KĀ BŪT LAIMĪGAI. Aukstuma pieradinātā Elīna Eidmane

 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Par ELĪNU EIDMANI, Ogres uzņēmēju, kura šobrīd vada pašmāju ražojumu veikalu tīklu Latvijas pērles, varētu uzrakstīt vismaz triloģiju – tik aša, strauja, izlēmīga un daudzpusīga viņa ir. Sarīko ziedojumu vākšanu vājdzirdīgā Andra mājas būvniecībai, sapulcina entuziastus aukstuma peldētāju grupai, kā arī rūpējas par Latvijā tapušā dizaina ražošanu un nonākšanu veikalos ne tikai savās, bet visas nozares interesēs. Atzīdama, ka laime ir mirklis un māka apstāties, viņa pati nav tik viegli apturama. Ledus auksts ūdens ir vienīgais, kas spējis pieradināt karsto uguns meitu.

1. SOLIS - DARBS NO AGRAS BĒRNĪBAS

Biznesa domāšana man piemitusi jau kopš bērnības - allaž redzēju, ko, manuprāt, varētu pilnveidot. Skolā tirgoju gan košļeņu papīriņus, gan mežā salasītās sēnes un ogas. Bet, protams, laikā, kad augu Birzgalē, domāt par naudas pelnīšanu kā nākamo profesiju neskaitījās pieklājīgi. Cieņā bija fizisks darbs - izravēt vagu, lūk, tam bija vērtība! Abas ar māsu augām tikai ar mammu, mums nācās daudz un smagi strādāt - ja gribējām kaut ko nopelnīt sev vai iztikšanai, apģērbam, ko vilkt uz skolu, pašām tas bija jādara. Dzīvojām dzīvoklī un jau apmēram no 10 gadu vecuma meklējām iespējas nopelnīt - arī kilometrīgās kolhoza vagas ravējām. Man tā bija nepieciešamība, un es nedomāju, vai tas ir vai nav grūti; bet biju vien divpadsmitgadīgs bērns, kad iztikšanu patiesībā nodrošināju sev pati.

2. SOLIS- PIESPIEDU APSTĀŠANĀS PIRMS UZDRĪKSTĒŠANĀS

Tas bija ekonomiskās krīzes laiks, kad daudzos uzņēmumos nācās atlaist cilvēkus - manā darbavietā, kur biju biroja vadītāja, lietvede, atlaida vairāk par pusi darbinieku. Arī man bija jāaiziet. Varbūt kādam trīs mēneši bez darba nav nekas sevišķs, bet man tas bija ilgs, pārdomas raisošs laiks, kad sāku apmeklēt dažādus pašapziņu vairojošus seminārus, pašiedvesmas kursus. Filmas The Secret stilā mācījos vairot pašapziņu, teicu sev - es varu! Noticēju, ka man sanāks tas, ko esmu iecerējusi, un Rīgas centrā atvēru diezgan lielu apģērbu komisijas veikalu. Krīzes laikā cilvēki nodeva drēbes pārdošanai, lai tiktu pie naudiņas. Līdz ar to katra prece nesa kādu smeldzīgu sāpi, un sajūta kļuva nospiedoša. Tieši šo sajūtu, nevis racionālu apsvērumu dēļ bodīti aiztaisīju.

Tuvojās Ziemassvētku laiks, un pati savām rokām sāku veidot adventes vainagus. Bija tik jāizgudro, kā tos notirgot. Sākumā braukāju uz lielām iestādēm, pēc tam atradu tirdzniecības centru Ogrē, kur vēlāk tapa arī pirmā Pērle. Sezonas laikā man izdevās pārdot līdz pat 600 vainagiem. Protams, palēnām sāku ņemt arī palīgus. Garāmgājēji sāka jau mani atpazīt un uzrunāt - kā jau mazpilsētā. Piemēram, kundzītes, kas ada cimdus un zeķes, lūdza paņemt arī viņu preci - ja es tik un tā te ar tiem vainagiem sēžu. Pieliku adītājas cenai vienu eiro, un tā par katru zeķu pāri naudiņa tika arī man. Tā es sāku tirgot Latvijas ražojumus.

Ģirts Ozoliņš/F64

3. SOLIS - SVARĪGAS IR VĒRTĪBAS UN IDEJA

Tuvojoties Jaungadam, uz galdiņa nebija tikai zeķes, cimdi un mani vainagi, bet arī lellītes, somiņas, zaķīši un kas tik vēl ne! Visu preci uz galda vienoja tas, ka tie bija simtprocentīgi Latvijā tapuši rokdarbi. Nākamajā gadā mani piegādātāji jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem zvanīja un interesējās, vai arī šogad tirgošu viņu preci… Arī pati sāku apzināt labus ražotājus. Jāatzīst, ka savā ziņā bijām celmlauži Latvijas ražojumu vērtības veicināšanai. Proti, tas bija laiks, kad pircēji nebija gatavi maksāt patieso cenu par cimdu pāri ar latvju rakstiem, uzskatot, ka dūraiņiem jāmaksā tik, cik maksā dzija… Šis Ziemassvētku bizness ilga kādus piecus gadus, un lielākais pagrieziena punkts bija cilvēka faktors. Nebija viegli atrast cilvēkus, kas gatavi ar entuziasmu strādāt tikai sezonas laikā. Kolēģei, kura manas idejas, uzņēmuma filozofijas dēļ bija gatava pamest savu tobrīd pastāvīgo darbu, emociju vadīta, izmetu frāzi, ka, iespējams, kādreiz atvērsim arī veikalu, kur viņa varēs strādāt. Pati tobrīd tam līdz galam ticēju, bet viņa kļuva par biznesa virzītāju un bakstītāju, šad tad uzdodot jautājumu: “Nu, Elīna, kā sokas ar veikalu?” Viņa vēl šodien strādā mūsu komandā. Uzskatu, ka tajā darbojas īpaši cilvēki, jo mūs vieno vērtības - ja pārdevējam Latvijā šūts zaķis neatšķirsies no tā, kas ražots Ķīnā, visticamāk, viņš nesapratīs, kāpēc jāstrādā pie mums. Arī pircēji mūs saprot - daudziem neesam pieņemami, tie iet Pērlei garām, bet mūsu pircēji ir tie, kurus silda gan senču zīmes, gan vecmāmiņas, nevis mašīnas adīti cimdi.

4. SOLIS- SIEVIETES SPĒKS

Protams, man ir daudz spēka un jaudas - nereti kolēģi man netiek līdzi, jo darbojos par ātru, tomēr tas nav salīdzināms ar to milzu resursu, ko guvu pēc meitas piedzimšanas. Jā, ir sievietes, kam ir pēcdzemdību depresija - apjukums, nespēks, vēlme nošķirties -, bet es gluži pretēji sajutu lielu, sirdi plosošu laimi un enerģijas pieplūdumu. Meita deva man tādu varēšanu, iespējams, nedaudz iracionālu, tādu pirmatnējās sievietes spēku un pārliecību, ka varu pasargāt, uzturēt un pabarot ne tikai sevi, bet arī savu ģimeni. Domāju, šis spēks tiek dots katrai sievietei pēc dzemdībām, bet jautājums ir, kā viņa šo devumu iztērē: vai sūdzas un gaužas par to, ka ir slikti, vai citādi. Man noteikti bija gan emocionāls, gan fizisks pacēlums, biju gatava kalnus gāzt - padodiet tikai! Nekad iepriekš nebiju jutusies tik drosmīga. Un laimīga.

5. SOLIS - MUMS NEVAJAG MĀCĒT VISU

Protams, man nebija naudas, lai atvērtu veikalu, bet jutos atbildīga par to, ko esmu skaļi pateikusi. Bez jebkādām priekšzināšanām vai sapratnes pirms sešiem gadiem uzrakstīju projektu Altum, kas atbalsta iesācējus biznesā. Mums nevajag mācēt, zināt un saprast visu, svarīgākais ir nezaudēt vēlmi uzzināt un iemācīties. Kad mazs bērns pirmo reizi ierauga sāli vai piparus, viņš taču nezina, kā tie garšo. Viņam jānogaršo, lai to uzzinātu. Svarīgi nepazaudēt interesi, vēlmi pamēģināt un pagaršot, ko dzīve piespēlē. Nezinām, kā būs, bet pielāgojamies apstākļiem. Līdzīgi bija ar šo projektu. Par finanšu plūsmas aprēķiniem iepriekš nebiju ne dzirdējusi, ne redzējusi, bet, vienkārši darot, apguvu un sapratu, ka tur nav nekā sarežģīta. Projektu apstiprināja, pateicoties manām optimistiskajām, tolaik likās - neticamajām, finanšu prognozēm. Atklāti sakot, rakstot projektu, šķita, ka es savā dzīvē nekad neesmu tik klaji melojusi. Izrādās, biju bijusi pārlieku pieticīga - veikalam veicās labāk par prognozēto. Šobrīd vadu veikalus Ogrē, Siguldā, Ķekavā un Ādažos un internetveikalu.

Ģirts Ozoliņš/F64

6. SOLIS - BŪT MIERĀ AR TO, KAS TEV IR

Daudziem no mums, arī man, nerimstošs jautājums gadiem ilgi bijis, kā tikt tālāk, kā sasniegt un paspēt vairāk, kā izmantot savu potenciālu pēc iespējas efektīvāk. Bet vienā brīdī sāku saprast, ka šis augstāk, tālāk, ātrāk rats jāgriež uz otru pusi - būt mierā ar to, kas tev ir tagad. Man tā ir lielākā māksla un izaugsmes treniņš - apzināties, ka aiz tā augstā kalna nav lielās laimes. Allaž gribas domāt, ka tikai TAD, kad būs sasniegts tas vai cits mērķis, būšu laimīga. Nelaime vien tā, ka tas tad nekad nepienāk. Visu laiku priekšā ir kalns un aiz kalna - viens un tas pats. Katru dienu mostos ar pārsteigumu, ka esmu vairāku veikalu īpašniece. Un es nekoķetēju. Varu likt roku uz sirds, sakot, ka katru dienu man liekas, ka esmu par stulbu un vāju un man trūkst zināšanu, lai vadītu tik lielu uzņēmumu. Ticu, ka man ar to maz sakara, drīzāk esmu instruments kaut kā Liela rokās. Man tiešām nav ne sapratnes, ne izglītības šajā jomā, tāpēc arī brīnos, ka esmu tik tālu nokļuvusi. Mans bizness un lēmumu pieņemšana balstās uz sajūtām un intuīciju, tur apakšā nav ne formulu, ne aprēķinu.

7. SOLIS - KĀPUMI UN KRITUMI IR JĀPIEŅEM

Man kā enerģiskam un darbīgam cilvēkam piemīt tendence pārāk daudz saplānot savā dienā. Kad sarakstu uz papīra stundas un tajās paveikto, šķiet, ka to paveicis robots. Tik ļoti daudz un plaši darbojos, bet tikai pati zinu - cik augsti un ražīgi ir kāpumi, tikpat zemi ir arī kritumi. Ir brīži, kad nezinu, kā savākt sevi un izkustēties ārā no mājas. Bija laiks, kad sevi šausmīgi šaustīju, ka nevaru saņemties, bet tagad saprotu - tam ir visdažādākie iemesli. Protams, lai spētu kustēties un rīkoties, vajadzīgs laiks un iespēja uzpumpēt jaunu enerģijas devu. Bez šaubām, tas ļoti cieši saistīts gan ar Mēness fāzēm, gan katras sievietes hormonālo ciklu. Esmu mēģinājusi ielikt kalendārā savas sajūtas un skaidri un gaiši redzējusi, kā menstruācijas laikā nomirstu, bet pēc tam dzīve atkal atgriežas vecajās sliedēs. Svarīgi to pieņemt - jā, man šodien ir slikti, negribu ne mazgāt matus, ne izkāpt no sava halāta, ne arī atbildēt uz telefona zvaniem vai e-pastiem un īsziņām - un nejusties par to vainīgai. Mana izaugsme ir šādas dienas pieņemšana. Esmu mājās un nekur neiešu. Ja šo vajadzību ignorē un nepieņem, tad apstāšanās tik un tā notiks. Bet diemžēl piespiedu kārtā - ar fiziskām vai garīgām veselības problēmām. Šobrīd esmu to sapratusi un pieņēmusi, bet tā nav bijis vienmēr.

8. SOLIS - MUMS IR VISS PASAULES LAIKS!

Ar savu haotisko dabu - esmu apmeklējusi dažnedažādus produktivitāti un izaugsmi veicinošus kursus - sapratu, cik ļoti grūti man ir atslēgties, piemēram, tādā klasiskā meditācijā. Cilvēki stāsta, ka katru rītu sāk ar meditāciju. Man tas izklausās neiespējami. Pirms trim gadiem man sākās nopietnas veselības problēmas - divas diska trūces mugurā, kuru dēļ mugura tā sāpēja, ka pat nejutu vairs kājas. Nevarēju ne automašīnā apsēsties, ne staigāt. Protams, galvā visu laiku skanēja frāze: “Bet man nav laika!” Nav laika nesportot, ne izstaipīties no rītiem, ne meditēt - citiem vārdiem sakot, man tām muļķībām nav laika, jo jāpaspēj dzīties uz priekšu… Nokļuvu slimnīcā. Palātā guļot pie sistēmas, skatījos griestos un domāju: “Cik jocīgi, man tagad nez no kurienes ir uzradies laiks! Man taču pirms tam patiešām nebija laika! Kā es tagad varu stundām vienkārši gulēt?” Es tiku fiziski apstādināta, nespēju kustēties. Jā, mums ir viss pasaules laiks, varam darīt
ar to, ko gribam. Iznākot no slimnīcas, sapratu, ka vairs negribu tur atgriezties, un sāku meklēt veidus, kā uzturēt sevi fiziskajā un garīgajā formā, lai vienmēr varu būt spējīga kustēties.

9. SOLIS - VISI ESAM SABIEDRĪBAS DAĻA

Svēti ticu: ja tev viss ir dots - veselība, vesela ģimene, pietiek izdzīvošanai -, tad par to ir jāmaksā. Ir jābūt pateicīgam par to, kas ir, un jādod pretī. Es parasti iesaistos tādos labdarības projektos, kas mani dziļi uzrunā. Piemēram, Andra stāsts mani uzrunāja ar savu skaudrumu, kas patiesībā nodemonstrēja sabiedrības vienaldzību, bezatbildību. Stāstu uzzināju televīzijas sižetā - Andris, mazs būdams, auga bērnu aprūpes iestādē, kur visu mūžu tika uzskatīts par garīgi atpalikušu. Viņu spēcīgi baroja ar medikamentiem, bet vispār neizglītoja, kā rezultātā viņš nelasa un neraksta. Tikai pieaugušā vecumā atklājās, ka patiesībā viņš nav garīgi atpalicis, bet ir vājdzirdīgs. Ar dzirdes aparātu viņš tagad spēj strādāt un dzīvot, sevi aprūpēt, bet viņam, protams, nav tā atbalsta, kas būtu bijis, ja viņš vismaz mācētu lasīt un rakstīt. Ļoti personiski uztveru Andra salauzto likteni arī kā savu kā sabiedrības daļas atbildību. Tas noticis sabiedrības vienaldzības, nevēlēšanās redzēt un iedziļināties dēļ. Ceru, ka šis stāsts palīdzēs redzēt un nepieļaut ko tādu turpmāk - to, ka kaimiņos vīrs sit sievu vai suni, bet visi, kas zina, par to klusē. Andris strādā, pelna sev iztiku pats, īrē zemi, un, pateicoties manis mudināto uzņēmēju un cilvēku saziedotajiem līdzekļiem, būvnieki par materiālu cenu tagad ceļ viņam māju. Viņam būs, kur dzīvot. Teikšu godīgi, Andris pats tam īsti netic, viņš pat ir šokā, jo nevienam nav lūdzis palīdzību. Savā dzīvē viņš nav piedzīvojis daudz labu brīžu, nekas, kas ar viņu noticis līdz šim, nav viesis viņā uzticēšanos tam, ka var notikt brīnumi. Bet Andrim māja būs!

***

Žurnāla "Kā būt laimīgai" jaunais pavasara numurs jau pieejams preses tirdzniecības vietās.

Publicitātes foto