arrow_downwardLasāmgabali

“Tajā brīdī, kad kamera pavēršas pret mani, es samulstu. Es jūtu kameru, kas uz mani skatās, un es nezinu, ko darīt. Bet es tagad zinu, ko es negribētu darīt, un tas ir – būt par aktrisi,” saka jaunā kino režisore, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas absolvente Rūta Znotiņa.

Dziedātāja Būū (īstajā vārdā Ilze Fārte) intervijā “Neatkarīgajai” par to, kā notiek iedvesmošanās cirst ledu pasaules informācijas telpā, par dažādu ķermeņu skaistumu un sievietes iespējām mūzikā un biznesā.

“Mūsu atbalsts ukraiņiem sniedz ne tikai ļoti vajadzīgos resursus, lai varētu turpināt cīņu ar ļaunumu, bet arī iedvesmu un pārliecību, ka viņi šajā vājprātā nav vieni,” saka pasaulē pieprasītais pianists Andrejs Osokins.

Satraucošā ziņa: pirmo reizi 12 gadu ilgajā metālmūzikas balvas pasniegšanas vēsturē uz ceremoniju nebija ieradies tās saņēmējs – grupas “Māra” pamatkodols, vokāliste Māra Lisenko un viņas vīrs, basģitārists Dmitrijs Lisenko. Priecīgā ziņa: abi metālmūziķi jau nākamsestdien atkal būs Latvijā!

Siltākās zemēs pagājušajā sestdienā nosvinējis savu 55. dzimšanas dienu, viens no Liepājas rokmūziku vislabāk personificējošajiem dziedātājiem Ivo Fomins nākamajā nedēļā uzsāks savu jubilejas tūri. Labākā dāvana ir klausītāju atzinība, un par tās trūkumu Ivo nevar sūdzēties – ne velti viņam jau ir radusies iespēja savas tūres grafiku papildināt ar vēl pieciem koncertiem.

“Katru zenītu cilvēka dzīvē noslēdz jautājums – ko tālāk? Tas ir kā izaicinājums, jo liek cilvēkam domāt. Arī pārdomāt, vai dzīve, ko esmu dzīvojis līdz šim, ir bijusi tā vērta”, saka kinorežisors un scenārists Juris Poškus. Trešdien, 1. martā, pirmizrādi piedzīvos viņa trešā spēlfilma – eksistenciālā komēdija “Saule spīd 24 stundas”.

Lai gan pagājušās nedēļas nogale grupai “Dzelzs vilks” beidzās ar vilšanos – viņi tomēr neieguva “zelta mikrofonu” par gada albumu roka un metālmūzikas nominācijā, ilgi skumt “vilkiem” laika nav, jo šosestdien, 25. februārī, koncertzālē “Palladium” notiks viņu jaunā studijas albuma “Jauni” oficiālais atrādīšanas koncerts. 

Lai gan februāris ir ziemas mēnesis, no dārzkopības viedokļa februāris ir tas mēnesis, kad pēc ziemas miera palēnām ir jāsāk rosīties dārzā. Ko februārī var darīt dārzā? No 15. februāra līdz 15. martam ir visspilgtākā saule. Šī saule ir visbīstamākā augiem, kuriem ir tendence apdegt. Pie tādiem augiem pieder daudzi skuju koki, piemēram, Kanādas eglītes, bukši, mūžzaļie rododendri, ja tie ir iestādīti saulē, protams, arī pacipreses un īves, kā arī apdegšanas riskam ir pakļautas dažas kadiķu šķirnes. Vajadzētu piesegt arī nesen stādītas tūjas.

“Elza ir daudz drosmīgāka un impulsīvāka par mani, viņa ātri spēj sevi ieraut nepatikšanās. Manā dzīvē tādas melodrāmas nav bijušas, es tādas ziepes neesmu savārījusi,” smaidot atzīst dziedātāja Beāte Zviedre.

“Atšķirībā no Ņinas, kura tiecas pēc slavas un pārliecināti iet uz savu mērķi, es, lai arī esmu aktrise, drīzāk baidos no lielas uzmanības, apkārtējo skatieniem un uzmanības apliecinājumiem,” atzīst Liepājas teātra jaunā aktrise Agnija Dreimane.

«No skolas gadiem man atmiņā palikušas bezgalīgās soļošanas ierindas skatēs, militārā apmācība un gāzmasku gumijas smaka un talks uz sejas. Bet, ja es teiktu, ka padomju laikā nebija nekā skaista, es noliegtu savu bērnību un jaunību, kas katram ir tikai viena. Bija, noteikti bija!» saka režisore Ināra Kolmane.

Lai veicinātu Latvijas mūzikas apriti straumēšanas vietnēs, “Zelta mikrofons” sadarbībā ar “Elektrum” šogad sācis apkopot iknedēļas straumētāko ierakstu topu. Laba un apsveicama lieta, jo digitālā vide sen kļuvusi par centrālo laukumu, kur notiek klausītāju satikšanās ar mūziku, taču vienlaikus tā atklāj šokējošus rezultātus – mūsu jaunās paaudzes muzikālā gaume ir, maigi izsakoties, diezgan atbaidoša.

Salīdzinot mūziku topošajai spēlfilmai par pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem «Zeme, kas dzied» un Dailes teātra izrādei «Brands», komponists Jēkabs Jančevskis saka: «Tas ir kā no smalki uzpucēta opernama pa taisno ieiet privātā «frīku» masku ballē rūpnieciska angāra telpās.»

"Vai bija vērts darīt to, ko visu mūžu darīju? Varu diezgan droši atbildēt: bija vērts," intervijā Neatkarīgās žurnālistei Elitai Veidemanei saka Maestro Raimonds Pauls, kurš tikko nosvinēja savu 87. dzimšanas dienu.

«Daudzi mani vienaudži jūtas tā, ka tā «īstā dzīve» būs pēc apmēram desmit gadiem, jo tad būs kaut kas sasniegts, būs ģimene, bērni. Man, paldies dievam, tāda sajūta nekad nav bijusi. Man ir sajūta, ka mana dzīve notiek tagad, ka ir tas, kas ir tagad,» saka Valmieras teātra jaunā aktrise Ieva Estere Barkāne (24).

„Nu, sagaidījāt jauno valdību? Tagad visi būs laimīgi,” Raimonds Pauls sev raksturīgajā ironijā strupi noteica. Tobrīd nebija pagājušas ne divas nedēļas kopš „Kariņa 2. valdības” apstiprināšanas. „Ja jums kaut kā tomēr pietrūkst – zvaniet, palīdzēšu,” Pauls apsolīja. Laikam laimes pietrūkst, nodomāju. Bet Maestro jau bija atvadījies promiešanai, un es par to laimi aizmirsu... Toties atcerējos, ka ik gadu svinam 12. janvāri – Raimonda Paula dzimšanas dienu. Daudz laimes, Maestro!

„No politikas brīnumus es negaidu. Politiķi nav domāti brīnumu radīšanai. Ja veikalā nopirksiet rauga pankūku mīklu, jūs nevarēsiet no tās uzcept kliņģeri vai napoleonu. Tas pats notiek politikā: kādas izejvielas ir dabūjamas, no tādām arī var kaut ko izcept. Cilvēki no politiķiem gaida tādu rīcību, kas nodrošinātu iekšējo kārtību un novērstu ārējos apdraudējumus, proti, cilvēki gaida stabilitāti. (..) Saprotiet, ja es pērku bundžu, uz kuras rakstīts „Šprotes”, es negaidu, ka iekšā būs cūkgaļa ar griķiem. Ja es lasu – partija „Vienotība”, tad man šķiet, ka tā cīnās par vienotību. Bet nekā tāda nav... Minimālais, ko es prasītu, ir: nomainiet nosaukumu! Uzlieciet, piemēram, nosaukumu „Anarhija”.”

Jauns gads iesākās ar jauniem solījumiem un jaunām apņemšanām, taču ne visiem bija lemts tās piepildīt: par pirmo amatpersonu, kura atlaista no darba 2023. gadā, kļuva jaunā maģistriene Zatleriene, kurai beidzās trīs stundu, trīs pusdienlaiku un trīs dienu ilgais pārbaudes laiks Austrumgaiļezerslimnīcas radioloģijas centra vadītājas pienākumpildes amatā.  

«Dziesmu svētki ir augstākais punkts latviešu tautas kultūrā, un šajā izrādē man ir svarīgi saprast un pārdefinēt, kāpēc šie svētki ir nozīmīgi mums pašiem. Ir sajūta, ka miera laikos mēs savu valsti, cilvēkus, svētkus un brīvību sākam uztvert par pašsaprotamu, taču kaimiņu piemērs mums rāda, ka tā ir nemitīga cīņa, kas jāved ne tikai uz āru, bet arī sevī,» saka aktieris un režisors Matīss Budovskis.

Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra Kristus Piedzimšanas svētku vēstījums Augstisvētītajiem Virsganiem, Dievu mīlošajiem draudžu ganiem, godbijīgajiem diakoniem, visgodājamajai mūku kārtai un visiem Latvijas Pareizticīgās Baznīcas uzticīgajiem bērniem

Ziņas par to, Eiropas viducī varētu izcelties kaut kas nelāgs, virmoja jau pirms gada. Strādājot mūsu ziņu portālā “www.nra.lv”, to nevarēja nepamanīt. Taču es, tāpat kā daudzi citi, tobrīd neticēju, ka 21. gadsimtā Eiropas vidū varētu izcelties liela mēroga karš.

Kamēr latvju bāleliņi vēl nebija ķērušies pie Ziemassvētku svinēšanas ierasti latvisko tradīciju gaisotnē, proti, samarinējuši šašliku, saspridzinājuši petardes un piesēduši pie TV, lai noskatītos “Greja 50 nokrāsas” un “Džumandži nākamo līmeni”, tikmēr varēja aiz neko darīt pievērsties cita veida aktivitātēm. Piemēram, pavazāt bluķi pa Vecrīgu, cenšoties to neuzmest kādam uz kājas, bet pēc tam Rātslaukumā to sadedzināt, cenšoties pie viena nenodedzināt arī Rātsnamu un Rolanda statuju.