Kad konditorejā smaržo labestība
 
DZĪVE. Darbnīcas – konditorejas saimniece Māra Štāle zina pastāstīt, kas kuram jaunietim vislabāk padodas – izrullēt mīklu, sarīvēt sieru vai sīki jo sīki sasmalcināt sīpolus. Ikdiena ceptuvē nenozīmē tikai bulciņu cepšanu, bet arī sarunas par dzīvi ©F64

Kāpostu un speķa pīrādziņi, siera maizītes un smalkmaizītes – tas viss top biedrības Rīgas pilsētas Rūpju bērns darbnīcā – konditorejā, kur saimnieko jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem savas skolotājas Māras uzraudzībā. Īsi pirms svētkiem viesojoties konditorejā, sajūtam īstu jaunā gada sagaidīšanas smaržu – krāsnī cepas svētku kliņģeris, bet uz galda izrullētā mīklā pavisam drīz iebirst siera strēmelītes un speķa gabaliņi, lai veiklas rokas izveidotu pīrādziņus.

Jau pavisam drīz biedrība Rīgas centrā atklās pirmo kafejnīcu, kurā lielākoties strādās cilvēki ar invaliditāti.

Smaržo viss dienas centrs

Rosība darbnīcā ikdienišķa, bet tajā pašā laikā - svētku, jo visi gatavojas Ziemassvētkiem un jaunā gada sagaidīšanai. Top pīrādziņi, no krāsns tik tikko izņemts kliņģeris - tā, ka smaržo visa ēka. «Jaunieši iesaistās pilnīgi visos darbos, jārullē mīkla, jāsmalcina sīpoli - tas ir ļoti atbildīgs darbs, ir trīs meitenes, kurām varu uzticēt tieši sīpolus. Jārīvē siers, mazos gabaliņos - speķis, sāļajiem kliņģeriem - paprika, gaļa, saldajiem - sukādes,» stāsta mācību virtuves vadītāja Māras kundze. Arī pašiem jaunajiem pavāriem garšo viss - īpaši pīrādziņi ar kāpostiem! Atbildīgs ir arī trauku un izlietņu, galdu mazgāšanas process. Māra norāda, ka daudziem jauniešiem mājās vecāki, bērnus sargājot, nedod nekādus darbiņus virtuvē, īpaši tādus, kur jāizmanto nazis, taču virtuvē jaunieši to visu apgūst. «Tas būtu labi, ja mājās arī varētu turpināt mācīties, varētu pārsteigt vecākus,» audzinātājas Māras teiktajam piekrīt audzēkņi, pamājot ar galvām. Darba konditorejā patiešām ir daudz, jo tā saņem pasūtījumus, pat apjomīgus - simtiem maizīšu. Taču visu var pagūt, jo ir ļoti liela motivācija un vēlēšanās. «Jauniešiem tas ir ļoti būtiski, jo viņi iemācās pamata virtuves nodarbes, lai sev maizīti sasmērētu, kā arī tas ir pamats iespējai nākotnē apgūt profesiju, piemēram, pavāra palīgs,» secina Māra.

GARDI. Konditorejas darbnīcā ik darbdienu top smalkmaizītes un pīrādziņi, kurus gatavo gan paši savam priekam, gan pasūtījumiem citiem. Pašiem cepējiem pie sirds vislabāk iet speķa pīrādziņi / F64

Pansionāts - sen nav vienīgā iespēja

Biedrība Rīgas pilsētas Rūpju bērns jau kopš 1994. gada veido sabiedrībā balstītus pakalpojumus cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, lai aizstātu vienīgo iespēju, kas kādreiz bija sociālajā aprūpē, tas ir, pansionātus. Organizāciju izveidoja vecāki, kuriem bija būtiski, lai viņu bērni saņemtu cita veida sociālo aprūpi. Tāpēc tagad biedrībā ir dienas centri, darbnīcas, dzīvesvietas pakalpojumi - grupu dzīvokļi, dažādu citu veidu atbalsts ģimenēm. Kopumā Rīgā darbojas pieci dienas aprūpes centri, vienā no tiem, Cerību ligzda, viesojāmies arī mēs. Tajā ir ne tikai šī konditoreja, bet arī kultūras un mākslas centrs ar dažādām aktivitātēm. Biedrība izveidojusi arī trīs grupu dzīvokļus. Kopumā tās sociālie pakalpojumi aptver 300 jauniešus ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

«Sociāli svarīgu jautājumu risinājums nāk no tiem cilvēkiem, kuriem pašiem tas ir svarīgi,» uz jautājumu, vai sabiedrībā balstīta sociālā aprūpe un sociālie pakalpojumi ir valsts, pašvaldību atbildība un iniciatīva vai pašas sabiedrības attīstība, saka Māris Grāvis, biedrības Rīgas pilsētas Rūpju bērns vadītājs. Nav noslēpums, ka par šādu sociālo atbalstu Latvijā runāts gadiem, taču virzība norit ļoti lēnām. «Laika gaitā ir mainījusies izpratne, ka šādi pakalpojumi ir vajadzīgi, un mums nav kā pret akmeni jāatsitas, skaidrojot, ka ir nepieciešams šāds pakalpojums, ka cilvēkiem ir jādzīvo sabiedrībā,» turpina Māris. «Kādreiz galvenā atbilde bija - mums taču ir pansionāti. Tajā pašā laikā mums ir lielais deinstitucionalizācijas projekts, kur ir iesaistītas pašvaldības, un Latvijas kartē redzam, ka atbilstoši pakalpojumi ir tikai atsevišķos punktos. Ceram, ka tuvāko gadu laikā viss mainīsies.» Viņaprāt, svarīgākais ir cilvēku mīlestība, izpratne, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir vieta sabiedrībā. «Daudzviet ir izpratnes jautājums - ja 40 gadus visiem ir stāstīts, ka cilvēkiem ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem labākā vieta ir institūcija, tagad pēkšņi nevar domāt citādi. Stāstot, darot, radot ceram, ka pēc kāda laika līdzcilvēki ģimenēm neieteiks atteikties no sava bērna, jo viņam ir traucējumi,» ir pārliecināts Māris Grāvis.

Kafejnīca būs centrā

Mācību virtuve Cerību ligzdā izveidota jau 1999. gadā, tajā jaunieši mācījās un mācās arī šodien radīt konditorejas izstrādājumus, apgūstot elementāras lietas. «Nereti pirms ieiešanas šajā virtuvē jaunieši nav ne turējuši rokās nazi, ne redzējuši mīklu, visu pārsvarā izdara vecāki,» stāsta Māris.

Sākotnējā ideja bija vienkārši dot pamata iemaņas patstāvīgai dzīvei, bet tagad darbnīca ir izaugusi līdz tādam līmenim, ka konditorejas produktus var pasūtīt un iegādāties. Māris Grāvis atklāj, ka septembrī nodibināts uzņēmums RB Cafe un pašlaik notiek sarunu process ar Altum par granta piešķiršanu kafejnīcas atvēršanai Rīgā, Bruņinieku ielā - tā būs pirmā kafejnīca, kur vairums darbinieku būs cilvēki ar invaliditāti. «Cenšamies gatavot garšīgi, kvalitatīvi un sirsnīgi, tāds ir mūsu konditorejas un būs arī kafejnīcas moto,» saka Māris. Uzņēmums ir sociālais, taču tas nenozīmē nodokļu atlaides, vairāk statuss kā tāds. Drīzāk par nodokļu atlaidēm nodarbinātībā svarīgāks jautājums ir atbalstītais darbs vai mentori jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem, lai viņi veiksmīgi atrastu darbu un turpinātu to darīt. «Bieži darbavietā izveidojas problēmas, kuru pamatā ir informācijas uztveres grūtības,» stāsta Māris. «Izstāstīšu vienu piemēru no dzīves. Jaunieši, kuri ir ilgstoši dzīvojuši aprūpes iestādēs, dzīvi uztver citādi nekā mēs sabiedrībā. Puisis, sācis dzīvi sabiedrībā, pirms tam ilgstoši dzīvoja aprūpes centrā, viņam ir darbs un ir mentors - atbalsta persona. Līdz kādu dienu viņš neierodas darbā. Darba devējs zvana mentoram, jo Juris (vārds izdomāts) nav atnācis uz darbu. Izrādās, Juris guļ un darbā nav ieradies tāpēc, ka viņam ir dzimšanas diena. Izrādās, aprūpes centrā, kurā viņš visu dzīvi dzīvojis, dzimšanas dienās nekas nebija jādara. Cilvēks no aprūpes centra var nezināt, ka dzimšanas dienā arī jāiet uz darbu. Tā ir pieredze, ko mēs citi iegūstam ģimenē, skolā.»

***

Tematiskais pielikums personām ar invaliditāti Atbalsta plecs ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atbalsta plecs publicēto rakstu saturu atbild Neatkarīgā Rīta Avīze.

Neatkarīgā Rīta Avīze gaidīs jūsu ieteikumus, pieredzes stāstus, jautājumus uz e-pastu: atbalstaplecs@nra.lv

Atbalsta plecs

Sabiedrības integrācijas fondsPasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.