Zinātnieki piesardzīgi pret “zaļās Eiropas” prasībām
Neatbilstība starp Eiropas Savienības “zaļā kursa” prasībām un iespējām tās izpildīt uz Latvijas teritorijā maksimāli iegūstamā koksnes rēķina kļuva par galveno secinājumu pēc vakar un aizvakar notikušās konferences “Zināšanās balstīta meža nozare”, kurā Neatkarīgā jau ir sniegusi ieskatu.
Teorētiski ar koksni pietiek, lai aizvietotu gan visu enerģiju, gan visus priekšmetus, ko cilvēki pašlaik iegūst no naftas komplektā ar akmeņoglēm. Atliek vien saņemt drosmi, lai rīkotos pilnīgi savādāk, nekā Eiropā un tātad arī Latvijā ierasts pēdējo 100 līdz 200 gadu laikā.
Uzskatāmākais piemērs drosmei būtu pārcelšanās no dzelzsbetona ēkām uz koka ēkām tādā veidolā un - galvenais - būvapjomā, par kādu konferencē liecināja arhitekts Juris Kronbergs: koka ēku augstuma rekords ar 85 metriem pašreiz pieder Norvēģijai, platības rekords ar 45 tūkstošiem kvadrātmetru 10 stāvu ēkā - Kanādai u.tml. Drīzumā Rīgā būtu jāparādās J. Kronberga vadībā projektētai ēkai atbilstoši Latvijas būvnormatīviem, kas atļauj koka ēkas celt līdz 5 stāvu jeb 18 metru augstumam.
Ar tagadējiem būvnormatīviem Latvijas ierēdņi un politiķi atļaujas ignorēt aprēķinus par CO2 izmešu samazināšanu, ja netiktu apdedzināts kaļķakmens cementa iegūšanai un netiktu kausēta rūda metāla iegūšanai. Izskaidrojums viņu nostājai tāds, ka pēdējos simts un vairāk gados cilvēkos ieaudzināta pārliecība, ka stipras un drošas ēkas, kādām obligāti jābūt augstceltnēm, rūpnīcām un transporta mezgliem, nemaz nerunājot par militāras nozīmes celtnēm, ir dzelzsbetona ēkas.
Tāpēc pircēji ir gatavi par tādām ēkām maksāt un pārdevēji tās piedāvā par samērīgu cenu, jo arhitekti un celtnieki ir iemanījušies šādi būvēt, tirgotāji noregulējuši viņu apgādi ar materiāliem un instrumentiem un ierēdņi dzīvo pārliecība, ka viņi spēj procesus kontrolēt. Tādējādi koka ēku būvniecības apjoms izrādās pārāk mazs, lai būtu lēts, un pārāk dārgs, lai kļūtu liels. Eiropas Savienības augstākās instances liek valstu valdībām grozīt šo situāciju ar politiskām metodēm, bet divu iemeslu dēļ negribas pārmest Latvija valdībai, ka tā vismaz šajā sadaļā prasību izpildi boikotē.
Pirmkārt, 2017. gada 14. jūnijā Londonā nodegušais “Grenfell Tower” ar 72 bojā gājušiem cilvēkiem ir sekas ES prasībām par ēku siltināšanu un energoefektivitāti. Tātad ēka tika pārklāta ar izcili degošu “siltināšanas” materiālu. Ugunsgrēks parādīja, ka cilvēki var aiziet bojā, paļaujoties uz dzelzsbetona konstrukciju stiprību un uz to, ka Rietumeiropas taču esot paraugs visai pasaulei, kā rīkoties kvalificēti, atbildīgi utt. Konferences “Zināšanās balstīta meža nozare” dalībnieki turpināja uz to paļauties un piesauca Rietumeiropā jau pārdesmit gadus izvērsto būvniecība un ēku drošības risku modelēšanu un auditēšanu kā argumentus lielu ēku būvēšanai no koka arī Latvijā, taču pēc reālas nelaimes ar dzelzsbetona ēku nav pārliecības, ka koka ēku sadaļā Rietumeiropas valstis ir paraugs Latvijai vienkārši tāpēc, ka tās ir Rietumeiropas valstis.
Otrkārt, koka ēku būvindustrijas radīšana draud ar koksnes deficītu, ņemot vērā arī visas pārējās prasības izmantot koksni tur, kur tagad tiek izmantota nafta. No koksnes ir iespējams iegūt degvielu iekšdedzes dzinējiem un iegūt siltumu gan sildīšanai, gan pārvēršanai elektrībā. Tālāk seko iepakojums un jebkuri citi plastmasas priekšmeti, kas tagad tiek ražoti uz naftas bāzes. Atsevišķā sadaļā jāliek apģērbs un daudz kas cits, ko iespējams aust vai sapīt no kokšķiedrām.
Īpaši ekstrēms stāsts ir par to, ka tagadējās lauksaimniecības vietā būs tikai mežsaimniecība, kas piegādās koksni, ko izbarot baktērijām, kuras ēdīs tārpi utt. līdz proteīna pulverim, no kā ražos ēdienu cilvēkiem.
Pasaulē jau ir vai tūlīt būs tehnoloģijas, kas spējīgas rūpnieciskā apmērā imitēt procesus, piemēram, aļņa kuņģī. Tur taču nonāk koksne, kas ar zemu lietderības koeficientu pārtop par delikatesi cilvēkiem. Vārda burtiskā nozīmē koku (stumbru) ēd tārpi, kurus ēd putni (vistas), kurus ēd cilvēki. Ja dzīvnieku kuņģus aizvietotu ar (bio)ķīmiskajiem reaktoriem, tad vismaz matemātiski cilvēkiem vajadzīgais barības vielu daudzums tiktu iegūts ar daudz mazāku resursu patēriņu.
Netradicionālie koksnes izmantošanas veidi neatcels tradicionālo koksnes izmantošanu, sākot ar mēbeļu izgatavošanu. Līdz ar to rodas jautājumi, cik daudz koksnes vajadzīgs, lai apmierināt visas šīs vajadzības.
Konferencē izskanēja tāds skaitlis, ka plastmasas priekšmetu aizvietošanai ar koksnes produktiem tādā apjomā, kādu Eiropas Komisija deklarējusi par 2030. gada mērķi, Eiropa vajadzētu uzcelt vēl 100 jaunas celulozes rūpnīcas, kas netiktu saāķētas ar papīra ražošanu. Eiropas Centrālā banka neapšaubāmi ir ar mieru emitēt naudu šādai celtniecībai. Diemžēl naudas emisija kapitālieguldījumiem nav risinājums koksnes pieejamības, t.i., nepieejamības problēmai Eiropas mērogā. Pat Latvijai visu Eiropas Komisijas uzdevumu izpilde nozīmētu pārveidošanos no koksnes eksportētājvalsts par importētājvalsti ar jautājumiem, par kādu naudu Latvija koksni pirks un kas Latvijai koksni pārdos.
Lai gan konference “Zināšanās balstīta meža nozare” bija vērsta uz šīs nozares iekšējo problēmu apspiešanu un nekādas politiskas vai ideoloģiskas diskusijas tajā nesākās, tā tomēr pieteica jautājumus, ar kādiem pārskatāmā nākotnē saskarsies visa Latvijas sabiedrība.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
