Vingrinājumi apgāžamo pieminekļu izvēlē
Šajā reizē divi piemēri, kā gan nacisti, gan komunisti meklēja un atrada grēkāžus starp latviešu māksliniekiem pat tad, ja īstenībā šie mākslinieki pret tobrīd valdošo iekārtu nebija uzstājušies ne vismazākajā mērā. Tomēr okupantiem vajadzēja pamācīt iezemiešus, kā pareizi dzīvot. Kopš aizlaikiem šādas pamācības tiek dotas caur mākslas tēliem, kuru iznīcināšana spēj ietekmēt cilvēkus ne mazāk, kā jaunu tēlu radīšana. Tikpat parasta lieta ir manipulēšana arī ar māksliniekiem.
Briesmīga sadaļa mākslinieku liktenī ir nespēja ne ietekmēt, ne kaut vai paredzēt, ko citi cilvēki viņu darbos saskatīs vai saklausīs un kā rīkosies, atsaucoties uz šiem darbiem. Rezultātā māksliniekiem mēdz gadīties arī tā, kā gadījies gleznotājam Gunāram Hermanovskim (1914-1969). Vispirms viņa darbu izstādi par “nepieredzētu bezkaunību” nodēvēja vācu okupācijas varas vietējais oficiozs “Deutsche Zeitung im Ostland” (īstais jeb īstās varas oficiozs, nevis pašpārvaldes oficiozs “Tēvija”), zākājot veselas lappuses garumā, kur ietverts sašutums arī par to, ka darbi izstādīti nekur citur, kā Ādolfa Hitlera ielā. Tajā reizē gan nesekoja nekas vairāk par izstādes tūlītēju slēgšanu, toties padomju varas iestādes viņam šo pašu darbu dēļ piesprieda 15 gadus Sibīrijā. Šajā publikācijā eksponēti trīs no tiem G. Hermanovska darbiem, kurus par pierādījumiem viņa vainai pret nacismu bija izmantojusi “Deutsche Zeitung...”.
Ko nozīmē “entartete Kunst”
Pavisam nodeldēta pedagoģijas vai tikai ikdienas atziņa liek jebkuru pamācību sniegt kopā ar piemēriem. Starp tiem jābūt arī sliktajiem piemēriem, par kādiem konkrētajā gadījumā vācieši izvēlējās G. Hermanovska darbus. Ar to palīdzību jebkuram uz mākslinieka statusu un ienākumiem pretendējošam cilvēkam Latvijā vajadzēja saprast, kā drīkst un kā nedrīkst sakombinēt vietējai dzīves realitātei, cilvēku gaumei un mākslas tradīcijām atbilstošas krāsas, tēlus un sižetus tā, lai rezultātā nerastos “entartete Kunst”. Tiklīdz kaut kas tāds tiek manīts, tā tas jāiznīcina vismaz kā šīs īpašās mākslas darbi, kuriem ir perspektīvas tikt iznīcinātiem arī kopā ar cilvēkiem, kas tādus darbus radījuši.
Protams, ka “entartete Kunst”, tāpat kā visu slikto uz pasaules, bija radījuši ebreji, bet latvieši nedrīkstēja iedomāties, ka pietiek nebūt ebrejam (pēc toreizējās terminoloģijas žīdam), lai varētu rīkoties pēc savas pārliecības vismaz mākslā kā mākslā.
Domstarpību nebija par to, ka jāklausa pasūtītājam uz vārda, ciktāl mākslinieks ir piekritis izmantot mākslu kā tehnisku paņēmienu kopumu noteiktu pasūtījumu izpildei, bet izrādījās, ka atļautā un neatļautā robežas eksistē arī ārpus konkrētajiem pasūtījumiem.
Turklāt G. Hermanovskis tika atmaskots kā blēdis, kurš mēģinājis tikai pēc savām tieksmēm radītus darbus pasniegt kā izpildi vāciešu pasūtījumam, kāda nemaz nav bijis.
Jēdziena “entartete Kunst” tapšana un nonākšana nacistu rīcībā aizņēma gadsimtus un tā nozīmju slānis ir pārāk biezs, lai to šeit iztirzātu pilnā apjomā. Pietiks ar to, ko vācu valodas pratēji un arī nepratēji var atrast visparastākajās vārdnīcās. Pēc tām “Kunst” ir māksla - ar to viss skaidrs. Savukārt vārdā “entARTete” samanāmais “art” vismaz vienā nozīmē arī ir māksla. Minimāla piemēru deva parāda “ent” latviskošanu kā “at” (ent-schuldigen=at-vainot(ies)) vai “iz” (ent-stehen=iz-celties). Kopā tādējādi sanāk “atmākslotā māksla” jeb “izmākslotā māksla”, kas pietiekami slikti izklausās burtiskos pārcēlumos, bet tulkojumos latviešu valodā figurē kā deģenerētā/deģeneratīvā jeb izvirtusī/izvirtušā māksla.
Vienu no stingrākajām iezīmēm savā tēlā nacisti ir ievilkuši ar grāmatu publisku dedzināšanu 1933. gada maijā un akcijas atkārtošanu Austrijā pēc tās sagrābšanas 1938. gadā, bet pēc grāmatu dedzināšanas sekoja “entartete Kunst” iznīcināšanas kampaņa no 1936. līdz 1939. gadam un izrēķināšanās ar “entartete Musik” 1938. gadā.
Grēkāži Latvijas ainavā
Iespējami drīz pēc Latvija iekarošanas latvieši arī vietējā valodā tika iepazīstināti ar to, kā “nesaudzīgā cīņa ar izvirtušo mākslu - top rases ideālu paudēja, veselīgā un skaistā jaunā vācu māksla”. Viss citāts ir nosaukums garam, garam rakstam ilustrētā nedēļas žurnāla “Laikmets” 1942. gada 27. februāra numurā. Visa publikācija veidota kā uzskatāmu piemēru virkne, kurā blakus nolikti divi pēc sižeta vai žanra salīdzināmi darbi. Vienā “ārprāts, tumšākie instinkti kļuva par noteicējiem izvirtušo formu un tāda paša iekšēja satura radīšanā. Cilvēka seju un dabu saķēmoja līdz riebumam un nepazīšanai. Viss, kas rasiski skaists, kas ir īsts un dižens tautas kopas dzīvē, savazāts netīrumos un dubļos”, bet otrā viss veselīgi un skaisti, kā jau solīts raksta nosaukumā.
Raksta izdošanas brīdī izvirtušajai mākslai vismaz vācu Reiha teritorijā vajadzēja pastāvēt tikai kā saviem attēliem bez mākslas darbiem, kurus tie attēlo. Proti, 1936. gadā bija sākusies par izvirtušiem atzītu mākslas darbu konfiskācija no muzejiem un privātām kolekcijām ar ieganstu izlikt šos darbus īpašā izstādē, kādas nacisti tik tiešam sarīkoja Berlīnē, Minhenē un Zalcburgā. Pēc tam eksponāti tika vai nu pārdoti ārzemēs, vai iznīcināti (vai daži kaut kur nobāzti, gājuši bojā līdz ar nacistisko Vāciju 1944.-1945. gadā). Izņemti no publiskās aprites šādi tikuši vismaz 20 tūkstoši mākslas darbu, taču tradīcija eksponēt skaisto vācu mākslu uz nesmukās mākslas fona palika. Skaļi kaut ko tādu sacīt neviens nedrīkstēja, bet iedomāties to ļoti viegli, ka bez nesmukā fona smukā vācu māksla jeb daiļamatniecības izstrādājumi ātri vien kļūtu paši par savu parodiju. Šīs tradīcijas ietvaros “Deutsche Zeitung...” drīkstēja apvienot G. Hermanovska darbu ķengāšanu un tiražēšanu.
Pēc piemēriem bagātā stāsta par cīņu pret izvirtušo mākslu vispār vajadzēja kāpinājumu - cīņu pret izvirtušo mākslu tepat uz vietas. “Deutsche Zeitung...” uzņēmās šo uzdevumu tieši tad un tāpēc, lai parādītu ne tikai izvirtušo mākslu, bet arī vietējās pašpārvaldes nespēju apkarot izvirtušo mākslu. “Deutsche Zeitung...” publikācija 1942. gada 20. maijā sekoja nākamajā dienā pēc tam, kad Anšlavs Eglītis (1906-1993) “Tēvijā” bija dalījis uzslavas publikācijā “Hermanovsku ģimenes izstāde”. Proti, izstādīti tikuši ne vien Gunāra darbi. A. Eglītis piesaka nebijušu gadījumu, “ka trīs dēli un māte ir mākslinieki un rīko kopēju izstādi”, bet tālākajā tekstā piemin pat četrus brāļus. Pēc Gunāra, kuram “visvairāk darbu”, seko “plakātiskais Askolds” (1912-1967), tālāk “viens no veiksmīgākajiem pielietojamās grafikas producētājiem” Egīls (1918-1992) un “vecāko brāļu ēnā” palikušais Vidvarts (1922-1990). No Paulas Hermanovskas (1884-1980) lietišķās mākslas darinājumiem A. Eglītim vislabāk patikuši “lielie merkanti ornamentētie šķīvji”, bet arī “ādas izstrādājumi teicami”.
Šobrīd tas droši vien tikai retajam prātā, bet 1942. gada publika pazina arī brāļu tēvu Teodoru Hermanovski (1883-1964) kā ministru Kārļa Ulmaņa (viņš arī Egīla krusttēvs) pirmajās valdībās un paturēja vērā nupat kā nomirušo Paulas māsu Toniju vai Antoniju Lūkinu kā rakstnieci Ivandi Kaiju (1876-1942). Visām šīm aprindām vācieši deva kaut maigu, bet skaļu pliķi, izmantojot Gunāra māksliniecisko nesavaldību, par ko viņam aizrādīja arī A. Eglītis: “Reizēm tīksmināšanās par šausmīgo kļūst ārišķīga, piemēram, “Čekas upuru” sērijā”.
Tā tikai pirmajā brīdī šķiet, ka aiz antisemītisma viļņa mākslinieks būtu drīkstējis padraiskoties ar iedomu tēliem uz papīra, neaiztiekot nevienu reālu cilvēku.
Prasībai visiem mākslas darbiem būt tikai un vienīgi smukiem bija lielāks spēks nekā atļaujai un dažkārt pat prasībai uzzīmēt nesmuku ebreju.
Tādas prasības bija jāizpilda ārpus mākslas darbiem. Loģika nacistu ierobežojumam zīmēt nesmukus ebrejus tāda, ka šiem zīmējumiem bez mākslas darbu statusa bija automātiski jāpazūd līdz ar pašiem ebrejiem, kad vairs ne ebreji, ne viņu attēli nebojās vāciešiem skaisto un laimīgo dzīvi viņu tūkstošgadīgajā Reihā. Ja, turpretī, nesmukais ebrejs ievazāts mākslas darbā, kas pēc definīcijas pretendē uz nepārskatāmi ilgu saglabāšanu, tad šādu darbu iznīcināšana prasīs īpašas kampaņas vai vismaz kampaņu šādu darbu rašanās novēršanai, ko bija uzņēmusies “Deutsche Zeitung...”
Mākslinieki liela riska zonā
Būtu pārāk jauki, ja vienīgi mākslinieki nespētu paredzēt savas rīcības sekas. Nē, viņi ir tikai augstāka riska zonā, bet jebkuram cilvēkam jābūt gatavam reizei, kad notiks tā, kā notiks: “Lai tava griba kāda, / Nav glābiņa nekāda.” Ne tikai šīs rindiņas, bet visu dzejnieka Erika Ādamsona (1907-1946) dzejoli “Liktenis” varētu likt par parakstu vienam no tiem G. Hermanovska darbiem, kuru “Deutsche Zeitung...” droši vien pamatoti bija izvēlējusies viņa daiļrades raksturošanai. Vēsturiskā darbu tapšanas secība tāda, ka G. Hermanovska zīmējums izstādīts 1942. gada pavasarī, pieļaujot to, ka arī Ē. Ādamsons šajā izstādē paspējis pabūt, bet dzejoli “Liktenis” Ē. Ādamsons uzrakstījis dažas dienas pirms savas nāves 1946. gada 28. februārī. Principā varēja sagadīties, bet nesagadījās, ka kādā reizē jau pēc autora nāves izdoto Ē. Ādamsona darbu ilustrēšana tiek uzticēta G. Hermanovskim. Taču ne par velti viņš pēc savas nāves izrādījās nopelnījis Latvijas PSR Mākslinieku savienības atzinumu “Literatūrā un Mākslā” publicētajā nekrologā, ka viņš bijis “grāmatu grafikas meistars”. Tāpēc lai vismaz šeit un tagad - Neatkarīgās publikācijā - divi dažādos mākslas veidos izpildīti, bet ar vienu un to pašu jēgu apveltīti darbi satiekas un bagātina viens otru.
Par skatāmā un lasāmā satura sapludināšanu ar abu darbu autoru biogrāfiju iezīmēm jau ir parūpējusies vēsture, joka pēc pieņemot komunistiskā režīma funkcionāru izskatu. Viņiem, lūk, arī nācās pašiem no sevis izpirkt neesošus grēkus, žurnāla “Karogs” 1946. gada 9. numurā drukājot grēksūdzi par to, ka 3. numurā paguvuši nodrukāt dzejoli “Liktenis” tik gaumīgā noformējumā, ka pārmetumi par to iet pāri jebkādām veselā saprāta normām. Tātad literāra mēnešraksta marta numurs bija pavēstījis par februāra beigās nomirušu literātu, publicējot viņa dzejoli ar autora vārdu melnā rāmītī un paskaidrojumu, ka “šo dzejoli dzejnieks rakstījis smagas slimības gulta, īsi pirms nāves. Tomēr arī te jūtama spēcīga dzīves elpa un ticība cilvēka, nākotnes celtnieka spēkam,” par ko neviens vārds nav samelots. Jā, glābiņa nav,
“Bet cilvēks cīņā iet un ies
Pret likteni - un nelieksies,
Un veidos paša dzīvi
Pēc sava prāta brīvi.”
Šie pavisam nesen melns uz balta drukātie vārdi nepasargāja “Karogu” jeb tā priekšnieku Andreju Upīti (1877-1970) no pienākuma pašam par sevi rakstīt tā, ka “rupju kļūdu “Karoga” redakcija izdarīja, iespiezdama žurnāla slejās Erika Adamsona apolitiskos dzejoļus, kas pauž ideālistiskas, pesimistiskas noskaņas, svešas un nepieņemamas padomju literatūrai. Kā gan sociālistiskais pasaules uzskats var samierināties ar šādu reakcionāru autora filozofiju” sešās citējās rindiņās (sk. oriģināliespieduma attēlu), kas izrautas no dzejoļa un tā rašanās konteksta.
Šeit attēlotās jezgas iemesls bija tajā pašā žurnāla septembra numurā publicētais Padomju Savienības Komunistiskās partijas CK 1946. gada 14. augusta lēmums “Par žurnāliem “Zvezda” un “Ļeņingrad””, kas uzlika par pienākumu visām vietējām partijas organizācijām, kuru darbības mērogs vispār sniedzās līdz atbildībai par preses izdevumiem, pieņemt līdzīgus lēmumus. No šodienas skatpunkta tas izvērtās par komplimentu E. Ādamsonam, ka vietējie komunisti attiecībā uz viņu piemēroja apmēram tos pašus vārdus, ar kādiem paši galvenie komunisti bija apveltījuši Annu Ahmatovu (1889-1966), ka, “piesātinātas ar pesimisma un rezignācijas garu, viņas dzejas, izteikdamas vecās salona poēzijas gaumi, (..) kaitē mūsu jaunatnes audzināšanai un tās nav ciešamas padomju literatūrā”.
Diemžēl nav iespējams beigt publikāciju uz optimistiskas nots, ka galu galā taču visi dižie vai vienkārši labie mākslinieki tikuši atzīti par dižiem vai vienkārši labiem.
Pirmkārt, līdz šim galam vēl bija jānonāk. Paveicās E. Ādamsonam, kurš pārlaida sliktos laikus līdz labiem laikiem, kad viņa darbus atkal sāka izdot ne tikai trimdā, bet arī dzimtenē, mierīgi kapā gulēdams. Diemžēl tas nekādi neattiecās uz daudziem citiem gan galveno, gan vietējo (Latvijā un citās vietās atkal citu vietējo) komunistu nosauktajiem un nenosauktajiem cilvēkiem. Galveno komunistu uzrādītās A. Ahmatovas vietā pa cietumiem tika vazāts viņas dēls. Nav pētīts, kurš pēc tam palīdzēja čekistiem G. Hermanovska zīmējumos atpazīt pašiem sevi un pievienoties vāciešu vērtējumam, ka viņi tur uzzīmēti tik nesmuki, kā vispār nedrīkst zīmēt nevienu, pat ja viņš ir čekists un pie tam vēl ebrejs vai ebrejs un pie tam vēl čekists. Uzziņu krājums “No NKVD līdz KGB” vēsta, ka G. Hermanovskis apcietināts 1948. gada 14. decembrī par to, ka “uzgleznoja un demonstrēja pretpadomju satura gleznu “Čekas upuri”” (krājumā bez labojumiem pārdrukātas apsūdzības represētajiem cilvēkiem). Viņam piespriesti 15 gadi spaidu darbu nometnē, kur viņš reāli pavadīja astoņus gadus. Latvijas PSR Mākslinieku savienībā viņš uzņemts 1960. gadā, taču tad ļauna slimība (insults) liedza viņam realizēt mākslinieka statusu jaunos mākslas darbos.
Otrkārt, pieprasījums pēc grēkāžiem šobrīd atkal lielāks nekā pēc pozitīviem tēliem. Turklāt modē atgriežas radikālāka rīcība, nekā bija pieņemts pārskatāmā pagātnē. Piemēram, vietējo komunistu paššaustīšanās par E. Ādamsona dzejoļa publikāciju neietvēra solījumus rakt viņu no kapa ārā, lai visi redzētu, kā viņam tiek atņemts statuss, pie kāda viņš bija ticis neilgajā brīdī starp padomju okupācijas atgriešanos Latvijā un savu nāvi. Tagad gan varētu uzrasties entuziasti arī uz tādu rīcību, ja kāds E. Ādamsona dzejas atvērtu un iedomātos kaut ko pilnīgi neatkarīgi no tā, ko domājis un rakstījis autors. Vēl jo vairāk par G. Hermanovski var šaubīties, vai viņš pietiekami labi nosegts ar dzimto zemi un no padomju režīma saņemto piedošanu.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
