Dienvidāfrikas asiņainā simfonija

Gribat zināt, kas notiek? Skatieties šausmenes!

... Atijs Potgīters (40), viņa sieva Vilna (36) un divgadīgā meitiņa Vilmīna piebrauca pie savas lauku sētas vārtiem. Bija jauka vasaras diena, un tieši todien Atijs ar Vilnu svinēja savu kāzu jubileju. Atijs bija tikko paspējis izkāpt no automašīnas, kad atskanēja šāviens un mašīnu pēkšņi aplenca seši jauni melnādaini vīrieši ar nažiem, mačetēm un dakšām rokās. Atijs izmisīgi un varonīgi cīnījās, cenšoties glābt savu ģimeni, taču saņēma 151 dūrienu, neskaitot sitienus ar mačeti pa galvu. Pēdējais dūriens - ar dakšām kaklā - izrādījās nāvējošs.

Kad divgadīgā Vilmīna pieskrēja pie asiņu peļķē gulošā tēva, viens no uzbrucējiem sagrāba bērnu, aiznesa viņu uz pieliekamo, ar šāvienu galvā nogalināja un iemeta turpat stāvošā kastē. Pēc tam ļaundari ievilka Vilnu mājā, piespieda viņu atvērt seifu un nolaupīja tur esošo naudu (apmēram 180 eiro mūsu naudas izteiksmē). Tad sievietei lika nomesties ceļos un aukstasinīgi nonāvēja viņu ar lodi pakausī. Viens no neliešiem atnesa mazās Vilmīnas līķīti un uzmeta to mātei virsū. Atstājot nozieguma vietu, uzbrucēji piekabināja pie fermas vārtiem kartona gabalu ar uzrakstu: „Mēs viņus nogalinājām. Mēs vēl atgriezīsimies!”

Tas notika 2010. gada 1. decembrī Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) vidienē. Ja šāds noziegums būtu noticis Latvijā, tas būtu tik ārkārtējs un sensacionāls, ka satricinātu visu mūsu sabiedrību uz vairākiem mēnešiem. Taču DĀR tā ir ikdienas dzīves realitāte, un šāda veida noziegumi pret baltajiem fermeriem vidusmērā notiek reizi nedēļā vai pat biežāk.

Lai pārlieku netraumētu lasītājus un ļautu viņiem mierīgi izlasīt rakstu līdz galam, es apsolu: šis būs vienīgais konkrētais un detalizēti aprakstītais piemērs. Es tikai vēlos, lai lasītāji skaidri apjēgtu: lai arī cik šaušalīgi tas izklausītos, uz pārējo slepkavību fona Potgīteru ģimenes stāsts ir viens no „maigākajiem un nesāpīgākajiem”. Ja nu jums ļoti gribas gūt reālistisku priekšstatu par to, ko uzbrucēji pirms nāves liek izciest citiem upuriem, tad vienkārši noskatieties kādu īpaši sadistisku un asiņainu šausmu filmu.

Skaitļi, tikai skaitļi

Cik plašs un nopietns ir fermeru slepkavību fenomens? Visticamāko statistiku ir apkopojusi nevalstiskā organizācija „AfriForum”, balstoties daļēji uz DĀR policijas un citu valsts iestāžu oficiālajiem datiem un daļēji uz pašas organizācijas pārbaudītajiem un dokumentētajiem faktiem.

Uzbrukumi lauku saimniecībām DĀR kļuva par reālu atsevišķu fenomenu 1990. gadā. Līdz tam šī parādība gandrīz nemaz neeksistēja. Patlaban DĀR ir apmēram 33 tūkstoši privātu fermu jeb lauku saimniecību, kas par spīti visām grūtībām turpina apgādāt valsts iedzīvotājus ar pārtiku tā, ka pietiek arī eksportam.

Saskaņā ar „AfriForum” datiem laikposmā no 1990. līdz 2017. gadam notika vismaz 4482 uzbrukumi fermām, kuru gaitā slepkavības tika izdarītas vismaz 1933 reizes (nerēķinot upuru skaitu katrā no tām). Es īpaši uzsveru vārdu „vismaz”, lai pasargātos no dažādiem „patiesības ministriem” un “faktu čekistiem”, jo „AfriForum” ņem vērā tikai tos notikumus, kurus paši var dokumentāli apliecināt. Līdz ar to nav nekādu šaubu, ka patiesais noziegumu skaits ir krietni lielāks.

Salīdzinājumam: pēc DĀR policijas sarūpētajiem datiem šajā laikposmā visā valstī bija notikuši veseli 12 245 uzbrukumi fermām, tostarp 1700 slepkavības epizodes. Tātad vidusmērā tās ir gandrīz divas slepkavības nedēļā 27 gadu garumā. DĀR fermeris ir pakļauts divreiz lielākam nogalināšanas riskam nekā policists un 16 reizes lielākam aplaupīšanas riskam nekā pilsētnieks. Jau tas vien ir šausmas un absurds, jo lauku sētai pēc definīcijas vajadzētu būt miera un drošības oāzei.

Skaitļi, aiz kuriem asiņo zeme

Lasītāji, neuztveriet šos skaitļus kā sausu statistiku: aiz katra skaitļa zeme mirkst asinīs un asarās. Pirms nogalināšanas upuri bieži vien tiek spīdzināti ar tik drausmīgu nežēlību, ka to nav iespējams nosaukt citādi kā par gluži sātanisku zvērību. Īpaši sadistiski uzbrucēji mēdz apieties ar maziem bērniem un sirmgalvjiem, kā arī fermās mītošajiem suņiem un kaķiem. Sievietes dažkārt tiek brutāli izvarotas - ieskaitot pavisam sirmas večiņas.

Vairumā gadījumu fermas tiek arī aplaupītas, taču ļaundari aprobežojas ar pavisam nelielām naudas summām. Ja tiek nolaupīta automašīna, to parasti pēc tam atrod pamestu kaut kur fermas tuvumā. Tātad nav taisnība, ka šādu uzbrukumu pamatmērķis būtu vienkārša laupīšana. Vēl viens ļoti svarīgs fakts: uzbrukumi tiek rūpīgi izplānoti un sagatavoti vairākas nedēļas vai pat mēnešus iepriekš, lai pārsteigtu saimniekus brīdī, kad viņi ir vismazāk tam gatavi un vismazāk aizsargāti.

Kurš kuru nogalina?

Uzbrucēju demogrāfiskais profils ir ļoti skaidrs un izteikts: tie visi ir jauni vai vidēja vecuma melnādaini vīrieši. Ja runājam par upuru demogrāfiju, tā ir daudzveidīgāka, taču arī šeit ir redzama viena skaidra tendence. Tikai 12 procenti no visiem DĀR lauksaimniekiem ir melnie, bet viņi veido tikai sešus procentus no visiem uzbrukumu upuriem fermās (turklāt šajā skaitlī ietilpst ne tikai saimnieki un viņu ģimenes locekļi, bet arī algotie laukstrādnieki). Līdz ar to bez politkorektas laipošanas jāatzīst, ka nežēlīgie uzbrukumi ir vērsti galvenokārt pret baltajiem. Protams, cietušo skaitā ir ne tikai paši fermeri, bet arī viņu ģimenes locekļi un ciemiņi.

Vēl jo vairāk: pēc etniskās piederības DĀR balto fermeru absolūtais vairākums ir afrikāneri jeb būri - holandiešu, franču un vācu ieceļotāju pēcteči. Viņu dzimtā valoda ir afrikāneru valoda jeb afrikānss (vienkāršoti sakot, nīderlandiešu valodas paveids). Starp citu, pēc ārējā izskata, populārās mūzikas un dažām kultūras un mentalitātes iezīmēm afrikāneri ir visai līdzīgi mums - latviešiem. Pat vārds “būri” mums ir labi pazīstams: tas nozīmē to pašu, ko vācu baronu laikos lietotais vārds “bauri”, proti - “zemnieki”. Tikai latviešu valodā tam ir nicinoša pieskaņa, turpretī Dienvidāfrikas būru vairākums šo vārdu nes ar lepnumu.

Nu tad, lūk: DĀR valdošās prokomunistiskās partijas „Afrikāņu nacionālais kongress” (ANK) vietējās sanāksmēs vēl nesen tika skandināta uz vardarbību atklāti kūdoša dziesma ar piedziedājumu „Nogalini būru!”, un pēc katras šādas izdziedāšanās uzbrukumu skaits fermeriem pēkšņi krasi pieauga. Tādēļ ir pamatots secinājums, ka šī vardarbība pēc savas būtības ir rasistiska un vērsta galvenokārt (lai arī ne tikai) pret afrikāneru tautas piederīgajiem.

“Bet ko baltie cilvēki dara Āfrikā?”

Nupat paustā atziņa varētu šķist ārkārtīgi dīvaina, jo saskaņā ar pēdējo gadu laikā veiktajiem pētījumiem absolūtais dienvidafrikāņu vairākums (neatkarīgi no ādas krāsas un dzimtās valodas) nav rasisti un pret citu etnisko grupu pārstāvjiem izturas labi. Daudzos gadījumos melnādainie strādnieki un kaimiņi ir nākuši baltajiem fermeriem palīgā un palīdzējuši padzīt uzbrucējus. Kāpēc tad notiek šādi uzbrukumi balto lauksaimnieku sētām? Limpopo universitātes kriminoloģijas profesors Nīlss Mūlmans skaidri pasaka: vienīgais šīs sistēmiskās vardarbības pamatmērķis ir aizdzīt baltos fermerus no viņu zemēm, lai varētu tās sagrābt. Tātad šis mērķis ir politisks.

Šajā brīdī daudzi lasītāji iesauksies: “Jā, bet vai tad tas nav pareizi? Ko baltie cilvēki dara Āfrikā? Šie kolonizatori ir vardarbīgi atņēmuši nabaga iezemiešiem viņu zemi, un būtu taisnīgi, ja vietējie tās atgūtu!” Šāda reakcija var būt pilnīgi labticīga, bet tā diemžēl pierāda tikai vienu: to, cik efektīva ir bijusi padomju un citu komunistu melīgā propaganda pēdējo 70 gadu garumā. Jo realitāte ir pavisam cita. Par to parunāsim Neatkarīgās nākamsestdienas numurā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā