Vai Izglītības ministrijas ērgļi pārvēršas par maitu lijām?
Nesen saņēmu vēstuli no kādas skolnieces, kura lūdza savu vārdu neminēt: skolā varot sanākt nepatikšanas. Sauksim viņu par Simonu. Viņa ir 12. klases audzēkne, un viņa zina, ka dzīvē drīz iestāsies jauns posms, tikai viņa nezina - kāds. Šobrīd Simona mēģina mācīties. Un - analizēt to, kas notiek darbībās ar nosaukumu „mācības”.
„Darba apjoms ir nenormāls, kas totāli pārsniedz to laiku, ko skolēns drīkst pavadīt darbā pie datora. Bet viņš drīkst pie tā pavadīt vien dažas stundas dienā. Taču pie datora jāsēž visu dienu. Tās ir „online” stundas (kas mēdz pārklāties cita citai tādēļ, ka skolotāji savstarpēji neprot komunicēt), dažnedažādi uzdevumi, kas parasti ir lieli - piemēram, jāuzraksta esejas un pārspriedumi, jāveido konspekti, jārisina matemātikas uzdevumi, jāzīmē, jāskatās video un filmas, jālasa grāmatas,” tā Simona.
„Varētu padomāt - nu, kas tur tāds? Vai tad bērni un jaunieši neprot grāmatas lasīt?” retoriski vaicā Simona. „Bet runa ir par to, ka šie darbi, vairāki vienlaikus, jāizpilda vienas nedēļas ietvaros. Piemēram, uzraksti trīs esejas, izpildi sešus matemātikas uzdevumus un vēl izlasi romānu nedēļas laikā. Ir vēl daudzi citi darbi. Vai skolotāji uzskata, ka skolēniem viss savs laiks (arī laiks pēc stundu beigām, arī brīvdienas un svētku dienas) ir jāvelta tikai un vienīgi mācībām?”
Neizdibināms jūklis ir e-klasē, jo visbiežāk nav iespējams atrast uzdevumus, kas jāpilda. Turklāt „skolotāji lielākoties tikai uzdod darbus, viņi nemāca, neveic vielas izskaidrošanu”. „Atverot e-klasi vai jebkādu citu vietni, kurā notiek darbu uzdošana, visbiežāk parādās vārdi „pašam atrast”, „sameklēt”, „paprasīt kādam” vai tamlīdzīgi. Ja parādās jauna viela, jēdzieni, ko skolēns nesaprot - lai meklē pats. Jautā mammai, tētim, omei, tantei vai kaimiņam Jurim, bet galvenais - nodod darbu laikus!”
Darbu nodošanas aspektā skolotāji nereti esot tik principiāli, ka negrasoties piedot, ja darbs, piemēram, eseja par romānu, tiks nodots dienu vēlāk. „Bet ne jau maijā pirms atzīmju izlikšanas! Brīdini vai nebrīdini - skolotāji bieži vien ir nepielūdzami, un tu paliec ar zemāku vērtējumu. Mēdz teikt, ka komunikācija ir atslēga, bet tā nemaz nav,” piebilst Simona.
„Ir tāda skolotāju „suga”, kas nekad neatbild uz jautājumiem, neatver vēstules un nereaģē uz skolēnu lūgumiem un aicinājumiem komunicēt. Tas atkal noved pie tā, ka visu ir jādara pašam vai jāprasa kādam ģimenē. Bailes manī vieš tas, ka eksāmeni nāk, bet gatavošanās nenotiek. Skolotāji ik pa laikam piemin kādu eksāmena uzdevumu, bet tas arī viss. Te jau pie vainas ir mūsu valsts - vēl neviens nezina, vai eksāmeni vispār būs. Vai ir grūti sagatavot vairākus precīzus variantus eksāmenu norisei atkarībā no epidemioloģiskās situācijas?”
Simona saprot, ka šāda veida „izglītība” ir diezgan bezjēdzīga. Turklāt „skolēniem, kas ir atbildīgi, neizmanto copy/paste principu un visu cenšas izdarīt laikā vieni paši, vērtējumi krīt, bet savukārt tiem, kam ģimenē palīdz darīt itin visu vai kāds no vecākiem vai radiem ir pat skolotājs, atzīmes kāpj debesīs; tomēr to mēs redzēsim tad, kad būs eksāmeni.” Ar vienu piebildi: ja tie būs. „Un beigās frāze būs viena - kāda gan stulba paaudze ir izaugusi, atkal zemi eksāmenu rezultāti,” ironizē Simona. „Bet es uzrunāšu mūsu valsts vadību, mūsu skolotājus - tad audziniet mūs, māciet, skolojiet. Ar gudru runāšanu nepietiks. Un ļoti svarīgi jums atcerēties, ka ģimenei nav pienākuma vadīt stundas skolotāju vietā.”
Izglītības sistēma pēdējo piecu gadu laikā ir nograuta līdz pamatiem, un to veiksmīgi turpinājusi graut arī esošā izglītības ministre. Pirmie divi viņas ministrēšanas gadi gan vairāk iezīmējās ar augstskolu sistēmas postīšanu, pērn viņas aktivitātes mazliet iespaidoja arī kovids, tāpēc nebija laika domāt nedz par mācību materiālu sagatavošanu „kompetenču izglītībai”, nedz par to, ka attālinātajām mācībām būs nepieciešami datori - katrai ģimenei, katram skolēnam. Pedagogi sūdzējās, ka Valsts izglītības satura centrs kavējas ar rekomendācijām, kas paredzētas skolām. Turklāt vecākajām klasēm attālinātās mācības notiek jau tik ilgi, ka faktiski vairs nebūs iespējams apgūt mācību vielu, kas zaudēta ne tikai laika, bet arī normāla mācību procesa zaudējuma dēļ. Un izlaiduma klases to noteikti nevarēs nedz apgūt, nedz atgūt.
Zināšanu līmenis dramatiski krītas, jo tas, kas notiek „attālinātajās mācībās”, noteikti neatbilst (vai tikai attālināti atbilst) jēdzienam „mācīšanās”. Ja arī „mācīšanās” būtu kaut cik saprātīgi organizēta, datoru tik un tā nepietiktu: Latvijas Pašvaldību savienība brīdināja, ka skolēniem joprojām trūkstot ap 87 000 datoru. Turklāt ne visur Latvijā ir iespējams nodrošināt pastāvīgu interneta pārklājumu. Mācībām traucē arī idiotiskie iepirkšanās ierobežojumi: nedrīkst iegādāties nedz rakstāmpiederumus, nedz krāsas un papīru, kas nepieciešams vizuālās mākslas stundās.
It kā ar to vēl nebūtu gana, jauniešos pastiprinās nomāktības un depresijas izjūtas: „mācības” iespaido gandrīz visus, daudzi atzīst, ka neredz motivāciju mācīties, līdz ar to sekmes ir sliktas, nav mērķu, trūkst socializācijas, veidojas atkarības, bet neveidojas normālas attiecības. Latvija diemžēl ir līderpozīcijās jauniešu pašnāvību skaitā, un kovida radītās emocionālās blaknes, savienojoties tandēmā ar valdības regulāri piekoptajām aplamībām, nereti izveido nāvējošu kokteili. Jauniešu psihoterapeitiem še daudz ko darīt, lai situāciju labotu.
Vienīgi - nav dzirdēts, ka šī situācija kaut kādā veidā uztrauktu Izglītības ministriju un tās vadošos ērgļus. Acīmredzot tāds arī ir mērķis - sākt ģenerēt neizglītotus, garīgi nelīdzsvarotus, viegli iespaidojamus jauniešus, apveltītus ar primitīvākajām „kompetenču izglītības” iemaņām. Un tā - paaudžu paaudzēm, līdz nācija nomirst - fiziski un garīgi. Šaubas rada tikai tas, vai ministrija pati izvirzījusi šos mērķus, tādi gudrinieki tur diez vai atradīsies. Taču viens gan skaidrs: vadošie ērgļi, paši nemanīdami, nereti pārvēršas par maitu lijām...
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
