Pēc 37 gadu ilgas šķiršanās viņi atkal satika viens otru. Lāsts atkāpās, kad sieviete izmeta no savas dzīves un mājas vīru – dzērāju, atguva mieru un līdzās atgriezās jaunības dienu mīlestība. Viņus savulaik nolādēja sievietes māte. Mirstot meitas rokās, mamma izcieta elles mokas, jo, kā teica mācītājs, pēc viņas bija ieradies pats elles ķēniņš.
Mātes pareģojumi piepildās vienmēr
Pēc attīrošā pirts rituāla un peldes upē 54 gadus vecā Laila kaila sēdēja uz pelēka akmens upītes krastā. Viņai nebija auksti. Pret debesīm no miesas vēlās garaiņi, it kā tie būtu smalkās matērijas ieskauti senču gari. Sajūta bija tik viegla, ka viņa tūdaļ varētu pacelties gaisā, ja vien pastieptos uz pirkstu galiem. Sieviete pastiepa rokas pretī zvaigžņotajām debesīm, no sirds sūtot uz augšu pateicības lūgsnu. Nebija svarīgi kam - Visumam, Dievam vai veļu mātei. Viņa bija pieņēmusi lēmumu. Visas domas un bailes, kas kā neredzama suņa pavada gadu desmitiem savažoja sievieti, atraisīja krūšu apvidū gadiem iestrēgušo aizvainojumu un ļāva ieplūst mieram. Un brīnišķīgai labsajūtai. Nekāda vairs lūkošanās dzīves atpakaļskata spogulī. Tagad Mārtiņš būs līdzās vienmēr, un arī mieru dzimtas mājās viņa atgūs par katru cenu. Tur mitinās visi viņas senči, kuri, sēžot uz sijas mājas bēniņu puskrēslā, gadiem ilgi noraudzījās sievietes dzīves notikumos. No mazotnes jumta bēniņi bija Lailas patvēruma vieta. Gan tad, kad māte ar vicu skraidīja pa sētu cerībā nogrābt meitēnu un sadot pa stilbiem. Gan tad, kad paslepus bija jāieraksta dienasgrāmatā par pirmo buču no klasē smukākā puiša. Gan tad, kad klusībā jāizraud gaužie pārinodarījumi un dzīves sagādātās vilšanās. Viņa zināja, ka vienmēr varēs paglābties bēniņos. Toreiz, savos 17 gados, viņa dzirksteļoja pa dzīvi kā maza laumiņa, pieskandinādama skolas gaiteņus un ģimenes saietus. Arī mājās tēvs ikreiz priecājās par meitas panākumiem skolā, skaistajiem rokdarbiem un fascinējošiem zīmējumiem. Viņas tētis bija veco, padomju laiku milicijas darbinieks, bet mamma - ģimenes daktere vietējā ambulancē. «Tētis bija apaļīgs, sarkanu seju, ļoti jautrs un apveltīts ar izcilu humora izjūtu, viņa akordeona skaņas izvilināja visskaistākās balādes pasaulē, bet mamma, pēc tautības poliete, bija melnīgsnēja, lielām acīm un augumā maziņa, bet ļoti skaista. Gluži vai kopija Odrijai Hepbernai. Es dzīvoju starp šiem diviem dažādajiem cilvēkiem no divām galējību pasaulēm. Joprojām nesaprotu, kas viņus saistīja kopā, bet mammai vienmēr piederēja gala vārds. Tētis tika nolikts pie vietas, un arī es tiku audzināta striktā katoliskā garā. Līdz 16 gadiem mani nelaida uz diskotēkām ne skolā, ne kultūras namā. Mani garie mati bizē jau stiepās pāri dibenam, bet es varēju tikai klusībā cerēt, ka savos 18 gados... tad gan varēšu darīt, ko gribu, un vispirms nogriezīšu tās garās pinkas! Es biju pareizā meitene, tāda, kuras sauca par «ņedratroškām». Tad es sastapu Mārtiņu,» liegi iezīmējoties grumbiņām lūpu kaktos, nosaka Laila. Viņa jau gadiem pazina klasesbiedrenes brāli, par abām meitenēm sešus gadus vecāko Mārtiņu, kurš tobrīd bija sasniedzis 23 gadu vecumu. Trakā draudzene Ilga nekādi nevarēja samierināties ar Lailas mietpilsonisko dzīvi un vecāku uzlikto tabu dzīves piedāvātajiem baudījumiem. Tāpēc Ilga vienmēr centās pielabināties Lailas mammai, nākot pie gudrās draudzenes it kā gūt papildu zinības prozā un adīšanā, jo «neviens jau labāk par Lailu to neprot!». Šie apgalvojumi dažreiz līdzēja atmaigt Lailas mammas prātam. Savukārt tēta Andreja sirdi zobgale iekaroja, pamudinot dziedāt kādu sirdi plosošu franču gabalu akordeona pavadījumā. Ārzemju mēlē, izņemot krievu valodu, tolaik dziedāt bija grēks, bet, ja to dara mazliet iereibis milicijas darbinieks ar pakausī atstumtu dienesta cepuri, tas varēja draudēt ar pamatīgām nepatikšanām un pratināšanām VDK (Valsts drošības komiteja; šodien kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai izlūkošanas pārvaldei ar neierobežotu varu, bet darbojas, ievērojot cilvēktiesības - red. piez.). Tomēr jauniete Ilga bija laba aktrise un vienmēr visus pret sevi labvēlīgi noskaņoja, izņemot Lailas mammu Helēnu. Māte joprojām neļāva meitai kopā ar klasesbiedriem doties divu dienu pārgājienā ar teltīm gar Gauju, arī balles bija aizliegts temats, bet dzimšanas dienas varēja apmeklēt tikai līdz pulksten 22.00, un arī tad par katru kavētu minūti bija paredzēts sods. «Māte tumšām acīm vienmēr teica, ka viss tiek darīts tikai manis pašas labā. Viņas mīļotais teiciens bija, ka pasaule ir briesmu pilna un cilvēki ir ļaunuma iemiesojums. Es zināju, ka māte dažkārt paslepus dodas uz baznīcu, ka atvilktnē viņai ir noglabāta Bībele, kas no šķirstīšanas un gadu skaita bija stipri sadzeltējusi. Tomēr dažkārt viņas teiktais dusmās piepildījās. Kāds nokrita, kāds kaut ko salauza, cits nomira. Šie cilvēki mammai nepatika. Es baidījos no viņas. Reiz viņa tā bārās uz klasesbiedreni Ilgu, ka, mēģinot taisnoties, meitenei sāka raustīties valoda. Māte teica, ka Ilgai šajā dzīvē galvenais ir tikai izpriecas, un izkliedza, nez ko viņa darīs, kad sadzīvos bērnu un audzinās to viena. Briesmīgākais ir tas, ka mammas pareģojums piepildījās visai drīz,» atceras Laila. Tomēr viedā māte savā apmātībā uz stingrumu nebija ar viedo aci pamanījusi, ka daiļumā uzplaukušās meitas sirdī ir iezagusies mīlestība. Turklāt pret vecāku vīrieti. Tolaik 23 gadus veco Mārtiņu.
Pirmā balle «miesassarga» Mārtiņa pavadībā
Dakterītes un milicijas darbinieka ģimene bija augstākā statusā pēc padomju laikā ierastā kastu iedalījuma sabiedrībā. Vai kaut kas pa šiem gadiem ir mainījies? Diemžēl nē! Vecāki savus bērnus cenšas iekārtot vislabākajās skolās, lietas joprojām tiek bīdītas caur paziņu lokiem, labākos ārstus, vajadzību spiesti, meklējam ar paziņu starpniecību, un ielūgumus uz VIP pasākumiem arī šodien var dabūt «pa blatu». Sistēma nav mainījusies, tikai iedalījums sabiedrības «krējumā» un vidusmēra cilvēkos kļuvis acīm redzamāks un jūtamāks. «Es ļoti gaidīju to žetonu vakara balli tālajā 1979. gadā. Mūsu 10. klase to organizēja pēdējai vidusskolas klasei, un bija iecerēts skaists pasākums, kurā man bija jādzied solo. Vecākiem beidzot nebija argumentu mani nelaist uz šo pasākumu, jo uz mājām piezvanīja klases audzinātāja un izskaidroja mammai manu atbildīgo lomu šajā skolas sarīkojumā. Ilgas vecāki ar manējiem bija vienojušies, ka dzīves pieredzējušais un saprātā nobriedušais Mārtiņš mūs aizvedīs uz pasākumu ar savu žiguli un pēc pasākuma atvedīs atpakaļ. Tā sakot, mums bija piestiprināts miesassargs. Abiem maniem vecākiem tovakar iekrita dežūras: vienam ambulancē, otram - milicijas iecirknī. Tas tikai priecēja. Tajā žetonu vakarā, pirms 37 gadiem, manuprāt, es pirmo reizi ieelpoju dzīvi. Es tā jutos! Man bija viskrāšņākā kleita, garie mati izlaisti un sarullēti gūlās pa visu muguru un krūtīm. Kāda meitene klasē, iespļaujot saķepušajā tušas kastītē, uzkrāsoja ar birstīti man skropstas, bet cita iedeva savas māsas aizlienēto lūpu krāsu. Visi klases puiši un meitenes noelsās: «Vau, nu tu gan esi mums princese!» Man tiešām pietrūka tikai kroņa. Kad es iznācu zālē dziedāt savu solo gabalu «Kad dzērves atkal projām dodas, tās gaidot skatās vēl uz mums», manas acis apstājās pie rezerves ejā stāvošā Mārtiņa. Salicis rokas uz krūtīm, viņš, izdzirdot manu balsi, pēkšņi atbalstījās pret durvju stenderi. Šo mirkli arī šodien izbaudu ar katru miesas šūnu un, kamēr vien elpošu, atcerēšos to skudriņu skrējienu pa miesu un izbrīnā pavērto Mārtiņa acu skatienu no zāles, kas redzēja tikai mani. Mums bija tikai 17, un mēs gribējām dzīvot! Mēs gribējām ne tikai zināt, bet izjust šo dzīvi,» atceras Laila.
17 gadus vecā jauniete nevainību zaudē vecāku mājās
Mārtiņš viņu neuzaicināja ne uz vienu pašu deju. Laila grieza valsi uz abām pusēm, dejoja fokstrotu un vēl citas dejas. Visu, ko vien viņai skolā deju stundās partneri vai ģimenes lielajās jubilejās radu gabali bija iemācījuši. Piesarkusi kā Pelnrušķīte, 17 gadus vecā skolniece Laila baudīja savu laiku, kas nenovēršami tuvojās pirmajai stundai pēc pusnakts. Visas balles reiz beidzas. Bija auksta februāra nakts, un abas klasesbiedrenes, noāvušas balles kurpes, iekāpa siltās zeķēs un zābakos. «Iedomājies, ja šeit būtu tava mamma, viņa liktu mums abām obligāti uzvilkt «bumbierenes»!» iesaucās Ilga, un abas meitenes sāka smieties. Iekāpušas Mārtiņa žigulī, kas jau 15 minūtes bija darbināts, meitenes pārrunāja vakara pasākumu. Mārtiņa acis, it kā pirmo reizi ieraudzījušas māsas draudzeni, nekautrīgi ik pa laikam atpakaļskata spogulī lūkojās Lailā. Viņa ķēra un gaidīja šos acu skatienus. Pa ceļam Ilga nekautrīgi paziņoja, ka grib šausmīgi čurāt un brālim vispirms viņa jāizlaiž pie mājas. Teikts, darīts! Tikai Mārtiņš nepieļāva tonakt Lailai izkāpt ārā no mašīnas. «Nebija ne miņas no kautrīguma. Mārtiņš atvēra auto durvis un ienesa mani uz rokām manu vecāku mājās. Neskaitāmas reizes to atceroties, es mēģinu uzburt tās izjūtas pa sekundes simtdaļām, atmiņas par pieskārieniem ķermenim, mīļotā cilvēka lūpu radītās vibrācijas, un cenšos atcerēties tās alkas, kas no vēdera ceļas augšup, iegremdējot prātu kādā mistiskā substancē vai citā dimensijā. No tā mirkļa, kad Mārtiņš stāvēja pie skolas durvju stenderes un kad viņš atvēra man pasauli uz divu cilvēku atdošanos absolūtā uzticībā, es zināju - man neko citu vairs nevajag! Vienmēr es gribēšu šo vīrieti. Es mīlu viņu. To visu var noslāpēt uz daudziem, pat ļoti daudziem gadiem, ja piespiež kādi ārēji spēki un tu pats tam notici. Man to nežēlīgi un skaudri palīdzēja vistuvākie cilvēki,» noteic Laila.
No rīta pirms pulksten 8.00 nekas neliecināja, ka Laila ir pamodusies kā pieaugusi sieviete, kurai naktī piešķirta pieeja dzīves radības kroņa augstākajam noslēpumam. Mārtiņam bija palaimējies izsprukt pirms Lailas vecāku atgriešanās. Viņa smaidīja, laiski staipījās, domās vēlreiz izdzīvoja naktī notikušo un tad ķērās pie «nozieguma vietas» sakopšanas. Asinīm notrieptais palags tika ierakts dziļāk netīrās veļas kaudzē. Gan jau mammai izskaidros, ka kaut kas nav kārtībā ar mēnešreižu ciklu. Vecāki patiešām neko neuzzināja. Laila bija ļoti piesardzīga, un vēl divas reizes viņiem izdevās slepus satikties. Viņš smaidīja, salicis rokas uz stūres, un sacīja, ka mīl Lailu. Tikai viņu, savu Princesi. Laila atbildēja, draiski apķeroties vīrietim ap kaklu un pieprasot skūpstu. Ar savu jaunību un degsmi Laila darīja viņu traku un sajūsminātu. Viņš gribēja un mīlēja viņu vairāk par visu Baltijas jūras krastā. Tikmēr ļaunas mēles un visu redzošās acis Lailas mammai Helēnai bija pačukstējušas par nobriedušā vīrieša un viņas 17 gadus vecās meitas mīlas romānu. Kāda no pļāpīgām pacientēm vēl pielēja ugunī eļļu, ļauni nočerkstot, vai tad cienījamā dakterīte drīz nekļūšot par vecmāmiņu?! Viesuļvētra «Katrīna» nespēja atstāt tādas sekas kā vecāku saceltais skandāls un izskaidrošanās visas nakts garumā ar draudiem, asarām un sitienam paceltu roku. Laila itin visā atzinās. Viņa nemācēja melot.
«Atceros skaidri to dienu, kad 17 gadu vecumā sēdēju bēniņos un raudāju, aizrīdamās pati savās sāļajās asarās. Māte todien bija aizgājusi pie Mārtiņa, izlamājusi visu darbnīcas vīru priekšā un piedraudējusi, lai viņš man netuvojas. Viņa uzrakstīja arī iesniegumu kolhoza priekšsēdētājam par Mārtiņa neķītrajiem nodomiem attiecībā uz mani, nepilngadīgo skolnieci, un piedraudēja ar cietumu. Skandāls uzvirmoja kā aizdegusies sprāgstvielu rūpnīca. Es raudāju bēniņos un dusmās lādēju māti. Viņa, iznākot no kolhoza priekšsēdētāja kabineta, uz ielas todien paslīdēja un salauza kāju. Likteņa pirksts! Bet Mārtiņš... Nu, viņš vienkārši pazuda. No apkaunojuma vai lepnības, nezinu. Viņš aizbrauca strādāt lauku darbos uz Latgali. Pie radiem. Es kategoriski atteicos ēst un dzert. Gribēju nomirt, ja man nebūs Mārtiņa. Man vajadzēja viņu. Neviens nezināja, kur tieši viņš atrodas. Savā apmātībā es pat devos ar autobusu uz Dagdu, kur viņam dzīvoja radi. Autoostā mani jau sagaidīja milicija. Tētis visu bija saorganizējis ar mammas gudro padomu. Mani tad pat pieslēdza ar roku dzelžiem pie gultas un mammas ambulances māsiņas špricēja kaut kādas zāles. Es dabūju atbrīvojumu no skolas, no mācībām līdz pašai vasarai. Novājēju, mati krita ārā lēkšķēm, man nebija nekāda prieka dzīvot un elpot. Un vēl. Ļoti, ļoti kremta, ka Mārtiņš vispār neatbrauca un neinteresējās par mani. Pat maza vēstulīte vai viens telefona zvans, bet nekas. Tukšums tuksnesī. It kā nekā starp mums nebūtu bijis. Es viņu ieraudzīju savās kāzās... Oh, jā! Tas arī bija mammas gadsimta samenedžētais pasākums,» atceras Laila.
Mammas ieskapētais vīrs un atkalsatikšanās pēc vairākiem gadu desmitiem
Kā jau tas mēdz būt, pagāja laiks, un Lailas saplosītā sirds pierima. Vecāki turēja rūpi par meiteni. Visu vasaru viņa nodzīvoja pie radiem Kurzemes pusē, tā sakot, tālāk no Latgales, tālāk no grēka. Skolas gaitas Laila atsāka 11. klasē (kas tolaik bija izlaiduma klase vidusskolā) kopā ar savējiem skolasbiedriem. Visi uzskatīja, ka viņa veiksmīgi tikusi pāri dzīves kritiskajai situācijai, ko sauc par mīlestību un kas neietilpa Lailas mammas plānos. Kādā lielā un skaistā ģimenes, radu un draugu saietā, kur galdi slīka karbonādēs, šķovētos kāpostos un lauku tortēs, piedziedot nelaiķa Edgara Liepiņa jestrās dziesmās, Lailai tika lemts satikties ar Aigaru. Tā izdomāja viņas mamma Helēna. Viņš bija kādas Zemgales reģiona pilsētiņas milicijas priekšnieka dēls. Simpātisks, bet bravūrīgs puisis, kurš mīlēja savu reizi iemest stiprāku dziru, bet runāja ļoti maz. Vecāki no abām pusēm saprata, ka partija ir vienlīdz izdevīga, un darīja visu, lai abi jaunie varētu satikties, cierēties un iemīlēties viens otrā. Kamēr šī pasaule griežas un eksistē, līdz šim nevienam nav izdevies mīlestību izaudzēt kā olu inkubatorā, gaidot, ka no tās izšķilsies kas skaists, mīļš un pūkains. Latviešu DNS kodā pirms pāris gadu desmitiem kāds ļoti vieds vīrs ierakstīja, ka mīlestība tā kā zibens nāk - atnāk balta, uzliesmo un nosit. Šis nebija tas stāsts. Tomēr nepilnu mēnesi pēc skaista, svinīga un ziediem rotāta izlaiduma skolas aktu zālē Laila un Aigars vietējā kultūras pilī svinēja kāzas. Viņas labākā draudzene Ilga sēdēja netālu ar uzbriedušo vēderu, jo bija stāvoklī. Diemžēl, kā jau bija pareģojusi Helēna, viņai līdzās nebija stiprā pleca, kas balstītu un uzņemtos ģimenes tēva lomu. Toties kādā brīdī pirms mičošanas Ilga pasauca malā Lailu un lūdza iziet ārā no svinību telpas, jo viņu uzstājīgi gaidot kāds cilvēks. «Mana sirds sāka sisties tādā ātrumā, ka būtu gatava pa priekšu bez manis aizjoņot pie viņa. Sirds man neprasīja atļauju, jo zināja, ko vēlas. Es izgāju ārā. Aiz kāzu meijām nopušķotās sienas tur jau viņš stāvēja. Nē, viņš nebija mainījies, bet acīs gailēja tāds kā nosodījums vai zaudējums. Stāvējām un raudzījāmies viens otrā. Es baltā kleitā ar plīvuru matos un sveša vīrieša bērnu zem savas sirds. Viņš kā «Purva bridēja» Edgars ar aizlauztu skatu un lūgumu. Tur nekas nebija labojams! Es to pateicu skaļi un devos atpakaļ pie sava oficiālā vīra. Cauri visiem šiem vairāk nekā 30 gadiem es satiku Mārtiņu reti, ik pa gadiem. Mana ģimenes dzīve bija laimīga no skatloga puses, jo sabiedrība redzēja rūpīgu ģimenes tēvu, kas man dāvāja divas skaistas meitas. Aigars izrādījās pēdējais plencis. Viņš nodzēra visu, ko vien varēja, un, kad nevarēja - aizņēmās. Naktīs man dzērumā uzmācās stundām ilgi, jo gribēšana jau bija, bet ar gadiem vairs nebija varēšanas. Negribēju tādu dzīvi un naktī, viesistabā uz dīvāna raudot, gribēju darīt galu. Tad sākās problēmas ar mammas veselību. Vēzis. Brīdi pirms mamma aizgāja, viņa lūdza ataicināt mācītāju. Tad izbailēs mēs salēcāmies, kad viņa, jau atrodoties mijkrēslī starp divām pasaulēm, prasīja, kas ir tas garais vīrs melnā mētelī ar pavadoņiem? Ko viņi grib? Mācītājam bija sava doma par redzēto vīziju, kas saistoties ar elles ķēniņa ierašanos pēc dvēseles. Ir pagājuši jau divi gadi kopš mammas nāves. Nejauši skolas salidojumā atkal satikāmies ar Mārtiņu. Viņam jau ir 60! Iedomājieties, cik ilgi mums vajadzēja vienam otru gaidīt! Viss uzplaiksnīja, it kā būtu noticis vakar. Mans vīrs nesen izvācies no manas mājas, un Mārtiņš jau mitinās kopā ar mums. Ar mani un jaunāko meitu. Tagad ir iesniegti dokumenti uz šķiršanos, un mēs būsim kopā manas dzimtas mājās. Tik daudziem gadiem vajadzēja paiet un nomirt mātei, lai pazustu visi šķēršļi uz laimi, kas tika nozagta un novētīta. Man ir iestājies miers, jo pavisam nesen es paveicu neiespējamo - es palaidu aizvainojumu pret mammu. Viņas nodomi bija labi, tikai tie nederēja man. Piedošanā ir jēga. No tā paliek vieglāk, un atkal ir sajūta, ka spēj elpot dzīvi, rast prieku un lidot,» noteic Laila.