Māra Ķimele: Saglabāt brīvību izdarīt savu izvēli
Izrādes pirmizrāde tika plānota pavasarī, kad arī notika pirmais mēģinājumu posms, taču līdzīgi kā daudz ko citu, arī to izjauca pēkšņi sākusies pandēmija. Ievērojot visus piesardzības noteikumus, darbs turpinājās jūlijā, un nu tas ir veiksmīgi noslēdzies.
«Mani ieinteresēja lugas tēma - jautājums par radošās brīvības iespējamību vai neiespējamību, par mākslinieka neatkarību vai atkarību no citu cilvēku ietekmēm, vajadzībām un konjunktūras, nacionalitātes un politisko uzskatu loma radošas personības liktenī,» tā par šī darba izvēli saka režisore Māra Ķimele, kurai šis ir trešais iestudējumus Liepājas teātrī.
Interesants attiecību stāsts
Māras Ķimeles «attiecību stāsts» ar Liepājas teātri ir ļoti interesants. Pirmoreiz viņa tur nokļuva, vēl mācoties Maskavas Teātra mākslas institūta trešajā kursā. «Man bija divdesmit trīs gadiņi, biju pilnīgs skuķis, kad mani uz Liepāju paaicināja toreizējais Liepājas teātra galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks (1904‒1977) - iestudēt Tenesija Viljamsa «Stikla zvērnīcu». Kad devos uz Liepāju, lai sāktu darbu pie šī iestudējuma, viņš vairs nebija šī teātra galvenais režisors, viņa vietā jau bija Andrejs Migla,» stāsta Māra Ķimele, piebilstot, ka Nikolajs Mūrnieks gan ieradās uz pieņemšanas izrādi, gan viņu ļoti atbalstīja, un režisore joprojām viņu uzskata par savu teātra krusttēvu. «Jāteic, ka, strādājot Liepājā, vienmēr jūtu viņa tēvišķo plecu,» atzīst Māra Ķimele. «Stikla zvērnīca» bija viņas pati pirmā izrāde. Tas bija 1969. gads. «Manuprāt, izrāde bija diezgan stilīga, jo vizuālais noformējums, ko veidojām kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu, bija poētisks, tā bija ļoti nosacīta vide. Skatītājiem patika, bet teātra direktors uzskatīja, ka mēs ar Andri Freibergu neesam tie, kuri varētu šai teātrī vēl ko iestudēt. Un, lai gan iepriekš jau bija sarunāts, ka tur iestudēšu arī savu diplomdarba izrādi, studiju 4. kursā aizbraucot uz Liepājas teātri, uzzināju, ka teātra repertuārs jau ir sastādīts, bet mans diplomdarbs tur nav iekļauts. Tā mūsu sadarbība beidzās, un mans režijas ceļš aizvijās citā virzienā - uz Valmieru,» režisore atsauc atmiņā savu pirmo teātra pieredzi.
Pagāja 31 gads, un Māra Ķimele atkal atgriezās Liepājas teātrī, lai iestudētu Viljama Šekspīra «Otello». «Arī šī, manuprāt, bija ļoti interesanta izrāde - ar Mārtiņu Vilsonu titullomā un Juri Bartkeviču Jago lomā. Pēc šī iestudējuma es atgriezos Rīgā, turpināju strādāt, jaunu uzaicinājumu nesekoja. Es arī pati nekad neuzbāžos - eju tikai tur, kur mani grib,» nosaka pieredzējusī režisore.
Ir pagājuši apaļi 20 gadi, un Māra Ķimele atkal ir Liepājā. Ar prieku atsaucās teātra direktora Herberta Laukšteina piedāvājumam, un abi vienojās par Ivana Viripajeva lugas «Saviļņojums» iestudējumu.
Negaidītiem pavērsieniem bagāta
Ivans Viripajevs (1974) ir viens no vadošajiem un izcilākajiem mūsdienu Krievijas dramaturgiem, teātra un kino režisoriem, kurš par saviem darbiem saņēmis vairākas balvas. Lugu «Saviļņojums» («Волнение») autors sarakstījis 2019. gadā, pats izrādi arī iestudējis - Sanktpēterburgas Tovstonogova teātrī ar Alisi Freindlihu galvenajā lomā. Viņa daiļrade nav sveša arī Latvijā, bet luga «Saviļņojums» iestudēta pirmo reizi.
Pie pasaulslavenas poļu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Uljas Rihtes - intravertas autores, kura intervijas sniedz ļoti reti - ierodas poļu žurnālists Kšištofs Zeliņskis. Neskatoties uz viņas meitas un aģenta daudzajiem aizliegumiem intervijas sakarā, tā izvēršas negaidītiem pavērsieniem bagāta - savijoties patiesiem dzīves faktiem un rakstnieces radošās fantāzijas radītiem mītiem.
Lugā, kas ir poētisma un zemtekstu pilna, kas runā gan par mīlestību, gan dzīves jēgu, gan mākslu un radīšanu, par mākslinieku neatkarību vai atkarību, galvenā loma uzticēta aktrisei Inesei Kučinskai. Pārējās lomās: Viktors Ellers, Ilze Trukšāne, Sandis Pēcis, Edgars Ozoliņš un Rolands Beķeris.
Kopā ar režisori strādā scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Lai skatītājs jūtas piederīgs
«Ivans Viripajevs ir visslavenākais no šobrīd dzīvajiem krievu dramaturgiem, kuru jau labi zina ne tikai Eiropā, bet arī ārpus tās robežām. Ļoti interesanta personība. Ļoti īpatnējs cilvēks. Tiešām ļoti īpašs. Domāju, viņš to arī apzinās. Viņš iet savu garīgo meklējumu ceļu, un viņa daiļradē var saskatīt vairākas ietekmes un virzienus,» stāsta Māra Ķimele. Viņa nav redzējusi lugas autora paša iestudēto «Saviļņojumu», līdz ar to režisorei nav priekšstata, kā viņš pats to redz uz skatuves.
«Luga skatuvei ir grūta. Ļoti grūta. Viripajevs ir izteikts tekstuālais dramaturgs, un visvienkāršāk būtu visiem apsēsties uz viena sola un katram norunāt savu tekstu - tie, kuriem nav teksta, aiziet, un, kad ir jārunā, atnāk, apsēžas un norunā. Sanāktu stilīga, moderna izrāde, kas, iespējams, pat saņemtu atzinību, bet jāteic, ka šis stils ir jau divdesmit gadu vecs, un mani tas neinteresē. Mani interesē, lai tie cilvēki, kuri sēž skatītāju zālē, kaut ko jūt, uztver, jūtas piederīgi izrādei. Lai viņi ir kopā ar to, kas notiek uz skatuves. Tāpēc mēs, varbūt nedaudz pretēji Viripajeva stilam, neveidojam izrādi tik tekstuālu, bet vairāk ielūkojamies galvenās varones iekšējā dzīvē, parādot viņas pārdzīvojumus un attiecības ar pasauli un ģimeni,» stāsta jauniestudējuma režisore.
Māra Ķimele norāda, ka lugā galvenajai varonei ir 77 gadi, bet, viņasprāt, gadiem šai stāstā nav tik liela nozīme, jo luga ir jēdzieniska. Stāsts ir par jēgu. «Inese Kučinska, kura spēlē galveno lomu, protams, ir daudz jaunāka. Viņa ir skaista aktrise, kura uz skatuves ne raksturā, ne izpausmēs nebaidās būt tieša un asa. Viņa nav no tām aktrisēm, kuras vienmēr vēlas būt ļoti smukas. Tā dažreiz ir problēma - gan aktrisēm, gan aktieriem,» režisore atklāj, sakot, ka ir tādi piecdesmitgadnieki, kuriem ļoti nepatīk, ja viņus lūdz būt mazliet vecākiem un nevarīgākiem. Jo viņi vēlas būt jauni, «friši» un forši. «Visi ir cilvēki, arī aktieri,» režisore sirsnīgi pasmaida, piebilstot, ka tā ir aktiera izvēle, kam ļaut uzvarēt - vai savām personiskām vajadzībām, vai aktiera dabai.
Māksla - vienīgā brīvā teritorija
Taujāta, kāds bija lielākais izaicinājums, veidojot «Saviļņojumu», Māra Ķimele atzīst: «Luga ir ļoti teorētiska. Es no tās būtu gribējusi sagaidīt lielāku brīvību, bet, kad cilvēks seko kādai ideoloģijai, viņš ir tajā ierobežots. Bet es piederu pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka māksla ir vienīgā brīvā teritorija, un ideāli, ja mākslas darbs, piedāvājot savu pasaules izjūtu, ļauj tā uztvērējam - skatītājam, klausītājam - pašam izdarīt secinājumus. Ideoloģija šādu izvēli nepieļauj, tā vienmēr pieprasa konkrētu izvēli. Bet māksla ir brīvā teritorija, ļoti nozīmīga zona, kurā jebkurš, kurš ienāk, var pats izdarīt izvēli. Manuprāt, brīvība ir ārkārtīgi augsta līmeņa kategorija, un to mēs šajā izrādē cenšamies saglabāt - pārāk neuzsvērt ideoloģisko akcentu, bet vienkārši ļaut skatītājam izsekot šīs personības dzīves ceļam, domām, izjūtām un izvēlēm. Es ļoti ceru, ka esam atraduši tādu pasniegšanas veidu, kas to ļaus. Jā, man galvenais, lai izrāde veido saiti ar skatītāju zāli un ir skatītājus uzrunājoša.»
Tallina‒Liepāja‒Rīga
Pēc pirmizrādes Liepājā Māra Ķimele beidzot atgriezīsies dzimtajā Rīgā, kur turpinās darbu ar saviem studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). «Mums ar Elmāru Seņkovu ir režisoru kurss. Tie ir trīspadsmit ļoti talantīgi jaunieši, kuriem šogad augstskola jābeidz. Tas nozīmē, ka būs trīspadsmit diplomdarbi, tas būs liels darbs, un es ar to nodarbošos. Ļoti ceru, ka liela daļa no viņiem turpinās savu ceļu un cīņu kā režisori, kāda daļa aizies uz «aktieriem», jo mūsu kursā ir arī ļoti talantīgi un ar aktiera talantu apveltīti jaunieši. Viņi ir ļoti atšķirīgi jauni cilvēki, un es tiešām ļoti ceru, ka daļa no viņiem būs mūsu teātra nākotne,» saka Dramatiskā teātra režijas un aktiermeistarības profesore Māra Ķimele, kura LKA strādā jau kopš 1997. gada.
Režisore paskaidro, kāpēc viņa saka, ka beidzot atgriezīsies Rīgā. Jo - pirms darba Liepājas teātrī viņa divus mēnešus strādāja mūsu kaimiņvalstī Tallinā, kur Tallinas pilsētas teātrī iestudēja Antona Čehova «Tēvoci Vaņu». Tas bija «Linnateater» galvenā režisora Elmo Niganena piedāvājums - iestudēt izrādi ar trim jaunajiem, tikko augstskolu beigušiem aktieriem. «Viņš mani aicināja ne tik daudz kā režisori, bet vairāk kā pedagogu. Viņš gribēja, lai jaunie ienāk teātrī nevis kā paplāšu nēsātāji, bet ar nopietnām un profesionāli atbildīgām lomām. Mēs labi pastrādājām, un viņi ar to tika galā - parādīja sevi ļoti labi,» Māra Ķimele jūtas gandarīta.
Nepalikt par idiotiem
Bet par situāciju, ko visā pasaulē diktē globālā pandēmija, režisore saka: ir ārkārtīgi svarīgi nepalikt par idiotiem. «Šodien novērojamas divas galējas reakcijas: vieni uzvedas kā paniski trusīši, situāciju izkāpinot vispārākajā pakāpē un liekot visu apturēt, aizliegt, likvidēt, jo - nāve, nāve, nāve! To visu raksturo viens vārds - idiotisms. Cita vārda tam nav. Bet otri neļaujas panikai, meklē un arī atrod risinājumu. Piemēram, Dailes teātra direktors, kurš, uzzinājis, ka teātra butaforei ir pozitīvs «Covid-19» tests, momentā lika veikt «Covid-19» testu simtprocentīgi visiem (!) teātra darbiniekiem. Un, kad izrādījās, ka visi ir veseli, nākošajā dienā notika pirmizrāde. Brīnišķīgi! Ģeniāli!» režisore atzinīgi novērtē Jura Žagara spēju adekvāti reaģēt uz konkrēto situāciju.
Viņa stāsta, ka, piemēram, Igaunijā nav aizliegts piepildīt skatītāju zāles. «Protams, viņi ievēro visus piesardzības noteikumus, turklāt rūpīgi fiksē ikvienu skatītāju - ar telefoniem, e-pastiem -, atzīmējot arī to, kurš kuram sēž blakus. Un, ticiet vai ne, Igaunijā nav neviena gadījuma, ka kāds būtu inficējies teātrī vai koncertā,» stāsta Māra Ķimele, uzsverot, ka tāda ir normāla, cilvēku cienīga reakcija uz notiekošo. «Cerēsim, ka arī pie mums netiks pieņemti «vidēji aritmētiskie lēmumi», bet cilvēkiem ļaus par katru konkrēto situāciju spriest un lemt pašiem. Nevar viens idiots lemt par visiem un izlemt visas Latvijas likteni! Ja tev pašam ir bail, paliec mājās, uzliec masku un neej ārā! Nevar visu slēgt un aizliegt! To parasti dara tie cilvēki, kuriem ir stabili ienākumi un ir pilnīgi uzspļaut tiem, kuriem ģimene jāuztur par sešsimt eiro mēnesī. Diemžēl tā tas ir. Tas ir cietsirdīgi un ārkārtīgi egoistiski,» uzskata Māra Ķimele.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
