Vatikāns par attieksmi pret geju laulību legalizāciju dod atbildi vienā vārdā

Šī atbilde sastāv no viena vārda - negatīva - kurai seko šīs attieksmes skaidrojums uz divām lappusēm septiņās valodās ar trīspadsmit atsaucēm uz dažādiem agrāk pieņemtiem baznīcas dokumentiem. Skaidrojumā, kuru parakstījis kongregācijas galva kardināls Luiss F. Ladaria, teikts, ka Katoļu baznīca nevar svētīt viendzimuma laulības, jo Dievs nevar svētīt grēku. Homoseksuālu savienību nevar uzskatīt par likumīgu [baznīcas izpratnē] tāpēc, ka “tā būtu netieša svētība vīrieša un sievietes Laulības liturģijas imitācijai, kaut gan nav pilnīgi nekāda pamata uzskatīt homoseksuālās savienības par kaut ko līdzīgu vai pat attāli līdzīgu Dieva plānam attiecībā uz laulību un ģimeni”.

Ar šo paziņojumu Vatikāns skaidri norāda, ka nodala Laulības liturģiju (sakramentu) no vienkāršas divu cilvēku civilas kopdzīves. Tās ir divas dažādas lietas, kuras “pat attāli” nav līdzīgas. Jau nākošajā skaidrojuma rindkopā teikts, ka šis paziņojums nekādā ziņā nav domāts kā “netaisnīgas diskriminācijas izpausme, bet drīzāk kā atgādinājums par liturģiskā rituāla patiesumu un svētā sakramenta būtību, kādu to saprot baznīca.”

“Kristīgā kopiena un tās priesteri tiek aicināti ar cieņu un iejūtību pieņemt cilvēkus, kuri izjūt homoseksuālas noskaņas,” teikts paziņojumā, kurš kopumā ieturēts uzsvērti samiernieciskā un iekļaujošā stilistikā. Par spīti tam, nav šaubu, ka atradīsies aktīvisti, kuri arī šo ieturēto paziņojumu pasludinās par “naida runu”, kuru iniciējis “neizskaidrojams ļaunums”. Šie divi vārdi - “naids” un “ļaunums” ir galvenie atslēgas vārdi, bez kuriem nav iedomājama šodienas LGBTNIK (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas, nebināras personas, interseksuāļi un kvīri) kopienas apsūdzošā retorika.

Vatikāna paziņojuma nozīme ir lielāka, nekā pirmajā brīdī var iedomāties. Līdz šim viss gāja vienā virzienā - burtu skaits iepriekš minētās kopienas apzīmējumā ik pa brīdim palielinājās ar jaunām un jaunām cilvēku kategorijām ar īpašām pretenzijām, un nekas neliecināja, ka šī “izaugsme” kādā brīdī varētu apstāties. LGBTNIK kopienas aktīvistu ceļa rullis neapturami iemīcīja asfaltā visus savus pat gluži nejauši ceļā patrāpījušos pretiniekus. Satversmes tiesas 12. novembra sprieduma acīmredzamais neviennozīmīgums noslīka tiesnešu absolūtajā vienprātībā. Sabiedrisko procesu vērotājam varēja šķist - viss, pretoties šai mašinērijai nav jēgas.

Tieši tāpēc šim paziņojumam ir tik liela nozīme, jo ar to Vatikāns skaidri liek saprast, ka piekāpšanās politika, kad jauno vēsmu iespaidā baznīca solīti pa solītim gāja prom no tradicionālajām ticības dogmām, tiek apturēta. Vēl pērnruden lielu ažiotāžu izraisīja divdomīgi pāvesta Franciska izteikumi, kurus daudzi interpretēja kā atbalstu viendzimuma laulību legalizācijai. Tiesa, jau toreiz Vatikāns norādīja, ka runa ir tikai par civilām attiecībām, nevis laulību, kas atbilstoši baznīcas mācībai (arī Latvijas Satversmei) ir laulība starp vīrieti un sievieti.

Vatikāna pirmdienas paziņojumā skaidri norādīts, ka homoseksuālo pāru savienība nevar tikt uztverta citādi kā vien par heteroseksuālo pāru laulības imitāciju.

Vatikāna ieskatā visa šī aizraušanās ar LGBTNIK+ kustību ir pārejoša parādība, tāda kā sociālā mode, kura, mūsdienīgi izsakoties, nav un nevar būt ilgtspējīga. Baznīcai kā vienam no centrālajiem sociālajiem stūrakmeņiem jāpaliek neizkustinātam laicīgo pārmaiņu vējos. Baznīcai jākļūst par gadsimtos pārbaudīto vērtību sargātāju. Kvīri nāk un iet, bet cilvēce paliek.

Daudziem šķita, ka nav aiz kalniem brīdis, kad Katoļu baznīca padosies un darīs visu, ko no tās prasa tie, kas uz baznīcu neiet, Bībeli nelasa, Dievam netic un izpratni par baznīcas dzīvi un ticības jēgu smeļas no tādiem Holivudas grāvējiem kā “Jaunais pāvests” ar Džūdu Lou galvenajā lomā. Ar šo Vatikāna paziņojumu tiek dots signāls, ka runas par baznīcas galu ir nedaudz pārspīlētas.

Jāatzīst, ka reliģijas modernizētājiem “no malas” parasti ir visai vāja izpratne par baznīcas, ticības un reliģijas (kas nav viens un tas pats) dziļāko jēgu. Viņi savu galvu, savu pasaules redzējumu pieliek ticīga cilvēka, kurš ievēro liturģiskos rituālus, ķermenim un neizpratnē brīnās, kāpēc gan tik strikti turēties pie, viņuprāt, arhaiskiem ticības atribūtiem.

Baznīcas uzskatā šie atribūti nekādā gadījumā nav arhaiski, jo tie ir mūžīgi. Savukārt neticīgie savā domāšanā ir līdzīgi tiem, kuri aicina nojaukt visas senās ēkas, kurās cilvēkiem grūti dzīvot, un to vietā uzcelt jaunas, modernas augstceltnes. Vieglāk un ērtāk taču nojaukt to Marijas ielas “graustu” nekā to restaurēt un saglabāt. Viņi ne tikai nesaskata šajā “arhaikā” kādu skaistumu, pozitīvu audzinošo efektu; viņi to uztver kā traucēkli “jaunās pasaules” celtniecībā. Traucēkli “jaunai domāšanai”. Tāpēcb jānoārda pa ķieģelītim vien. Kāpēc gan nesvētīt viendzimuma laulības, neordinēt sievietes, neatcelt muļķīgo celibātu? Un tad jau drīz varēs atcelt arī Bībeli, liturģiskos rituālus un beigu beigās arī pašu baznīcu.

Baznīcas nozīmi mūsu civilizācijas evolūcijā un mūsdienu labklājības nodrošināšanā šie cilvēki neredz. Gluži otrādi, viņi ir nesatricināmi pārliecināti, ka baznīca vienmēr ir bijusi kā smags akmens pie kājas, kas mūsu civilizāciju ir vilcis uz leju. Tas, ka visas agrīnās Eiropas universitātes (tātad arī zinātne), arī primārās izglītības iestādes, labdarības organizācijas, sociālās nodrošināšanas un veselības aprūpes sistēma jau agrīnajos viduslaikos radās un tālāk attīstījās līdz mūsdienu līmenim uz kristietības bāzes ar tiešu baznīcas svētību, tiek ne vien noklusēts, bet apgriezts ar kājām gaisā.

Nav šaubu, ka arī šis Vatikāna paziņojums izraisīs jaunus uzbrukuma viļņus baznīcai. Tiks liekulīgi, pārbīdot akcentus, jautāts - no kurienes tāds naids? Jāatkārto, ka “naids” LGBTNIK valodā nozīmē nevis to, ko šis vārds gadu simtiem ir nozīmējis, bet gan visniecīgāko nevēlēšanos nekritiski atbalstīt jebkuras šīs kopienas iegribas un pieņēmumus.

Vatikāna pirmdienas paziņojums nebūt vēl nenozīmē, ka baznīca izturēs un uzvarēs. Taču atklāts paliek jautājums, kas tad uzvarēs? Vai tiešām kvīri, kuriem saprotamu iemeslu dēļ savu bioloģisko pēcnācēju nevar būt, būs noteicēji Eiropā pēc gadiem piecdesmit. Var, protams, šajā brīdī piesaukt Špengleru, kurš Vakareiropas norietu pareģoja jau pirms simt gadiem, bet nekas tāds taču nav noticis.

Diemžēl noticis ir ļoti daudz kas. Lai kāda arī pirms simt gadiem bija Eiropa, tā bija ar saknēm dziļi ieaugusi kristietiskajā kultūrā. Cilvēki varēja neiet uz baznīcu, neticēt Dievam, bet viņiem bija Eiropas kultūrtradīcijas tūkstošgadīgā aizmugure. Arī tagad tā mums ir, neatkarīgi no cilvēka personiskās reliģiozitātes. Eiropeiskā (kristīgā) izpratne par labo un ļauno. Jautājums, vai tā ir arī tiem, kuri uzbruka “Charlie Hebdo” redakcijai?

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā