Vai Latvijas prezidenti kļūst arvien cietsirdīgāki?

Valsts prezidents Egils Levits pirms pāris nedēļām izskatīja desmit notiesāto personu apžēlošanas lūgumus, un neviens no iesniegtajiem netika atbalstīts. Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane informēja, ka prezidents līdz šim ir izskatījis 192 notiesāto personu apžēlošanas lūgumus un apžēlojis astoņas personas.

Raimonds Vējonis sava termiņa laikā apžēloja 22 personas, Andris Bērziņš - 79 personas, Valdis Zatlers - 122 personas, Vaira Vīķe-Freiberga - 204 personas, Guntis Ulmanis - 219 personas. Taču katrs no valsts prezidentiem ir izskatījis atšķirīgu skaitu apžēlošanas līgumu, piemēram, Guntis Ulmanis savas prezidentūras laikā izskatīja 3391 apžēlošanas lūgumu, no kuriem apmierināja aptuveni 7 procentus, bet Raimondam Vējonim nācās izskatīt 697 šādus līgumus, no kuriem viņš apžēloja aptuveni 3 procentus. Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras laikā izskatīja 979 apžēlošanas līgumus, apžēlojot katru piekto.

Raimonds Vējonis “Neo” nodarījumā saskatīja vairāk labuma nekā ļaunuma

Raimonds Vējonis 2017. gadā apžēloja Ilmāru Poikānu, kuram bija piespriestas 60 stundas piespiedu darba par komercnoslēpumu saturošo ziņu iegūšanu no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas. Apsūdzību pamatā bija notikumi 2009. gadā, kad Ilmārs Poikāns izmantoja Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes drošības caurumu, lai piekļūtu datiem par valsts ierēdņu atalgojumu. Informāciju viņš nodeva Latvijas Televīzijas raidījumam „De facto”, kas ar to iepazīstināja plašāku sabiedrību.

“Lai gan Ilmārs Poikāns ar savu rīcību ir pārkāpis likumu, sabiedrības ieguvums no Ilmāra Poikāna rīcības ir bijis ievērojami lielāks nekā viņa nodarījuma sekas. Tas ir sekmējis atklātību un caurspīdīgumu valsts pārvaldē, kā arī pievērsis uzmanību valsts informācijas sistēmu drošībai,” toreiz uzsvēra R. Vējonis. Valsts prezidents Ilmāru Poikānu pilnīgi atbrīvoja no pamatsoda izciešanas un noņēma sodāmību. Lemjot par apžēlošanu, R. Vējonis bija ņēmis vērā arī to, ka Ilmārs Poikāns pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās ieradies Valsts probācijas dienestā pieteikties soda izpildei.

““Paldies” par pārcentīgo darbu visiem izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem, kas kļuvuši akli aiz paklausības, bet izrādās - velti. Tagad ir pēdējā iespēja nākotnē 7 reizes pārdomāt, pirms pieņemt lēmumus, izlemt, vai vajag akli pakļauties pavēlēm un redzēt tikai likuma burtu, nevis garu, galu galā sākt domāt ar savu galvu un atcerēties par sirdsapziņu. Pēdējais laiks ikvienam un ik dienas izvērtēt savu rīcību!” bija teikts I. Poikāna paziņojumā medijiem.

Levits izrāda lielāku iecietību nekā viņa priekšgājējs

Valsts prezidents Egils Levits 2019. gada nogalē apmierināja 13. janvāra grautiņu dalībnieka, notiesātā Anša Ataola Bērziņa aizstāvja apžēlošanas lūgumu un noņēma viņam sodāmību.

Ansis Ataols Bērziņš iepriekš divas reizes jau bija lūdzis apžēlošanu iepriekšējam prezidentam Raimondam Vējonim, taču šie lūgumi tika noraidīti. E. Levits apmierināja A. A. Bērziņa lūgumu, kurā bija teikts, ka A. A. Bērziņa sodāmība traucē viņam pilnvērtīgi iesaistīties pedagoģiskajā un zinātniskajā darbā. Tobrīd A. A. Bērziņš jau vairs neatradās ieslodzījuma vietā. No cietuma viņš tika atbrīvots jau 2018. gadā, jo bija izcietis viņam piespriesto brīvības atņemšanu uz gadu un astoņiem mēnešiem, kurā ieskaitīts arī nebrīvē pavadītais laiks Čehijas cietumā.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka Ansim Ataolam Bērziņam par dalību 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas grautiņos sākotnēji bija piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Tiesa A. A. Bērziņam piemēroja arī Valsts probācijas dienesta (VPD) uzraudzību, tomēr viņš to nepildīja un VPD neieradās, kā rezultātā tiesa mainīja savu lēmumu un nosacītu cietumsodu aizstāja jau ar reālu brīvības atņemšanu. Šajā brīdī Bērziņš izšķīrās pamest Latviju, pēc paša vārdiem, dodoties “politiskajā trimdā”. Šādos apstākļos A. A. Bērziņš 2016. gada sākumā tika izsludināts starptautiskā meklēšanā, līdz 2017. gada pavasarī viņš tika aizturēts Čehijā, kas izdeva viņu Latvijai.

Apžēlo arī slepkavas

Eksprezidents Andris Bērziņš 2014. gada martā apžēloja divus cilvēku, kas bija sodīti par slepkavību. Tiesa, apžēloto vārdi netika izpausti. Zināms vien, ka viens apžēlotais tobrīd bijis 82 gadus vecs, kurš 2009. gadā bija notiesāts par slepkavību. Otrs par slepkavību apžēlotais tobrīd bijis 30 gadus vecs. Viņš ar Rīgas apgabaltiesas 2006. gada spriedumu notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem, mantas konfiskāciju un policijas kontroli uz trīs gadiem par slepkavību pastiprinošos apstākļos. Notiesātais tika atbrīvots no pamatsoda izciešanas, nosakot brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem un diviem mēnešiem.

Ulmanis no nāvessoda izglāba piecus notiesātos

Guntis Ulmanis, būdams prezidents, ar 1995. gada septembra paziņojumu izveidoja Apžēlošanas padomi desmit cilvēku sastāvā ar padomdevēju tiesībām, kuru aicināja piedalīties, izskatot ar nāves sodu notiesāto personu apžēlošanas lūgumus. Viņš izskatīja astoņu ar nāves sodu notiesātu personu apžēlošanas lūgumus, apžēloja piecus notiesātos, nāves sodu aizstājot ar mūža ieslodzījumu, liecina informācija Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā. Latvijā pēdējos nāves sodus izpildīja 1996. gada janvārī diviem notiesātajiem, kuru apžēlošanas lūgumus Valsts prezidents noraidīja. Kopumā no 1990. līdz 1996. gadam Latvijas valsts vārdā nāves sods izpildīts 13 cilvēkiem.

1999. gada 16. aprīlī Saeima pieņēma likumu “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu”. Protokola 2. pantā noteikts, ka valsts ir tiesīga paredzēt likumdošanā nosacījumu par nāvessodu par noziegumiem, kas pastrādāti kara laikā vai kara draudu apstākļos; šāds sods tiek piemērots vienīgi likumā paredzētajos gadījumos un saskaņā ar tā nosacījumiem. 2011. gada 13. oktobrī Saeima pieņēma likumu “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolu par nāves soda pilnīgu atcelšanu”. 2011. gada 1. decembrī Saeima pieņēma likumu Grozījumi Krimināllikumā, izslēdzot no likuma nāves sodu. Likums stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī. Atbilstoši agrākajai Krimināllikuma 37. panta redakcijai nāves sodu varēja piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos un vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā.

Kas var lūgt apžēlošanu?

Apžēlošanas lūgumu var iesniegt pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā, izņemot gadījumus, kad persona par smagu vai sevišķi smagu noziegumu notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu. Gadījumos, kad persona notiesāta par smaga nozieguma izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski izciesta ne mazāk kā puse no piespriestā brīvības atņemšanas soda. Savukārt, kad persona notiesāta par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciestas ne mazāk kā divas trešdaļas no piespriestā brīvības atņemšanas soda. Turpretim, ja piespriests mūža ieslodzījums, personai pirms lūguma iesniegšanas jāizcieš ne mazāk kā 20 gadi no brīvības atņemšanas soda.

Ja lūgums noraidīts, atkārtoti to var iesniegt ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas. Gadījumos, kad persona notiesāta par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, atkārtotu apžēlošanas lūgumu var iesniegt ne agrāk kā gadu pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas, ja nav radušies sevišķi apstākļi (smaga slimība, persona ir vienīgais likumīgais aizbildnis vai aizgādnis, vai citi apstākļi).

Kopumā kopš 1992. gada valsts prezidenti ir izskatījuši 8083 apžēlojuma lūgumus, no tiem 654 ir apmierināti. Tātad apžēlo katru divpadsmito.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā