Repa uzvaras gājiens
Pirmoreiz reps latvju mūzikā nopietni pieteicās ar tolaik vēl pavisam jauniņo Gustavo, Ozola, Čižika un Gonzas 1995. gadā izveidoto grupu “Fact”, bet pēc tam hiphopa kultūru no tās šovbiznesa pozīcijām personificēja Ozols, bet no muzikālā viedokļa mazliet vēlāk saulītē iecēla Gustavo. Protams, var par pirmo latvju repa pieteikumu minēt arī Robertu Gobziņu ar viņa trako purva āzi (dziesma “Aka Aka”) vai meiteni no Slokas, kura smirdēja pēc Lielupes un naftā tai bija rokas (dziesma “Go EastBam!”), taču tas nebūtu nopietni. Gustavo repu parādīja no pavisam cita skatpunkta, tolaik viņš varēja popularitātē līdzināties pat ar grupu “Instrumenti” (līdz “Prāta vētrai” gan pietrūka), bet pēc kļūšanas par Arstarulsmirus viņa zvaigzne norietēja. Vietā nāca Gacho, taču viņš tronī uzturējās relatīvi neilgi, jo uzsāka projektu “Mesa” ar kvalitatīvu, taču hiphopa aprindās diezgan duāli vērtētu mūziku. Protams, šis uzskaitījums ir ļoti virspusējs un ļoti nepilnīgs, bet par galveno ‒ šobrīd Latvijas repā ir jauns karalis, viņu sauc ansis.
Pirmoreiz ansis par sevi plašākai auditorijai lika runāt ar 2017. gadā izdoto albumu “Balzams”, kas ieguva “Zelta mikrofonu” kā gada labākais pašmāju repa ieraksts (starp citu, pārspējot Mesu) un ieguva arī gada straumētākā latviešu mūzikas ieraksta titulu “DigiTop 100” topā, bet kopā ar Kristīni Pāži ieskaņotā dziesma “Zemes stunda” straumēšanas servisos atskaņota vairāk nekā 5,6 miljonus reižu. Šā gada oktobra beigās klajā nāca anša ceturtais albums “Liela māksla”, kas ir drošs pretendents uz “Zelta mikrofonu” ne tikai hiphopa, bet arī kopējā nominācijā, turklāt daži fani sociālajos tīklos pat aizrunājušies tik tālu, ka piedāvā “beidzot nominēt hiphopa mākslinieku kādai no ikgadējām balvām literatūrā: sakarīgi un jēgpilni teksti, kas šai paaudzei nozīmē daudz vairāk nekā, piemēram, Ziedoņa krājums “Motocikls””.
Pats ansis vairs nav mazliet kautrīgais puisis adītajā cepurē, kuru viņš nēsā režīmā 24/7 - mūziķis apzinās savu vērtību. “Es gribu ar šo ierakstu nedaudz sačakarēt visus tos, kuriem liekas, ka ar repu viss ir vienkārši. Droši ir tas, ka 2020. gada Rīgā lielākais muļķis telpā biežāk būs nevis hiphopa fanāts, bet tas, kurš neko par to nezina un tajā neko neprot vai nevēlas saklausīt un saskatīt,” nu jau droši var teikt ansis, absolūti nesatraucoties par to, ka kāds viņu varētu vainot iedomībā. “Šobrīd reps ir populārākais mūzikas žanrs uz planētas, un es pat neuzskatu, ka tā ir godīga cīņa. Vieglāk ir pateikt, kas reps ir, nekā ‒ kas tas nav. Tas nekad nav bijis tikai mūzika, un tas nav tikai māksla.” Tā, lūk! Jāņem vērā arī to, ka ansis šobrīd ir tikai redzamākā latvju repa aisberga daļa: ir taču arī fantastiskā Viņa, no jaunajiem spēku rāda brutāli tiešais Prusax un virkne citu. Līdz ar to gādīgajiem mammučiem un papučiem nevajadzētu brīnīties par kaut kādām dīvainībām atvašu muzikālajā gaumē, izskatā un pat viedokļos - pusaudži drīzāk aizgūs leksiku no anša un Prusax nekā no pārpārēm pareizās latviešu valodas skolotājas vai valodniekiem, kuri labprāt uzstātu, ka uz jumta dzīvoja nevis Karlsons, bet Kāšons.
Un repu nevajadzētu novērtēt par zemu. Piemēram, kanādiešu reperis Dreiks nesen sasniedza rekordu ‒ viņa kopā ar kolēģi Lil Durk izpildītā dziesma “Laugh Now Cry Later” nokļuva “Billboard” topa pirmajā vietā, kļūstot par Dreika 21. dziesmu, kas tikusi pie šāda goda. Iepriekšējais šīs jomas rekords - 20 dziesmas pirmajā vietā - piederēja tādiem komentārus neprasošiem izpildītājiem kā Arieta Frenklina un Stīvijs Vonders. Dreiks vispār var radīt gadsimta apvērsumu pasaules mūzikas industrijā - trīs lielie ierakstu giganti “Universal”, “Warner” un “Sony” šobrīd gaida kanādieša lēmumu, pārslēgt vai nepārslēgt līgumu ar “Universal”, varbūt turpmāk izdot ierakstus bez šo vaļu palīdzības, bet Dreika “nē” nozīmētu trauksmes zvanus visas industrijas nākotnei. Un tas nav pārspīlējums! Vēl viens piemērs - pašlaik Amerikā joprojām rit diskusijas par Džo Baidena un Donalda Trampa prezidenta vēlēšanās saņemto balsu skaitu, bet tajās piedalījās arī slavenais reperis Kanje Vests, kurš savāca aptuveni 60 000 balsu. Jā, maz, taču Amerikā prezidenta vēlēšanas uztver ļoti nopietni, tur aktieri un varbūt arī mūziķi var kļūt tikai par Kalifornijas gubernatoriem. Bet, ja pie mums prezidentu vēlētu tauta un izvēli nāktos izdarīt starp Egilu Levitu un ansi vai Ozolu, sazin kā būtu. Joks, neiespējami? Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu taču Saeimā ievēlēja, par ko gan te vēl būtu jābrīnās…
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
