Alekseja Navaļnija arests tricina Vladimira Putina režīma pamatus

Nākamajā dienā pēc Navaļnija atgriešanās 17. janvārī izbraukuma tiesas sēde, kura vairāk atgādināja farsu, viņam piesprieda 30 diennakšu apcietinājumu. Navaļnija juristi norāda, ka šis spriedums ir absolūti nelikumīgs, jo attiecīgais Kriminālkodeksa pants nav Navaļnijam piemērojams. Taču, cik tas bija vai nebija likumīgs, nav pat nozīmes, jo Navaļnija un Kremļa attiecības jau sen pārbīdījušās no juridiskās plāksnes politiskajā, kad likumi tiek staipīti, kā varai labpatīkas.

Navaļnija komanda nepalika parādā un “youtube” izvietoja sagatavoto “mājas darbu” - ļoti augstā profesionālā kvalitātē uzņemtu filmu par Putina vairāk nekā simts miljardu rubļu vērto pili Gelenžikas (Krasnodaras apgabals) apkaimē Melnās jūras krastā.

Pati filma tiem, kuri par Putina režīmu ilūzijas nelolo, īpašus pārsteigumus neradīja, taču tā ļoti spilgti izgaismo Putina ieveidotās sistēmas dziļāko būtību. Pareizāk sakot, tās ārkārtīgo seklumu. Kas šīs sistēmas būtību var simbolizēt krāšņāk nekā tualetes poda zelta birste un tualetes papīra turētājs par 1000 eiro? Nav brīnums, ka tieši tualetes birste kļuva par sestdienas protesta akciju ironisko simbolu.

Putina pilī esošais pazemes hokeja laukums, akvadiskotēka, kazino zāle ar spēļu galdiem un atsevišķa zāle ar automātiem, tāpat kā kaljana smēķēšanas istaba ar nelielu skatuvīti, kuras centrā striptīza stienis, guļamistabas un vannas ar baldahīniem precīzi raksturo sistēmu. Tāpat kā “čigānu baroka” (Piņķu autleta) stila arhitektūra. Par pils saimnieka slēptajiem sapņiem liecina pils galvenās ieejas vārti, kuri precīzi kopē slavenos “Ziemas pils” vārtus ar divgalvaino impērijas ērgli no Eizenšteina filmas “Ļeņins Oktobrī”.

Šī Navaļnija filma uzreiz kļuva par pārliecinošu interneta hitu un pārsita visus līdzīgu filmu skatījumu rekordus (vairāk nekā 70 miljoni skatījumu). Uz šī popularitātes viļņa Navaļnija līdzgaitnieki aicināja savus atbalstītājus sestdien iziet ielās un protestēt pret sava līdera arestu. Vienlaikus visā Krievijā tika aizturēti Navaļnija vadītā pretkorupcijas fonda aktīvisti. No federālajiem TV propagandas kanāliem skanēja brīdinājumi nepiedalīties protesta akcijās, draudot ar izslēgšanu no skolas vai augstskolas, kā arī vienkārši draudot ar aizturēšanu un primitīvu sišanu.

Pēc Krievijā ļoti mierīgā (no protestu aktivitātes viedokļa) 2020. gada ar īpašu interesi tika gaidītas 23. janvāra akcijas - kas būs? Cik daudz cilvēku izies ielās, un kāda būs spēka struktūru reakcija? Ja gads bija mierīgs Krievijā, tad tas bija pavisam nemierīgs mentāli tuvajā Baltkrievijā. Pastāvēja bažas, ka Krievijas spēka struktūras pārņems Baltkrievijas pieredzi un izmantos tur aprobētās metodes.

Šīs bažas apstiprinājās pilnībā, un “siloviku” darbības bija asas. Īpaši tas attiecās uz Maskavu, kur protestētāju izklīdināšana notika, tālu pārsniedzot nepieciešamās stingrības robežas. Ja protestu sākumā vēl tika demonstrēta kāda eiropeiska civilizētība, tad vēlāk pilnīgi miermīlīgu cilvēku, kuri pat nedomā pretoties, sišana ar gumijas nūjām uzskatāmi parādīja “siloviku” attieksmi pret līdzcilvēkiem. Ārpus visiem rāmjiem, protams, paliek gadījums Pēterburgā, kur “omonietis” neapstājoties iespēra pa vēderu 54 gadus vecai sievietei, kura šādu rīcību negaidīja un nokrita, ar galvu smagi atsitoties pret asfaltu. Kā ziņo izdevums “Baza”, šīs sievietes stāvoklis naktī uz svētdienu strauji pasliktinājies, un viņa bezsamaņas stāvoklī atrodas reanimācijā.

2017. gada 12. jūnijā es biju Maskavā un klātienē novēroju Navaļnija organizēto protesta akciju pie Puškina pieminekļa Tveras bulvārī. Jau toreiz acīs dūrās Krievijas sabiedrības pat ne sašķeltība, bet noslāņošanās divos atšķirīgos, savstarpēji naidīgos slāņos - “silovikos” (vēsturiski - opričņina) un “činovņikos”, no vienas puses, un visos pārējos (neatkarīgi no politiskās pārliecības un attieksmes pret Putinu), no otras. “Siloviki” uz jebkuru civilo skatījās ar klaju pārākuma apziņu, no augšas, pat ar neslēptu nicinājumu. Apmēram tāpat kā augstāko kastu pārstāvis skatās uz tiem, kuriem pat pieskarties nedrīkst. Tikai sist ar gumijas nūju. Tas bija vērojams gan skatienos, gan demonstratīvi vaļīgajā stājā. Tā pa ielu pārvietojas cilvēks, kurš zina - viņš var darīt pilnīgi visu, un viņam par to nekas nebūs, bet citi viņa virzienā nevar pat roku pastiept - uzreiz dabūs ilgus gadus cietumā.

Jāatzīst, ka ilgstoša cilvēku dresūra ir nesusi augļus, un protestētāji ir neiedomājami padevīgi un pakļāvīgi. Ja “kosmonauti” ar gumijas nūjām dauza zemē guļošu un pretoties nedomājošu cilvēku, tad tas skaitās pašsaprotami, bet, ja kāds no protestētājiem atļaujas uz “siloviku” pusi mest sniega piku, tad tā jau tiek uztverta kā nepieļaujama “provokācija”. Jebkāda, pat niecīgākā pretestība “siloviku” faktiskām nelikumībām skaitās krimināli sodāma darbība (uzbrukums varas pārstāvim) un arī starp pašiem protestētājiem uztverta kā “provokācija”.

Kremļa stratēģi acīmredzot ir atzinuši Lukašenko aprobēto praksi par labu esam, un sestdien “siloviki” rīkojās tieši pēc tiem pašiem lekāliem. Par vienīgo politiskā “dialoga” instrumentu tiek atzīta vardarbība - gumijas nūja, vilkšana uz restoto busiņu un aizturēšanas izolators - ar strauju valsts virzīšanos Turkmenistānas uz Ziemeļkorejas virzienā. Ņemot vērā, ka Putins, tāpat kā Lukašenko, jau ir pārkāpis tā dēvēto Ričarda Trešā robežlīniju un viņam mierīga atkāpšanās ar vecumdienu pavadīšanu savā ārpilsētas savrupmājā (kā savulaik Gorbačovam un Jeļcinam) ir liegta, tad balstīšanās uz spēka struktūrām šķiet pašsaprotama un gandrīz vai vienīgā iespējamā. Tā kā Putins šajā sistēmā nav viens un sistēmas beneficiāru ir samērā daudz, tad teorētiski režīms var noturēties vēl ilgi un pagaidām nevar prognozēt drīzu tā galu.

Var rasties jautājums, kāda jēga no šīm bezzobainajām, uzsvērti miermīlīgajām un it kā bezmērķīgajām demonstrācijām? Šis jautājums Krievijā (tāpat kā Baltkrievijā) ir ļoti populārs. Pirmkārt, šīs protesta akcijas rāda varai, ka sabiedrība tomēr nav gatava pieciest pilnīgi visu un ar to kaut mazliet arī jārēķinās. Taču galvenais šo akciju uzdevums ir desakralizēt Putina varas “dievišķo sūtību”, ar sekojošu režīma deleģitimizāciju, kā tas faktiski jau noticis ar Lukašenko. Pēdējais nomināli joprojām ir pie varas un it kā pilnvērtīgi vada valsti, taču realitātē nekādas asākas kustības izdarīt vairs nevar. Tēlaini runājot, viņš nevis stūrē, bet, drudžaini iekrampējies, turas pie stūres. Kāda vairs vadīšana šādā stāvoklī?

Putins pat pēc viņa reputāciju graujošās Navaļnija filmas un sestdienas protesta akcijām atrodas ievērojami labākā pozīcijā nekā viņa baltkrievu “brālis”, bet arī tas ir tikai laika jautājums, kad abu situācijas izlīdzināsies. Jautājums vienīgi - cik drīza laika jautājums tas ir?

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā