Ieva Duļevska: Latvija nebeidzas Pierīgas robežās

Bet Ieva tikai smejas un atbild: „Kurš dara, tas arī izdara. Mana problēma: esmu perfekcioniste, un šī īpašība uzliek papildu atbildību. Apzinos, ka man Dieva dotā dāvana - prasme organizēt un komunicēt ar cilvēkiem, - ir dzīvē atvērusi daudzas durvis un dāvājusi plašas iespējas.”

Ieva pirmo reizi startē pašvaldību vēlēšanās Limbažu novadā, iekļaujoties Zaļo un zemnieku savienības sarakstā. „Daudzi cilvēki, kuri dodas politikā, reizēm neapzinās savu lielo atbildību vēlētāju priekšā. Mana iepriekšējā pieredze sadarbībā ar Limbažu novada domes priekšsēdētāju Didzi Zemmeru pārliecināja, ka viņš savu darbu veic ar augstu pienākuma apziņu un ieinteresētību pret cilvēkiem. Tas arī mani pārliecināja, ka pievienoties ZZS komandai būs pareizais lēmums, jo mūsu pamatvērtības un uzskati sakrīt,” Ieva atzīst.

Pētot tavu darbu sarakstu, man radās iespaids, ka tevī mājo tāds palīdzēšanas gars: tu esi gatava palīdzēt, un tu to dari ar prieku.

Bet ar to es palīdzu arī sev. Ja man jāsakopj apkārtne, man to vieglāk izdarīt komandā, strādājot kopā, un esmu gatava uzņemties arī organizatora pienākumus!

Arī deputāta darbs - ideālā gadījumā - ir palīdzēšana citiem cilvēkiem.

Deputātam ir jāmāk un jāgrib ne tikai palīdzēt, viņam jābūt arī stratēģim un taktiķim - jebkurā nozarē, ko viņš ir izvēlējies. Bet svarīgi atcerēties, ka cilvēki paši labi zina, ko viņiem vajag, atliek tikai ieklausīties un izplānot, kā to realizēt dzīvē.

Tavas pozitīvās ambīcijas ir ģenētiski motivētas?

Domāju, ka jā. Viens mans vecvectēvs bija ģenerāļa adjutants, otrs - tālbraucējs kapteinis, viņš savulaik absolvēja Ainažu jūrskolu, Pēterburgā beidza augstskolu. Iespējams, ka esmu pārmantojusi īpašības, kas piemitušas kādam no maniem senčiem.

Tu arī varētu būt kuģa kapteinis?

Dzīves kuģa - laikam, jā. Bet liela jūras kuģa... nu, nezinu.

Vadīt lielu kuģi - tas ir gandrīz tāpat kā vadīt lielu, sarežģītu kolektīvu.

Es tā praktiski: uz kuģa lielākoties strādā vīrieši, un manī laika gaitā izstrādājusies atziņa, ka sievietei nav par katru cenu jāmēģina izkonkurēt vīriešus viņiem piedienīgās profesijās, cenšoties viņus izrīkot.

Bet ar atbilstošu izglītību un pienācīgu pašapziņu?

Domāju, ka ir darbi, kas jādara tieši un tikai vīriešiem - gan fiziski, gan garīgi. Manuprāt, katram ir jāliek lietā savs talants. Tomēr jāatzīst, ka sieviete var un spēj vadīt, ja redz darbības laukumu plašāk nekā vīrietis, turklāt sieviete ievēros nianses, ko vīrietis var nepamanīt.

Kāda ir tava izglītība?

Esmu beigusi LU Ekonomikas un vadības fakultāti. Atklāti sakot, jurisprudence mani tomēr saista vairāk. Taču jebkurā laikā varu turpināt izglītoties, jo mūsdienās iespējas ir ļoti plašas. Ar juridiskiem jautājumiem saskaros arī tagad: piemēram, dzelzceļa līnijas „Rail Baltica” sakarā. Tiklīdz iedzīvotājiem tika paziņots, ka šis projekts ir pārtapis par nacionālās nozīmes objektu, bija skaidrs, ka tautas viedoklī neviens netaisās ieklausīties, un kopā ar sabiedriski aktīviem Salacgrīvas, Limbažu un Sējas iedzīvotājiem nodibinājām biedrību, lai aizstāvētu vietējo iedzīvotāju intereses. Ieguvu milzīgu pieredzi: esmu izlasījusi tik daudz dokumentu par šo projektu, ka varētu arī nolikt eksāmenu par šiem jautājumiem (smejas).

Tu sāki aizstāvēt projekta ceļā dzīvojošo cilvēku intereses?

Vispirms es sāku sargāt savas dzimtas īpašumus, konkrēti - sava vecvectēva paša projektēto un celto māju. Ja sabiedrības interešu vārdā valsts konfiscē īpašumu, tad man ir jāsaprot: kas īsti ir šīs sabiedrības intereses? Nenoliedzot pašu projektu, ir skaidrs, ka ieguldījumi infrastruktūras attīstībā, jebkurā vēstures periodā ir nozīmīga komponente tautsaimniecības attīstībā. Bet jāvērtē - uz kā rēķina šī infrastruktūra attīstās? Cilvēkiem ir jāsaprot: kāpēc jāziedo savs īpašums sabiedrības interesēs? Projekta izstrādes sākumā ir pieļautas daudzas kļūdas, kas turpmāk var radīt iztrūkumu Latvijas valsts budžetā un kas nākotnē skars nodokļu maksātāju intereses. Un, ja šis projekts nav veiksmīgs un izdevīgs, vai tas ir tā vērts - upurēt aizsargājamās dabas teritorijas, valsts aizsargājamos arheoloģijas un kultūras pieminekļus, privātīpašumus, kas piederējuši cilvēkiem cauri gadsimtiem, lauksaimniecības zemi, kas ir būtisks pienesums mūsu tautsaimniecībai utt. Mūsu valstī jau ir bijuši pietiekami daudz šādu neprātīgi dārgu projektu, piemēram, Dienvidu tilts Rīgā. Neviens par to līdz šim nav nesis atbildību. Vai „Rail Baltica” būs nākamais? ES noteiktais pamatprincips - izveidot ātrgaitas trasi kā taisnāko, dabai draudzīgāko, ātrāko un ekonomiski izdevīgāko trases variantu, ņemot vērā iedzīvotāju intereses, - nav ievērots.

Konkrēti kādas intereses nav ievērotas?

Piemēram, kā var „Rail Baltica” trasi izveidot, skarot vēstures un kultūras pieminekļa - Stārastu pilskalna aizsargjoslu, turpretim 2 hektāru lakšu mežu, kurš jau nīkst ārā, jo apkārt izcirsts mežs, to nedrīkst skart?! Dzelzceļa trasi ir plānots būvēt netālu no propāna gāzes krātuvēm Skultē - tie ir tikai kādi 400 metri! Tas ir prātīgi? Diemžēl daudziem šā jautājuma detalizētai pētīšanai nav laika vai nav intereses. Tas, ka var izcirst mežu privātā teritorijā bez projekta un ar viltotu zemes īpašnieka parakstu, diemžēl tagad skaitās „normāli”. Man tā nešķiet, tāpēc aizstāvam savus cilvēkus, dabas un vēstures vērtības.

Kas vēl ir tāds, par ko (vai pret ko) tu varētu cīnīties, būdama deputāte?

Mani satrauc tendence par mazo lauku skolu likvidēšanu. Uzturēt skolas, protams, prasa lielus līdzekļus no valsts kases. Bet daudzās skolās ir veikti ievērojami ieguldījumi, nav prātīgi pamest ēkas izlaupīšanai. Uzņēmējdarbības attīstība attālākajos lauku pagastos ir vitāli nepieciešama, lai cilvēki gribētu atgriezties dzīvot laukos, nebraukt prom, tam priekšnosacījums ir sakopti lauku ceļi. Noteikti sekošu līdzi tam, kā attīstīsies jautājums par Skultes sašķidrinātās gāzes termināla izbūvi.

Bet varbūt novadam piekļauto jūras krastu var izmantot citādi - nevis kaut kādiem gāzes termināļiem?

Var. Tas ir, piemēram, jūras transports. Tā ir mūsu priekšrocība - jūra. Tie ir gan kravu, gan pasažieru pārvadājumi. Kas var būt labāks - ar kuģīti aizbrauc, piemēram, uz Skulti vai Ainažiem, tur jau sagaida gids ar ceļojuma plānu pa Vidzemi, kur viesu māju izvēle ir plaša un daudzveidīga.

Bet ko tu domā par izglītību? Tu tomēr esi mācību iestādes direktore.

Izglītības latiņa mums ir jāceļ, bet tas nenozīmē, ka drīkstam mazināt skolu skaitu. Ja laukos nav skolas, tas nozīmē - ciems izmirst. Svarīgi būtu piesaistīt labus pedagogus tieši mazajām skolām, jo bērni ir ļoti talantīgi - to varu teikt ar pārliecību, jo esmu apbraukājusi ļoti lielu daļu Latvijas lauku skolu, kopā ar kolēģēm no biedrības „Eņģeļa sirds”. Mūsu mērķis ir atbalstīt talantīgus un mērķtiecīgus jauniešus attālākajos lauku novados, kas nākotnē vainagosies ar jaunu uzņēmēju, darbinieku palikšanu un strādāšanu lauku reģionos, bērnu un jauniešu dzimtās vietas patriotisma stiprināšanu.

Ko tu vari piedāvāt Limbažu novada iedzīvotājiem?

Svarīgi ir mūsu uzņēmēji, tie, kuri maksā nodokļus un nodrošina darba vietas novada iedzīvotājiem. Taču ir viena liela problēma: ir kvalificēta darbaspēka trūkums, bet aroda meistari ir ļoti nepieciešami. Tāpēc viens no maniem tuvākajiem mērķiem ir: noturēt līmenī to skolu, ko patlaban vadu. Plānojam attīstīt pieaugušo izglītības programmas. Pateicoties Limbažu domei, esam veikuši aptauju, un tagad ir saprotams, kādas specialitātes novadā vēl ir nepieciešamas.

Limbažiem kā ostu pilsētai būtu nepieciešami arī kapteiņi...

Tu nemaz nesmejies! Ikvienai pilsētai jāpozicionējas, un es esmu gatava konkurēt pat ar Ventspili. Limbažu jaunajā novadā tagad būs arī Salacgrīvas osta. Vajag tikai ieklausīties cilvēkos - viņi pateiks, kas vajadzīgs novadam. Tāpēc klausos Limbažu novada ļaužu teiktajā, lai kopā ar kolēģiem no Zaļo un zemnieku savienības padarītu dzīvi novadā iespējami pievilcīgāku. Lai Limbažu novads būtu vieta, kur gribas dzīvot, strādāt, atgriezties un priecāties par dzīvi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā