KĀ BŪT LAIMĪGAI. Juris Rubenis: Dzīve ir piedzīvojums ar lielo burtu

 
©Dmitrijs Suļžics/F64

Juris Rubenis daudziem ir dzīves skolotājs, kurš nemāca, bet rāda ceļu, kas jāiet katram pašam. To, ka no viņa varu mācīties arī es, uztveru kā lielu dāvanu, bet mūsu sarunu gada noslēguma gaisotnē - lā veidu praktizēt tā saukto dziļo klausīšanos, cenšoties ļauties plūsmai un būšanai šeit un tagad.

— Žurnāla nosaukums ir Kā Būt Laimīgai, un droši vien ar tādu, varbūt ne gluži tā formulētu, bet lielo dzīves jautājumu virkni pie tevis nāk cilvēki, kas meklē palīdzību. Kā tu definētu, kas ir laime un būšana laimīgam?

- Es domāju - laime ir būt radošā plūsmā, kurā jūti, ka esi īstajā vietā, īstajā norisē, ka tu sadarbojies ar dzīvi un dzīve notiek caur tevi. Tas ir radošs process, kuru nekad nav iespējams apstādināt, satvert taureņu ķeramajā tīklā. Laime vienmēr saistīsies ar plūsmu, ar procesu, nevis ar kaut ko statisku. Dažkārt cilvēki domā, ka laime ir stāsts par tādu kā kādu kastīti, kurā es nonāku - apsēžos, paskatos uz visām pusēm un jūtos laimīgs. Bet laime nekad nav statiska kategorija, jo tad, kad cilvēki spēj īstenot visus priekšnosacījumus, kas, viņuprāt, saistītos ar to, kā būt laimīgam, tad viņi nereti konstatē, ka tā nejūtas. Dažreiz viņi varbūt jutušies vairāk laimīgi pašā procesā - ejot uz mērķi. Tāpēc es domāju, ka reāli laimīgi brīži ir būt īstajā plūsmā un sadarboties ar dzīvi. Jo tas ir sadarbošanās process - kā dejošana ar dzīvi. Tu nevari kontrolēt dzīvi, bet vari sadarboties ar dzīvi. Iespējams, laime nav stāsts par ļoti nozīmīgiem brīžiem, bet gan stāsts par autentisku esību, kur tu esi saskaņā ar sevi un kur jūti, ka esi atvērts un caur tevi notiek liels, skaists process. Ja tu esi atvērts, reizēm caur tevi var notikt pat kaut kas lielāks, nekā tu pats esi - tad lielajai plūsmai netraucē vairs tavi ierobežojumi, un tu jūti, ka tevī notiek kas lielāks. Tas nav tavs nopelns, vienkārši tava atvērtība vai sadarbošanās ar procesu.

— Tu runā par plūsmu un procesu, bet tradicionāli gada nogalē mēs atskatāmies, kas pa divpadsmit mēnešiem ir noticis. Caur kādu prizmu tu mudinātu cilvēkus raudzīties un uz kādiem jautājumiem mēģināt atbildēt? Tu esi teicis, ka mīlestība, drosme un patiesība ir tie lielie trīs vārdi. Varbūt sev jāuzdod jautājums — cik es esmu bijusi mīloša, drosmīga un patiesa?

- Tā arī var, bet var pajautāt arī šķietami ļoti vienkārši - vai man patīk tas, ko es redzu? Nevis tādā triviālā, virspusējā patikšanas nozīmē, bet - vai es varu sajust iekšēju saskaņu un labu izjūtu, atskatoties uz notikumiem? Droši vien nekad nav tā, ka uz visiem notikumiem var atskatīties ar tādu izjūtu. Bet tas varbūt ir stāsts ne tik daudz par atskatīšanos uz dzīvi, cik - par treniņu, vingrināties laiku pa laikam apstāties un palūkoties uz to, kas notiek, kur es esmu un ko daru, vai to, ko gribu, un to, kas ir saskaņā ar mani? Ja cilvēks nevingrinās laiku pa laikam apstāties, grūti iedomāties, ka 31. decembrī viņš iespringst un to spēj paveikt. Tu nevari izdarīt to, ko nemāki. Tas patiešām ir jāmācās - laiku pa laikam apstāties un palūkoties uz savu dzīvi. Visas lielās tradīcijas kādā formā ir runājušas par regulāru praksi. Piemēram, Rietumu garīgajā tradīcijā tas izpaužas bibliskajā septītās dienas principā - sešas dienas tu strādā, bet ir viena diena, kurā to nedrīkst. Cilvēkiem bijis ļoti grūti saprast - kāpēc? Taču tas nozīmē, ka ir sešas dienas, kad tu darbojies un esi aktīvs ārēji, bet ir jābūt septītajai - periodam, kad tu apstājies, vēro un apzinies, kas ar tevi un tevī notiek. Tev ir jābeidz ikdienas neirotiskais skrējiens un vienkārši jāpalūkojas uz to, kas patiešām notiek tavā dzīvē, kur tu atrodies un vai dari to, ko dziļākajā nozīmē gribi? Tie ir labi jautājumi.

— Tie arī ir jautājumi, kur varbūt tikai ar prāta pieslēgšanu nepietiek.

- Prāta pieslēgšana varbūt ir tāds atspēriena punkts, bet, jā, ar prātu uz šiem jautājumiem var ļoti nepilnīgi atbildēt. Trakums ir tāds, ka cilvēki mēģina konstruēt atbildes, bet šīs atbildes nav iespējams konstruēt. Tās ir jāatklāj, proti, tas ir stāsts par iekšējās telpas sajušanu - mācīšanos sajust sevi visā daudzpusībā.

— Tu pieminēji skriešanu un intensīvo ritmu, ko daudzi varbūt īpaši jūt decembrī. Nereti tieši šis sanāk aktīvākais mēnesis, kura beigās cilvēks ir tik ļoti noskrējies, ka tad, kad svētki pienāk, atrast klusumu jeb telpu uzdot sev šos jautājumus dažiem ir izaicinājums. Ko tu teiktu — ar ko cilvēkiem sākt, ja viņi šajos svētkos ir nobrieduši atrast ko citu?

- Vispirms apzināties mūsu pašu atbildību. Bieži vien mēs paši izveidojam to dzīves modeli, par ko sūdzamies. Varbūt nevajag skriet? Ja cilvēks iedomājas, ka Ziemassvētkus nosvinēt nozīmē nopirkt 80 paziņām kaut kādus ķīniešu plastikāta niekus, tad, protams, tu esi noskrējies līdz ārprātam. Bet varbūt nevajag tos niekus? Varbūt tā vietā vajadzētu uzdāvināt savu pilnu klātbūtni tam cilvēkam? Varbūt tas būtu skaistāk? Citiem vārdiem - mēs neesam situācijas ķīlnieki, mēs paši varam izvēlēties, ko darām. Ir cilvēki, kuri sagatavo garus sarakstus ar apsveicamajiem cilvēkiem un vēl līdz 24. decembra pēcpusdienai izmisuši skrien pa veikaliem. Kāds ir rezultāts? Viņi ir reāli dusmīgi un sarūgtināti, un viņiem nav pat prieka, kaut ko dāvinot otram, jo apakšā gruzd neapmierinātība, ka es biju spiests visu šo mēnesi mocīties, un tā ir jūtama dāvanas fonā. Ja tas ir blakusefekts tam, ko darām, kaut kas reāli nav kārtībā.

— Bet no kurienes tas nāk?

- Saknes ir ļoti dziļas un skaistas - kristīgajā tradīcijā. Tas nāk no skarbajiem laikiem, kad cilvēki dzīvoja ļoti trūcīgi un ierobežoti. Tad Ziemassvētki bija tā vienīgā reize, kad kādā mājā bērni dabūja saldumus. Tas bija laiks, kad dzimšanas dienas nebija nekas īpašs. Tas nozīmē - tikai reizi gadā, Ziemassvētkos, kāds tev ieskatās acīs un kaut ko uzdāvina. Dāvināšanas bibliskais pamatojums ir tāds, ka Ziemassvētkos mēs visi tiekam apdāvināti, jo Jēzus dzimšana ir, iespējams, lielākā dāvana, ko mēs, cilvēce, varam iedomāties. Un cilvēkos, kas ir tā apdāvināti, dzimst vēlēšanās uzdāvināt kaut ko citiem. Dāvināšanas tradīcijas izcelsme ir ļoti skaista, bet, kā mēs labi zinām, no visām labām lietām ir iespējams uztaisīt paranoju, ja mēs to bezgalīgi kāpinām un kādreiz pagriežam pilnīgi pretējā virzienā.

— Atceros padomju laiku bērnību, kur mēs svētkos varbūt vienīgo reizi gadā saņēmām mandarīnus, un tas bija kas ļoti īpašs. Bet tagad mēs savā attīstībā esam nonākuši kur citur. Ričards Rors saka, ka mēs tiekam līdz nāvei izklaidēti ar visu ko, kas ir pieejams.

- Jā, tas ir labs formulējums. Bet cilvēkam vajadzētu pamanīt - tu dzīvo savu dzīvi, un tajā ir viena komponente, kas ir dota iepriekš. Tu esi piedzimis noteiktā laikmetā, vidē, ģimenē, dzimumā, tev ir noteiktas prasmes - visas nevienam nav. Tas jau uzliek zināmus noteikumus. Bet vienlaikus tev ir milzīga rīcības brīvība, kādā veidā tu veido un attīsti savu dzīvi, un tā ir tava atbildība, jo tas ir tavās rokās. Garīgums manā izpratnē - blakus citiem veidiem, kā to varētu definēt, ir stāsts par atbildības uzņemšanos par dzīvi. Nesajaucam to ar mēģinājumu kontrolēt dzīvi! Līdz ar to, kā es veidoju savu dzīvi, beigu beigās tā ir mana lieta. Nav ko sūdzēties, ja es pats brīvprātīgi esmu izveidojis vai nokopējis no citiem jocīgus modeļus.

Dmitrijs Suļžics/F64

— Bet, tiekot līdz nāvei izklaidētam ar saturu, kas piepilda iekšējo ēteru, cilvēkam patiesībā nav tik viegli atrast savu klusumu vai sākt uzņemties atbildību - padomāt par to, ko tu saki: vai es esmu nokopējis modeli, vai es salīdzinos ar citiem?

- Dzīves pirmajā daļā tas ir dabiski. Mēs kopējam citus, tādā veidā cilvēks mācās. Mēs atrodam kaut ko, kas, mūsuprāt, ir kopēšanas vērts, un to kopējam. Tas nav nekas pārsteidzošs, bet nevajadzētu tajā iestrēgt. Kādā brīdī dzīves vidū dzimst cilvēka dziļākā identitāte, kas mudina paskatīties ar svaigu un kritisku aci, izvērtēt visu, kas manā dzīvē notiek. Vai gribu turpināt visu to, ko esmu varbūt kādu automātismu dēļ sācis? Tas saistās arī ar cilvēka nobriešanu, kas ir ļoti lēns un sāpīgs process, kad sākam saprast, ka mana dzīve un tas, kas veido manu dzīvi, ir kaut kas dziļāks un kaut kas vairāk nekā tikai kādu modeļu atdarināšana. Karls Gustavs Jungs trāpīgi uzsver, ka cilvēkam ir jāiemācās divu veidu pielāgošanās. Ir nepieciešama pielāgošanās ārējai pasaulei, ko saucam par socializāciju, un tajā daudzi cilvēki gūst satriecošus panākumus. Bet cilvēkam jāpielāgojas arī iekšējai pasaulei, un tas ir ne mazāk svarīgs uzdevums. Pirmajā dzīves posmā mēs pielāgojamies ārējai pasaulei, un bieži vien tas notiek uz iekšējās pasaules rēķina, un tad, kad sākam uztvert nepieciešamību pielāgoties iekšējām vajadzībām, saprotam, ka daudz kas jākoriģē ārējās uzvedības modeļos. Tātad nevis viena pielāgošanās jānomaina ar otru, bet gan jāmācās darboties abos virzienos. Socializācija un tiltu būvēšana ar citiem cilvēkiem ir ļoti svarīga lieta. Daži uzskata, ka bērnībā viens no galvenajiem uzdevumiem bērnam ir iemācīties sadarboties ar pārējiem. Bet ir jāiemācās arī sadarboties pašam ar sevi, un tas ir uzdevums, kas vienmēr ir jāveic vienatnē, to barā nevar atrisināt. Vienā brīdī sajūti šo iekšējo nepieciešamību, un tad sākas izaicinošs meklējumu ceļš vienatnē. Tur ir orientieri - lielie mīti vai lielās tradīcijas, kas runā par to, kā cilvēkam atrast pašam sevi. Bet ceļš ir jāizstaigā, jāatklāj pašam. Tas ir izaicinošs process, bez kura nav iespējams īstais briedums, kas mums ir nepieciešams. Tas, protams, ir bezgalīgs process, kas nekad nebeidzas. Mēs nevaram saforsēt un īsā laikā kļūt pabeigti cilvēki. Ceļš vienmēr turpinās. Taču, ja šos divus uzdevumus paturam vērā, varam nonākt pie labām atbildēm.

— Tas droši vien arī prasa iekļaujošu skatu uz to, kas ir bijis cilvēka dzīvē, — nenoniecināt to, kas ar tevi ir noticis vai ko tu pats esi darījis, un spēt ar sevi sadarboties, piedot sev…

- Tas ir ļoti svarīgs jautājums, viens no lielākajiem jautājumiem, ar kura īstenošanu iet grūti. Proti, es nonāku pie nobriedušākas dzīves, nevis noliedzot un apkarojot savas vājības un nepilnības, bet iekļaujot un pieņemot savu ievainojamību, vājības un kļūdas. Lielajās gudrības tradīcijās tas ir skaidri parādīts. Piemēram, kristīgajā tradīcijā par to runā krusta ciešanas. Tu tiec ievainots, un tu to nevis izslēdz, bet iekļauj un pieņem. Sāpīgākais karš ir ne tik daudz ar citiem, kā karš ar sevi un savu līdzšinējo dzīvi, tās nepieņemšanu. Tas ir grūti, jo, kļūstot redzīgāks, tu sāc pamanīt sevī daudzas lietas, ko tev negribas tur redzēt. Bet tās tur ir, un ko ar tām darīt? Lielās tradīcijas vēsta, ka tev ir jāizlīdzinās ar savu dzīvi un jāpieņem sevi - tieši tādu, kāds tu esi, lai ciktu būtu kļūdains un problemātisks cilvēks. Tas nenozīmē dot zaļo gaismu visām mūsu vājībām, bet vispirms pieņemt sevi tur, kur es atrodos. Tas ir vienīgais, kas man ir, - tas ir mans izejas punkts. Ja es noliedzu sevi un savu dzīvi - tādu, kāda tā ir bijusi līdz šim, - man nav nevienas vietas, kur es varu nostāties un no kuras sākt. Parasti cilvēkiem ar sevis pieņemšanu klājas daudz, daudz grūtāk nekā ar citu pieņemšanu. Bet, ja es pieņemu sevi kā kļūdainu cilvēku, ar atvērtām acīm redzot visus savus gājienus un īpatnības, man ir vieglāk pieņemt tevi ar tavām īpatnībām, kļūdām, vājībām, saprotot - nu tādi mēs šeit esam, topošie cilvēki. Dziļāka ieskatīšanās sevī, kas daudzus biedē, jo daudzi cilvēki saprot, ka mēs tur, visticamāk, redzēsim kaut ko, ko ļoti negribas redzēt, ir vērtīga. Jo stāsts nav tikai par to, ka mēs ieskatāmies sevī un konstatējam, ka situācija ar mums ir daudz sliktāka, nekā mēs domājām. Mēs ne tikai konfrontējamies ar savām īstajām problēmām, mēs sākam arī nojaust savas īstās prasmes, spējas un iespējas. Katrā cilvēkā ir arī milzīgi resursi, kas līdz šim bijuši nepieprasīti tajā nozīmē, ka ir bail pārāk dziļi sevī ieskatīties. Tas ir komplekts - ejot dziļumā, tu ieraugi gan savas patiesās problēmas, gan savas patiesās iespējas. Cilvēki pamatā ir daudz prasmīgāki, spējīgāki un radošāki, nekā viņi par sevi domā, bet mēs mēdzam sev novilkt cietas robežas.

Dmitrijs Suļžics/F64

— Kāpēc ir tā, ka ir daži tādi uzdevumi vai problēmas, kuras mēs sevī redzam un kas nerisinās viegli, prasa gadu ilgu darbu, bet joprojām nav atrisinātas?

- Viena atbilde ir tā, ka tas spiež mums kaut ko ar to darīt, un īstenībā tas ir veids, kā mēs augam. Cilvēks pamatā ir slinks, un, ja nav kādi ierosinātāji vai sāpīgas, neatliekami risināmas lietas, tad mēs vienkārši neko nedarām. Tas ir paradokss. Cilvēks saka: nu kāpēc dzīve pati par sevi ir tik grūta? No vienas puses, tas ir tāpēc, ka cilvēks ir pati sarežģītākā būtne pasaulē. Amēbai nav šādu problēmu. Varbūt tu gribi amēbas dzīvi? Cilvēka dzīve droši vien ir interesantāka, bet šai dzīvei atbilstoši šīs būtnes sarežģītībai, ir pilnīgi citi uzdevumi. Otra lieta - būt cilvēkam nozīmē pieņemt izaugsmi un pieņemt imperatīvu augt. Tas ir iekodēts mūsos ļoti dziļi, jo kopš embrija attīstības mātes ķermenī esam šķērsojuši visas bioloģiskās evolūcijas stadijas no pāris šūnām līdz cilvēciskai būtnei. Mēs kompresētā formā šķērsojam visu bioloģisko evolūciju un vēlāk pirmajos dzīves gados arī apgūstam cilvēces vēsturisko pieredzi. Ja mūsos, katrā cilvēkā, ļoti personiskā veidā ir kompresēta tik intensīva attīstība, tad kāds ir dzīves uzdevums? Apstāties, apsēsties, atrast ērtu un klusu vietiņu?! Nu, nē! Tu esi milzīga, sarežģīta, intensīva procesa rezultāts. Lielā, noslēpumainā izaugsme grib spert kādu soli arī caur tevi uz priekšu! Būt cilvēkam nozīmē turpināt to modeli, kura ietvarā mēs esam - augt. Izaugsme vienmēr saistās ar pretestību, vecā pārvarēšanu, veco ādu novilkšanu. Nesen lasīju, ka cilvēkam dzīves laikā vairākus simtus reižu mainās āda, arī tīri fiziski. Principā gan burtiski, gan pārnestā nozīmē mēs metam nost vecās ādas, nonākot pie jauniem paplašinājumiem. Tas nav viegli, bet skaisti. Bez tā varbūt dzīve būtu mazliet vieglāka, bet nenormāli
garlaicīga. Helēna Kellere, amerikāņu rakstniece, saka - dzīve ir vai nu piedzīvojums, vai nekas. Šajā teikumā viņa nemudina cilvēkus uz vieglprātību - nu, izmēģini visu, kas vien var būt, iekāp visās peļķēs, kuras vien atrodi, un uzkāp uz visiem grābekļiem un tā radi savu piedzīvojumu! Nē. Šie vārdi ir dziļāki: dzīve ir baigais piedzīvojums, atrodi veiksmīgāko iesaistīšanās veidu galvu reibinošajā, šausmīgi interesantajā pasākumā. Ja tu pazaudē lielo mērogu, tad dzīve kļūst pliekana, šaura - arī ar visiem tiem mazajiem eksperimentiņiem, ar kuriem tu domā, ka to iekrāso. Dzīve ir piedzīvojums, un būt šeit ir piedzīvojums. Kā zinām no piedzīvojumu filmām, visi piedzīvojumi pa vidu ir briesmīgi, un kādā brīdī šķiet, ka vairs nav nekādas iespējas un galvenajam varonim tā galva būs jāzaudē. Bet kaut kā tomēr tam var tikt cauri, un tu kaut ko arī iemācies. Ir tāds visiem zināms labs sakāmvārds: kas tevi nenogalina, tas padara tevi stiprāku. Bet kāds autors to ir papildinājis: kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku, bet tas, kas tevi nogalina, var padarīt stiprākus citus. Mēs varam mācīties arī no notikumiem, kas beidzas dramatiski. Tad, iespējams, tas, kā mēs savu dzīvi dzīvojām, var būt laba mācību stunda citiem cilvēkiem, kuriem tas nebūtu jāatkārto.

— Ja mēs skatāmies uz dzīvi kā piedzīvojumu un gada noslēguma laiku, kad daudzi cilvēki arī domā par nākamo gadu un plāniem — Tu pats sev veido kādus mērķus vai virzienus, kurā gribētos iet?

- Beidzamajos gados man arvien mazāk ir tādu definētu uzstādījumu, piemēram, ka es gribētu kaut ko sasniegt vai panākt. Varbūt man pat vispār tādu nav. Man gribētos būt patiesākam, mīlošākam, drosmīgākam cilvēkam, arī autentiskākam līdz ar to. Būt uzmanīgākam pret cilvēkiem sev blakus, pret cilvēkiem vispār un atrast atbilstošāko veidu, kā varu šajā pasaulē dzīvot. Citiem vārdiem, man šķiet svarīgāki iekšējie uzdevumi, un es pateikšu, kāpēc. Tā nav pārcelšanās no ārpuses uz iekšpusi, bet es arī skaidri saprotu, ka jebkas, ko mēs darām ārējā dzīvē, ir atkarīgs no tā, kur mēs atrodamies un kādi esam iekšēji. Abas telpas ir saistītas, un, ja kādā sabiedrībā, piemēram, jūtam daudz agresijas, neiecietības un truluma, tas atspoguļo iekšējo telpu, ko vairākums cilvēku nes sevī. Tas projicējas ārpusē. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir daudz sāpīgu un nepatīkamu lietu, taču svarīgi nepieņemšanu un agresiju ieraudzīt arī sevī. Problemātiskais slēpjas arī mūsos pašos, un tāpēc mēs paši esam daļa no problēmas, ko gribētu risināt ārpusē. Bet, ja mēs esam daļa no problēmas, tad mēs kaut kādā ziņā esam arī daļa no risinājuma. Ja tā, tad risinājums būs iespējams tad, ja tu ļauj vispirms notikt lielām, labām pārmaiņām sevī. Kad atskatāmies savā pagātnē, redzam, ka bieži esam bijuši daļa no problēmas. Tu kaut ko sliktu vai agresīvu apkaro ar savu agresiju. Baigais risinājums! Es esmu dusmīgs tāpēc, ka kāds cits ir dusmīgs; es esmu neiecietīgs pret citiem, kas ir neiecietīgi. Tas neko nerisina! Kā lielie autori ir teikuši - tad, kad tu ar agresiju nosit nelieti, viņš no tā brīža turpina dzīvot tevī. Gribētos vairāk būt daļai no risinājuma, bet tas nav kas tāds, ko tu vari izkalkulēt. Dzīve nepārtraukti top. Cilvēks varbūt ir vienīgā dzīvā būtne, kas var apjēgt, ka mēs līdz galam nezinām, kurp ejam. Dzīve veidojas, un katrā nākamajā mirklī mēs mēģinām uztvert virzienu. Mēs mācāmies sajust dzīvi, realitāti un mēģināt uztvert, kas būtu labākā sadarbības forma, uz kuru es esmu spējīgs, paturot vērā to, ka man ir jāpielāgojas ārpusei un iekšpusei, jo tas, ko es saucu par realitāti, nav tikai tas, ko es varu aptaustīt un redzēt. Tas, kas ir iekšpusē, arī ir realitāte, kurai es nevaru pieskarties, bet tā ne par milimetru nav niecīgāka vai nesvarīgāka. Tā ir cita realitātes forma.

Dmitrijs Suļžics/F64

— Tur vietā noteikti ir arī paļaušanās, ka tas process ir labs — ka mēs ejam uz kaut ko labu, nevis uz iznīcību.

- Jā, tas ir svarīgi, un tas nav stāsts tikai par naivumu. Lielās garīgās tradīcijas ir mēģinājušas nodot cilvēkiem dažas būtiskas atziņas. Viena no tām ir, ka pamatā, lai arī dzīve saistās ar ļoti daudz izaicinājumiem un daudziem cilvēkiem tā var būt mokoša, un daudziem tā beidzas ļoti mokoši, dzīve ir labvēlīgs process. Tā ir kaut kas labs. Tās pamatā ir fundamentāla labestība, labvēlība, par spīti tam, ko rāda acis. Piemēram, Kristus krusta nāve varētu nozīmēt, ka šī dzīve galīgi nav labi beigusies, ja nu arī šāds scenārijs tiek pieļauts kristiešiem nozīmīgākās personas dzīvē, tas parāda, ka labestība un jēga ir atrodama arī visbriesmīgākajos likteņos. Ieraugi to! Tā ir viena lieta. Otra - mani ļoti uzrunā šie daudziem zināmie vārdi, ko 14. gadsimtā pierakstīja angļu mistiķe Juliana no Noričas. Viņa dzīvoja sarežģītā laikmetā - tur bija mēris un Simtgadu karš, briesmīga sociālā netaisnība un korumpēta baznīcas dzīve -, un varētu likties, ka nav nevienas sausas vietas, kur nostāties. Viņa juta arī sevī pašā visādas problēmas, un viņa jautāja Dievam - uz kurieni tas viss virzās un kas no tā visa sanāks? Viņa saņēma apmēram šādu atbildi - tu to nevari saprast, jo cilvēks to nevar saprast, bet tev ir jāzina tikai viena lieta: viss būs labi, visiem būs labi, un visu veidu lietas beigsies labi. No vienas puses šķiet, ka tā ir tāda lēta atruna. Kad tu kādreiz aizej pie kāda cilvēka pēc padoma un viņam nav ko teikt, viņš varbūt pasaka - gan jau viss būs labi. Šķiet, kas tā par atbildi?! Bet, no otras puses, iespējams, ka mūsos ir dziļa intuīcija, kas saka - tā ir pati gudrākā atbilde. Mēs ejam pretī kaut kam labam, un kaut kas ļoti labs ir pamatā visai mūsu esībai. Ja tu kaut kā spēj noturēt šo fokusu, tad kompasa adatiņa tavā dzīvē rāda pareizajā virzienā. Bet šie vārdi nekādā veidā nerosina uz pasivitāti. Ā, ja viss beigsies labi, tad es atspringstu, guļu uz dīvāna un gaidu, kad manu dīvānu ienesīs debesu valstībā. To tas nenozīmē! Tieši otrādi - tad tev rodas motivācija un iedvesma darboties tās labvēlīgās nākotnes vārdā; šodien kļūt par starpnieku, lai tā varētu īstenoties. No cilvēka jau netiek prasīts nekas ārkārtējs. Daudziem cilvēkiem liekas, ka garīgums prasa izlēkt ārā no savas ādas vai mēģināt panākt to, ko cilvēks nemaz nespēj. Bet, ja lasām Jēzus kalna runu, tur principā ir viens galvenais uzstādījums - esi tas, kas tu esi! Neizliecies, netēlo! Tas ir veids, kā mēs vislabāk varam pakalpot cits citam, ja cenšamies būt vairāk tie, kas esam. Katrā brīdī ir kaut kas, ko es varu un ko es nevaru. Tas ir normāli. Katrā brīdī ir kādas mūsu robežas, un neviens no mums neprasa izdarīt vairāk, nekā mēs šodien spējam. Bet, ja atrodamies izaugsmes ceļā, tad rīt mēs, iespējams, to varēsim. Tas ir stāsts par patiesumu, kas nozīmē, ka manas ārējās izpausmes atbilst manām iekšējām izjūtām, respektīvi, ka es neizliekos par to, kas es neesmu. Autentisks cilvēks ir cilvēks, kura iekšpuse saskan ar ārpusi un kurš neturpina darīt to, ko viņa pieredze ir atklājusi par nepareizu. Ja mēs šo vienkāršo principu ņemam nopietni, tad varbūt dzīve nav tik kosmiski sarežģīts uzdevums, jo vienmēr ir iespēja paspert kaut mazu solīti uz priekšu.

***

Žurnāla "Kā būt laimīgai" ziemas numurs pieejams preses tirdzniecības vietās.

Publicitātes foto