2010. gada rudenī izlasīju Marata Kalandarova romānu Vīza uz dzelmi par prāmja Estonia patiesajiem katastrofas apstākļiem. Tas vairāk gan atgādināja žurnālista izmeklēšanu, nevis daiļliteratūru, tāpēc mans pirmais iespaids pēc šoka un pārsteiguma bija – šis vīrs spēlējas ar sērkociņiem pulvera mucas tuvumā.
Nedod Dievs, pat ja desmitā daļa no tā, ko Marats Kalandarovs raksta, atbilst patiesībai, tad viņa dzīvībai draud reālas briesmas.
Par lapsenēm
Drīz pēc tam mēs satikāmies. Intervija tika publicēta Neatkarīgajā, izraisot pamatīgu rezonansi. Kāds to pat pārtulkoja krieviski un ievietoja internetā. Bieži tā negadās. Sarunu toreiz sāku tieši: «Būtu diezgan muļķīgi jums prasīt, vai nebaidāties, ka tiksiet nošauts, ja jau reiz šī grāmata ir izdota, turklāt to jau droši vien tagad visi prasa. Tomēr vai nebaidāties, ka grāmatas publikācija radīs jums kādas problēmas, piemēram, ierobežojumus iebraukt kādā valstī vai, teiksim, kādus tiesas procesus?»
Marats Kalandarovs atbildēja: «Tas ir pirmais jautājums, ko man uzdod visās valstīs un intervijās, kad runājam par šo grāmatu. Problēmas var būt. Es tomēr domāju, ka tornādo šajā jautājumā jau ir beidzies. Pirmajos gados pēc katastrofas cilvēki tiešām pazuda, cilvēkus nogalināja. Tos, kas kaut kādā mērā bija saskārušies ar Estonia. Laikam jau es nebūtu pie šā darba ķēries, tomēr šajā lietā bija tādas mīklas, kuras neviens žurnālists nelaistu garām.»
Pēc tam, kad diktofonu izslēdzu, mūsu saruna, protams, turpinājās. Runājām par dažādām mīklām un sazvērestības teorijām. Pieminēju arī toreiz vēl aktuālo Ļitviņenko indēšanu ar poloniju. Marats Kalandarovs pasmaidīja un teica, kas tas bijis īpašs gadījums – vēstījums. Bet tad sāka stāstīt to, ka mūslaikos drošības dienesti jau sen nevienu nenovāc brutālām metodēm un lielu troksni. Viņš teica apmēram tā – tagad ir izdomātas dažādas indes, kas iedarbojas momentā, to klātbūtni tikpat kā nav iespējams noteikt ar parastajām metodēm. Ārsti šādos gadījumos parasti konstatē vai nu infarktu, vai sirds apstāšanos. Viens šķietami nemanāms lapsenes dzēliens, un cilvēka vairs nav. Garāmejot, pūlī, kaut kas sīki iedzeļ… Ej nu ķer vēju. Viņš toreiz pieminēja arī kādu Rīgas krievu laikraksta redaktoru, kurš esot uzstājīgi interesējies par Estonia, līdz bez dzīvības sabrucis savā Preses nama kabinetā.
2014. gada rudenī es lasu izdevēja Oļega Mihaļeviča iejūtīgo priekšvārdu romāna Vīza uz dzelmi. Ārpus atļautās robežas otrās un trešās daļas kopgrāmatā, ko viņš velta savam mūžībā aizgājušajam draugam Maratam Kalandarovam. Pētnieku šāds sīks lapsenes dzēliens iespējams apturējis 2013. gada 21. februārī Vihino metro stacijā Maskavā, brīdi pirms tikšanās ar kādu nepazīstamo, kurš solījis jaunu informāciju par prāmi Estonia. Pieaicinātais ārsts noplātījis rokas un konstatējis sirds apstāšanos.
Grāmatas turpinājums
Šonedēļ pie lasītājiem grāmatnīcās ceļu sāk Marata Kalandarova dokumentālā romāna Vīza uz dzelmi. Ārpus atļautās robežas vienos vākos apvienotā otrā un trešā grāmata. Visiem, kuri ar nepacietību šos gandrīz četrus gadus gaidīja darba turpinājumu, gribu teikt – nebūtu slikti pārlasīt arī Vīza uz dzelmi pirmo daļu. Manuprāt, šo grāmatu labāk ir salikt kopā, jo diezin vai te var runāt par kādu triloģiju ar trim autonomām daļām. Vienkārši kopējais teksta apjoms ir vairāk nekā 1000 lappušu – vienos vākos tādu apjomu izdot nevarētu pat tad, ja visas Vīzas daļas būtu pabeigtas vienlaikus.
Jaunās Vīza uz dzelmi daļas iet dziļumā un sazarojas. Tā nudien nav viegla lasāmviela, ko var baudīt kā trilleri vai detektīvu. Fakti, ar kuriem operē Marats Kalandarovs, vairumā gadījumu ir pietiekami reāli – tos var apstiprināt ne vienā vien publikācijā. Jau Vīzas uz dzelmi pirmā daļa bija kas vairāk par vienkāršu prāmja bojāejas izmeklēšanu. Turpinājumā diezgan biedējošu iespaidu atstāj nodaļas, kas veltītas Baltijas jūras ekoloģiskajai situācijai. Turklāt tas, ko Marats Kalandarovs raksta, nav kaut kādu zaļu briļļainīšu celta panika. Kara vēsturnieks atgādina mums visiem par neskaitāmajām indīgo kaujas vielu kravām, kas pēc Pirmā un Otrā pasaules kara tika nevis likvidētas, bet vienkārši samestas Baltijas jūrā. Laiks rit, kaujas lādiņi dzelmē rūsē, to sieniņu milimetri, kas mūs atdala no iprīta izplūšanas jūrā, arvien vairāk sarūk. Reāli!
Vēl viena sazvērestību teorija, kas, iespējams, kādam šķitīs eksotiskāka, vēsta par psihotrono un klimatisko kaujas ieroču iz-strādi un izmantošanu PSRS. Nekomentēšu, tomēr interesanti, ko pēc tam, kad grāmatu izlasīs, par to zinās teikt, piemēram, Skrundas lokatora un Zvārdes poligona tuvumā esošo apdzīvoto vietu iemītnieki, kas labi atminas padomju laikus un padomju militāristu saimniekošanu. Un kā lai te neatceras Atmodas gadu publikācijas latviešu presē, kurās viņi sūdzējās par nesaprotamām galvassāpēm un citiem dīvainiem simptomiem, kas šad un tad gandēja ierasto dzīves ritmu.
Bet galvenā, protams, ir prāmja Estonia katastrofas izmeklēšanas attīstība. Marats Kalandarovs apraksta to, kā cits pēc cita pazūd vai apklust liecinieki, kas pēc izglābšanās satikuši it kā bojāgājušo kapteini Pihtu un simpātiskās dvīņumāsas dejotājas vai ziņojuši lietas, kas neatbilst oficiālās izmeklēšanas komisijas uztieptajām vadlīnijām. Ietiepīga turēšanās pie savas versijas kādam maksājusi dzīvību. Lasītājs uzzina arī to, ka ap Estonia vraku spieto noslēpumaini ūdenslīdēji un specdienestu komandētas zemūdenes. Ko viņi tur ložņā, kāpēc norautais prāmja vizieris, kam vajadzētu atrasties vismaz kādu kilometru no vraka, guļ dažu metru attālumā no tā – atbildes uz daudzajiem kāpēc autors meklē – kādreiz atrod, kādreiz arī neatrod.
Spekulācija vai izmeklēšana
Tas, protams, ir labs skeptiķa jautājums, kā īsti šo grāmatu kvalificēt. Dzīvojam taču laikā, kad grāmatu veikalu plaukti mudž no dažādiem atklājumiem, kas «racionāli izskaidro» gan Bermudu trijstūra, gan seno piramīdu noslēpumus, gan nacistu slepenos pētījumus, gan citplanētiešu plašo saimniecību uz planētas Zeme.
Es tomēr Vīzu uz dzelmi šādā plauktā neliktu. Dokumentālais romāns tā arī ir palicis nepabeigts. To lasot, rodas iespaids, ka radīt literāru finālu autoram tehniski nebūtu ne mazāko problēmu. No rakstnieka viedokļa piedzīvojumu romānam trūkst vien pāris nodaļu un literārajam stāstam varētu pielikt punktu jau kaut kur trešās daļas vidū. Tomēr Marats Kalandarovs to nedara. Tātad – izriet loģisks secinājums – bijušas problēmas pabeigt izmeklēšanu.
Ticēt tam, ko viņš raksta, protams, ir katra paša ziņā. Tomēr atkārtošu to, ko pieminēju sākumā – nedod Dievs, ja kaut desmitā daļa no visa tā, ko raksta Marats Kalandarovs, ir patiesība. Tādā gadījumā – kādā gan pasaulē mēs dzīvojam?
