Vāgnera pēdas Rīgā: zizlis, parādi, iesāktā opera
Krāšņā liecība - vitrāža
Zināms, ka Vāgners Rīgā dzīvojis divās vietās. Viņa pirmā mājvieta atradusies Kalēju ielā, aptuveni tur, kur šobrīd uzcelta veikala «Galerija Centrs» piebūve. Par šo dzīvokli viņš savai sievai Minnai [viņa bija operdziedātāja] rakstījis: «Esmu noīrējis mītnes vietu vienam gadam, un uzreiz novērtēju abas lielās istabas un virtuvi, kur tu vakaros varēsi kaut ko pagatavot - desmaizi vai pankūkas, vai biezpiena plācenīšus... Brauc uzreiz uz manu dzīvokli Lielajā Kalēju ielā pie tirgotāja Caula. Bet nedomā, ka es te plītēju...» Kā lasāms portālā Anothertravelguide.lv, šīs ēkas 1. stāvā patiešām atradusies spirta tirgotava, tāpēc komponists bijis spiests meklēt citu dzīvesvietu (Kalēju ielas ēka tika iznīcināta uzlidojumā Otrā pasaules kara laikā). 1838. gadā Vāgners sāka dzīvot krievu tirgotājam Bobrovam piederošajā namā Aleksandra ielā 9 (tagad Brīvības 33). 1912. gadā šo ēku nojauca, lai tā vietā uzceltu jūgendstilā veidotu piecstāvu ēku, bet par godu Vāgneram jaunā nama otrā stāva logā ievietoja vitrāžu ar komponista portretu. Šo 1912. gadā Girgensona darbnīcā darināto vitrāžu atjaunoja 2001. gada sākumā.
Atdzimstošā Vāgnerzāle
Pērnā gada nogalē izskanēja ziņas, ka pēc 14 gadu ilgušās pauzes atkal tiks iedzīvināta Vāgnerzāle - 18. gadsimtā celtais bijušais Rīgas Pilsētas teātris, kur divus gadus darbojās Rihards Vāgners. To sarunā ar «Vakara Ziņām» apstiprināja arī ekspremjers un uzņēmējs Māris Gailis, kurš pārstāv «Vāgnera biedrību». «Vācijas Bundestāgs šim nolūkam ir piešķīris pirmo naudu - 5 miljonus eiro, kas dod iespēju izstrādāt atjaunošanas projektu, tāpēc pašreiz gatavojamies izsludināt konkursu, kurā varēs pieteikties uz nama atjaunošanu un būvēšanu,» stāsta Gailis. «Kāpēc ķēros pie šā nama atjaunošanas? Man parādījās brīvs laiks, jo Lipkes muzejs ir pabeigts un veiksmīgi strādā, tāpēc tagad varu darīt kaut ko citu.»
Iecerēts, ka pēc restaurācijas namā būs vecais baroka laika teātris - zāle ar 500 skatītāju vietām -, un muzejs. «Materiāli muzejam jau ir koncepta jautājums. Tā kā Vāgners Rīgā divus gadus strādāja, ir saglabājušies arī vairāki artefakti, turklāt, iespējams, rīkosimies tāpat kā Lipkes muzeja gadījumā - lūgsim cilvēkus deponēt viņu īpašumā esošos priekšmetus,» saka Gailis un atklāj, ka viens no tādiem noteikti ir Vāgnera operas «Loengrīns» oriģinālās nošu lapas, ko savulaik ekspremjeram Valdim Dombrovskim dāvinājis Vācijas prezidents Joahims Gauks. Zināms, ka nošu lapas ir atrastas Berlīnes antikvariātā, savukārt Vāgnera komponētā opera ārzemju pirmizrādi piedzīvojusi tieši Rīgā.
Iedvesma operām - Rīgā
«Jaunais Vāgners, kuram tolaik bija tikai 23 gadi, Rīgā guva vairākus svarīgus impulsus, turklāt viņam iepatikās, kā bija iekārtota Pilsētas teātra zāle. Tāpat, iespējams, nav plaši dzirdēts fakts, ka taupīgie rīdzinieki izrāžu laikā ar svecēm apgaismoja tikai skatuvi, nevis visu skatītāju zāli, kā tas tolaik bija ierasts Eiropā. Vāgneram patika, ka skatītāju uzmanība tika pievērsta nevis kaimiņam un viņa greznajam tērpam, bet gan skatuvei. Komponists novērtēja arī to, kā teātra ēkā ir iekārtota orķestra bedre, tāpēc viņš vēlāk šos abus jauninājumus ieviesa Baireitā. Tagad skatītāju zāli plānojam atjaunot pēc skicītes, kas saglabājusies no tiem laikiem. Tas bija pirmais Rīgas teātris, un mēs to maksimāli precīzi gribam uzlikt atpakaļ,» stāsta Gailis un piebilst: «Kad Vāgners ieradās Rīgā, šajā ēkā jau bija Pilsētas teātris. To likvidēja ap 1860. gadu, kad tika uzcelts Rīgas pilsētas Vācu teātris jeb tagadējā Opera. Pēc tam šajā ēkā bija klubs, padomju laikā tur atradās Fundamentālās bibliotēkas lasītava, savukārt koncertzāli šeit atvēra tikai 80. gados. Kad ēkā parādījās plaisas, tā tika slēgta.» Uzņēmējs piebilst, ka nekādu drošības risku neesot, tādēļ ir plānots zāli nedaudz izmantot līdz būvdarbu sākumam un kādu brīdi šajā ēkā tika filmēts arī topošais seriāls «Benjamiņa», jo «kaut kā jau mums nauda ir jānopelna». Plānots, ka pēc atjaunošanas Vāgnera zāle durvis varētu vērts 2025. gadā.
Īres parāda vietā dabū zizli
2002. gadā, kad Koncertdirekciju kādu laiku vadīja tagadējais Liepājas simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis, atklātībā nonāca leģenda par diriģenta zizli, ko, diriģējot koncertus, esot izmantojis Vāgners. Tas kādu laiku bija aplūkojam vitrīnā Vāgnerzālē, bet pēc tam aizceļoja uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kur Kolonnu zāles vitrīnā apskatāms joprojām. Leģenda vēsta, ka pēc diviem Rīgā pavadītajiem gadiem, kuru laikā tika diriģētas 25 operas, kreditoru vajātais Vāgners nolēma slepus bēgt no Rīgas. Savu grezno diriģenta zizli viņš esot atdāvinājis mājas pārvaldniecei, jo neesot varējis samaksāt īres maksu…
Zizlis ir īpašs - smalks, rotāts ar izgriezumiem, mazliet lokans, tā galā ir miniatūra dekoratīva rociņa. Savukārt 2004. gadā šo zizli koncerta «Ar Vāgnera zizli» diriģēšanai izmantoja senās mūzikas eksperts un diriģents Māris Kupčs. Pastāv versija, ka šis zizlis esot piederējis pavisam citam Rihardam Vāgneram - Rīgas tirgonim un brīvmūrniekam, un slavenajam komponistam ar to neesot nekādas saistības. «Labāk tomēr ir iedomāties, ka tas ir īstais Vāgnera zizlis. Leģendām ir jādzīvo!» uzskata Māris Gailis.
Kā nu bez leģendām!
Taujāts, vai ar Vāgnera gaitām Rīgā saistās vēl kādas leģendas, Gailis teic, ka bijis kāds kuriozs: jau tā parādos esošais komponists pasūtījis divus vai trīs dučus kreklu, par kuriem nav varējis samaksāt. «Pēc divu gadu darba Rīgā Vāgners nelegāli muka no Rīgas - pāri Prūsijas robežai un tālāk ar kuģi… Ir zināms, ka tas Baltijas jūrā iekļuva pamatīgā vētrā, un tad jūrnieki viņam izstāstīja leģendu par klīstošo holandieti, kas komponistu iedvesmoja šāda paša nosaukuma operai. Savukārt, vēl esot Rīgā, Vāgners uzrakstīja operas «Rienci» pirmo cēlienu. Tā gan šeit netika uzvesta, jo komponists uzskatīja, ka Pilsētas teātra skatuve tam ir par mazu.»
Jāpiebilst, ka Rīgā tikušas iestudētas teju visas Vāgnera operas, turklāt «Klīstošais holandietis» vismaz trīsreiz - 1919., 2003. un 2018. gadā. 2006. gadā pēc toreizējā Latvijas Nacionālās operas direktora Andreja Žagara iniciatīvas sākās Vāgnera tetraloģijas «Nībelunga gredzens» uzvešana, un šis uzvedums joprojām tiek uzskatīts par vienu no grandiozākajiem šī gadsimta Latvijas kultūras dzīves notikumiem. Savukārt ar režisores Kirstenas Dēlholmas iestudēto operu «Rienci. Triumfs un sakāve» 2014. gada 17. janvārī oficiāli tika atklāta Rīgas - 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas - programma.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
