemanījusies «strādāt» uz akcijām - tas ļauj produktus iegādāties lētāk. Man pieder zemnieku saimniecība - pašu produkcija palīdz iekļauties atvēlētajā budžetā.» Fakts, ka daļa produktu, kas nonāk uz skolēnu pusdienu šķīvjiem, nāk no Anitas saimniecības, liek daudz rūpīgāk sekot tam, lai ēdienu neizniekotu. «Arī skolotājiem vienmēr jautājam, cik daudz piedevu likt. Trīs vai piecus kartupeļus? Katrs pats labāk zina, cik daudz grib un var apēst.» Arī bērni salātus servē paši. Skolotājas atzīst, ka audzēkņi ir iemācījušies ēst salātus un uz galdiem noliktās bļodas iztukšojot ar prieku.
Ēstgribu vairo kuponi
Pilsrundāles vidusskola gadu no gada atzīta par vienu no labākajām lauku skolām Latvijā. Skolas direktore Anda Liškauska uzskata, ka tas ir pieredzējušo skolotāju nopelns, kuri kopā ar vecākiem un ēdinātājiem vairākus gadus pilnveidojuši arī skolēnu pusdienošanu. Problēma bijusi tā pati, kas citās Latvijas skolās, - no vienas puses, jāiekļaujas Veselības ministrijas (VM) izstrādātajos produktu un uzturvielu rāmjos, no otras - jāspēj izdabāt bērnu gaumei, ko lielā mērā nosaka ģimenes ēšanas paradumi. Arī Pilsrundāles vidusskolā tā savulaik ēdienu daudz izniekojuši, taču tagad vairākus gadus darbojas jauna kārtība. «Skolēniem piedāvājam divus dažādus pusdienu komplektus. Skolotāji iesniedz mums bērnu izvēli katrai nedēļai, savukārt bērni saņem kuponus, kur norādīts konkrētais ēdiens. Stāvot rindā, katrs uzrāda savu kuponu un saņem attiecīgo porciju,» skaidroja A. Leitlante. Skolēni 6K atzina, ka patīk, ja ļauj ēst to, kas vairāk garšo.
Dārzeņu zupa ar gaļu, otrajā - vārīti kartupeļi ar mērci, vistas gaļas karbonāde un rukolaskāpostu salāti, saldajā - šokolādes ķīselis ar pienu, kā arī ogu morss. Šādu pusdienu komplektu Pilsrundāles vidusskolas ēdnīcā iegādājās 6K. Ēdiens bija garšīgs un sātīgs, un skolēni šķīvjus izēda tukšus. Pārpalikumus, ja tādi tomēr paliek, aizved mājlopiem.
Garša vai gaume?
Pavārmāksla, Ministru kabineta noteikumu prasības, produktu kvalitāte, gaume, ēšanas paradumi vai vienkārši attieksme pret skolas pusdienām - kas īsti nosaka to, vai bērniem garšo un vai viņi apēd pusdienas?
SIA Baltic Restaurants Latvia bērnus ēdina 35 skolās un bērnudārzos Latvijā un vēl 43 - Igaunijā. Uzņēmuma pārstāve Inga Latkovska atklāj, ka neapēstas uz šķīvjiem lielākoties paliek piedevas, piemēram, kartupeļi, putra, rīsi, griķi. Konkrētu pārtikas atkritumu apjomu noteikt neesot iespējams - vidēji tie veidojot apmēram četrus procentus. Lielākā daļa ēdienu atlieku no SIA Baltic Restaurants Latvia mācību iestāžu virtuvēm nonākot pie lopkopjiem, par ko ēdinātājs samaksu nesaņemot.
Vienā no lielākajām Rīgas skolām - Ziemeļvalstu ģimnāzijā - mācās 958 bērni un par viņu pusdienām gādā SIA Baltic Restaurants Latvia. Visi skolēni jāpabaro divos pusstundu garos starpbrīžos. Darbinieces porcijas servēja diezgan veikli, un drīz vien visi galdiņi bija aizņemti. Sākumskolēniem un 5.-7. klašu audzēkņiem ēdiens izvietots uz galdiem, un viņi sev ieliek tik, cik vēlas un var apēst. Klašu grupām piedāvājums atšķiras. Pamatskolēniem piedāvāta zupa, kartupeļi ar gaļas mērci un salātiem, kā arī dzēriens un maize. 6K novēroja, ka vien daļa pamatskolēnu ielēja zupu - maltītei pārsvarā izvēlēti kartupeļi un piedevas, kompots un maize. Tomēr pēc pusdienām palika daudz neapēstu kartupeļu un salātu - gan servēšanas traukos, gan uz šķīvjiem. Uz dažiem galdiem bļodas ar kartupeļiem palika līdz pusei pilnas. 6K iegādājās pilnu pusdienu piedāvājuma komplektu. Ēdiens bija kvalitatīvi pagatavots, porciju apjoms - pietiekams. Tomēr jāatzīst, ka nesālītie kartupeļi garšoja pliekani un nācās piespiesties, lai tos apēstu. Iespējams, ka ar likumu noteiktais papildu sāls lietošanas aizliegums ir iemesls, kāpēc bērni neapēda piedevas. Ēdnīcas darbinieces atklāja, ka neapēstā pārtika nonākot atkritumu konteinerā.
Neizmērāmie apjomi
Cik daudz skolēnu neapēstā ēdiena ik dienu paliek pāri? Uz šo 6K jautājumu atbildi sniedza vien dažās aptaujātajās Latvijas skolās. Ulbrokas vidusskolas direktors Normunds Balabka norādīja, ka precīzus apjomus neesot iespējams noteikt un ēdiena pārpalikums no šīs skolas nonākot Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē Ulubele. Ventspils Pārventas pamatskolā, kur pusdienas ēd 244 bērni, ik dienu paliekot neapēsti vidēji 12 litri ēdiena, un to utilizē.
Reālo situāciju neslēpa Mežciema pamatskolā. Tur pusdienas pasniedz 687 bērniem un, pēc skolas pārstāves Lindas Petrovskas teiktā, ik dienu neapēsts paliekot liels daudzums ēdiena. Mežciema pamatskolas kāda audzēkņa mamma atklāj, ka viņas bērns skolā lielākoties apēd visu porciju. Izņēmums esot diezgan regulāri pasniegtās zivju kotletes - tām pat neskaroties klāt. Pats skolēns novērojis, ka zivju kotletes neēd gandrīz neviens. Tāpēc mamma vēlētos, lai vairāk tiktu piedāvāti dārzeņi un augļi, bet mazāk gaļa un tās izstrādājumi, tāpat arī, lai no zivīm gatavotu ēdienu, ko bērni ēstu.
Ikšķiles Brīvās skolas vadība un skolēnu vecāki uzskata, ka VM izstrādātie noteikumi nesaskan ar veselīga dzīvesveida principiem un skolas filozofiju. Turklāt dažviet saskatītas pretrunas, piemēram, kā olbaltumvielām bagāti pārtikas produkti līdzās gaļai un zivīm minēti pākšaugi, taču nākamajā punktā teikts, ka ēdienkartē kā olbaltumvielu avots obligāti jāiekļauj gaļa. Veģetārs uzturs bērnam pienākas tikai tad, ja to apstiprina ārsta zīme.
«Mēs nevēlamies melot, ka bērniem nav kas kārtībā ar veselību, lai viņiem būtu iespēja saņemt alternatīvu uzturu. Tāpēc jau pirms pieciem gadiem, saskaņojot ar skolēnu vecākiem, pārgājām uz veģetāru un bioloģisku uzturu. Gaļu bērni, ja vēlas, var ēst mājās. Mūsu pavāri izstrādāja īpašu ēdienkarti, un ieguvums ir tāds, ka bērni iemācās ēst lokāli un sezonāli, turklāt mums ir mazs neapēstā ēdiena daudzums,» atklāj Ikšķiles Brīvās skolas direktore Kristīne Liberta.
Neapsaimnieko, kā nākas
Izniekotās pārtikas jautājums pasaules un arī Latvijas publiskajā dienaskārtībā aktualizēts arvien biežāk. Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) dati liecina, ka viens Latvijas iedzīvotājs gada laikā izsviež vidēji 113 kilogramu pārtikas produktu un visvairāk jeb 38 procenti nāk no mājsaimniecībām.
6K veiktās aptaujas rezultāti liecina, ka ēdiena pārpalikumi rodas visās mācību iestādēs. Taču, lai gan vairāku skolu pārstāvji norāda, ka neapēstais ēdiens nonāk bioloģiskajos atkritumos, tā galamērķis tik un tā ir parasts atkritumu poligons. «Lai gan Eiropas Savienības regulas nosaka, kā jāapsaimnieko pārtikas pārpalikumi - jāuzglabā atsevišķi speciālos konteineros un pēc tam jānogādā biogāzes un augsnes mēslojuma ražotnēs -, Latvijā tas viss ir vēl autiņos. Mēs izpētījām, ka vairākām skolām ir šie speciālie konteineri, taču no tā nav gandrīz nekāda labuma, jo viss līdz ar citu veidu atkritumiem nonāk atkritumu mašīnā un pēc tam - poligonā,» atklāj LASA valdes locekle Rūta Bendere. Viņa piebilst, ka tā nav skolu vaina, bet gan dažādu nozaru ierēdņu nespēja sastrādāties. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) gan tā vietā, lai pilnveidotu izglītības iestādēs radušos pārtikas atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, sola pakāpeniski paaugstināt maksu par nešķirotu atkritumu apsaimniekošanu un uzglabāšanu. Ministrs Kaspars Gerhards uzskata, ka skolām drīzāk būtu jārūpējas par to, lai pagatavotais ēdiens būtu garšīgs un veselīgs, un to nevajadzētu izmest atkritumos.
Mazajās lauku skolās racionāla saimniekošana ir vairāk iespējama nekā lielajās mācību iestādēs pilsētās, kur pārpalikumu rašanos uztver drīzāk kā neatņemamu daļu no procesa, un arī bērni šeit ir mazāk disciplinēti attiecībā uz porciju apēšanu. 6K novērotais liecina, ka virtuves darbinieki pārvērtē skolēnu apetīti un servēšanai piedāvā pārāk daudz ēdiena, īpaši piedevas.